Vai cik 'superīgi'! LTV par nodokļu maksātāju naudu slavina Andri Ameriku, Vienotību un citus silei pietuvinātos

Tā kā LTV, Latvijas Radio un atsevišķu komercmediju izpildītais sabiedriskais pasūtījums tiek finansēts no valsts budžeta, tad tā izpildi uzraugošā Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) veic kontroli ne tikai tiešā veidā pati, bet arī pasūta neatkarīgus pētījumus.

Lai pētījumu gaita būtu absolūti neatkarīga, iepriekš nekad netiek izziņots, kurus speciālistus NEPLP nākamreiz uzaicinās veikt analīzi, par kādu periodu tā tiks veikta, kuri no raidījumiem tiks izvērtēti un kādi aspekti tajos tiks pētīti. Šodien Pietiek publisko jaunāko no šiem pētījumiem.

LTV „DIENAS ZIŅU” ATBILSTĪBA SABIEDRISKĀ PASŪTĪJUMA VADLĪNIJĀM

Šī pētījuma ietvaros tika izvērtēti 184 LTV ikdienas pārraides „Dienas ziņas” raidījumi, kas iziet ēterā katru dienu 18:00. Raidījumi no 2017. gada 1. jūlija līdz 31. decembrim tika noskatīti un izvērtēti pilnā garumā, ieskaitot 11. novembra dubulto speciālizlaidumu divarpus stundu garumā.

Izvērtēšanai pakļauti kopumā 1473 sižeti, kuru garums pārsniedza vismaz minūti un kuru autori ir LTV Ziņu dienests, TV Spektrs (Zemgale), Latgales Reģionālā TV, Vidzemes Televīzija, kā arī uz kooperācijas pamatiem strādājošās Aizputes, Skrundas, Talsu studijas un TV Kurzeme.

Pētījumā netika apskatīti ziņu raidījumos prasmīgi ievītie pieteikumi pārējiem LTV raidījumiem (tādiem kā „Panorāma”, „de facto”, „Aculiecinieks”, „Pasaules panorāma” u.c.), kā arī G. Dūža gatavotās t.s. „Īsziņas” vai slīdošajā lentā iekļautā teksta informācija, jo šādu sīkumu analīze (kas gan, protams, ir teorētiski paveicama) tomēr padarītu pētījumu pārmēru saskaldītu un sadrumstalotu.

Pētījumā izmantotie kritēriji ir nodefinēti LTV Sabiedriskā pasūtījuma 2017. gadam dokumentā, konkrēti - 18. lappusē.

Tā kā šeit apskatīts viens konkrēts ziņu raidījums, uz to nevar attiekties visi LTV sabiedriskā pasūtījuma izpildes kritēriji visā to daudzveidībā, bet tikai tie, kas attiecināmi uz ziņu raidījumiem (pretstatā analītiskajiem raidījumiem, diskusiju pārraidēm, sportam, dokumentālajām filmām utt.).

Tāpēc „Dienas ziņu” raidījuma to sižetu, kuri garāki par 1 minūti, atbilstība sabiedriskajam pasūtījumam skatīta šādā griezumā: vai ikkatrs no tiem atbilst kaut vienai no LTV uzliktajām sabiedriskā pasūtījuma vadlīnijām.

SIŽETU VEIDOŠANAS PROFESIONĀLO PRINCIPU IZVĒRTĒJUMS

Salīdzinot reģionālo studiju gatavotos materiālus ar LTV Ziņu dienesta produkciju, jāsecina, ka novadu TV kolektīvu saražotais ir galvas tiesu pārāks kvalitātes ziņā.

Ja tipiskā LTV Ziņu dienesta sižetā ir viena vai divas „runājošās galvas”, pie kam bieži vien tās ir dažādas amatpersonas, un pa vidu skan gari tekstu atreferējumi žurnālistu balsīs, tad tipiskā TV Spektrs, Latgales Reģionālās TV, Vidzemes TV vai Aizputes TV sižetā būs četri, pieci vai pat seši intervējamie. (Piemēram, izglītībai veltītā sižetā tiks intervēti gan skolotāji, gan skolnieki, gan skolas vadība.

Sižetā par konfliktu, kur būvēt invalīdu dienas centru Ādažos, izteikties var visādu viedokļu pārstāvji. Latgales Reģionālās Televīzijas sižetā par zupas virtuvi Rēzeknē nointervēti pat bezpajumtnieki.) No intervējamo teiktā izgriezti īsi, kodolīgi citāti, kurus savā starpā saista aizkadra balss, kas pavēsta papildu informāciju (tajā skaitā skaitļus un citus datus), turklāt redzams, ka šīs papildinošās informācijas ieguvei izmantoti vēl vairāki avoti (tajā skaitā dokumenti, publikācijas u.c), ne tikai „runājošās galvas”. Turpretī LTV sižetos aizkadra tekstā izskanējušās informācijas izejas punkts lielākoties atkal ir kāda politiķa vai amatpersonas teiktais.

Vizuālā valoda ziņu materiālos, protams, ir ierobežota un standartizēta, operatoru radošais gars te lidot nevar, tomēr jānorāda, ka LTV sižetos tā ir vēl trūcīgāka nekā „mazo” televīziju sižetos. LTV produkcijā ļoti reti redzams kāds dinamisks kadrs (gan tāds, kur kamera pati kustas, gan tāds, kur statiska kamera savā kadrā noķērusi kustību), kamēr reģionālajos materiālos tādi pie iespējas tiek izmantoti. Mazā un nabadzīgā Skrundas TV studija ir vienīgā, kam ir ienācis prātā izmantot filmēšanai bezpilotnieku, iegūstot oriģinālus kadrus no gaisa.

Nezināmu iemeslu dēļ apskatītajā posmā LTV neizmantoja lietotāju un aculiecinieku soctīklos izvietotos video no dažādām notikumu vietām.

Infografiku skaits nenozīmīgs.

Reģionālo televīziju darba kvalitāte jūtami augusi

Redzams, ka reģionālās studijas nopietni ņēmušas vērā 2016. un 2017. gadā recenzentu rakstītos slēdzienus par savu darbu (Dr. S. Murinska no Rēzeknes Tehnoloģiju Akadēmijas par 2016. gadu un Latvijas Universitātes SZF Komunikācijas un inovāciju departamenta mediju direktors R. Tjarve par 2017. gada pirmo pusi). Šajos apskatos norādītie trūkumi novērsti: piemēram, palielināts intervējamo personu skaits tipiskam vidusmēra sižetam, materiāli apzināti veidoti arvien analītiskāki, ne tikai pārstāstoši. Rādot konkrētus pagastus un mazpilsētas, prasmīgi tiek atklātas tēmas, kas svarīgas visā Latvijā. Strauji izlīdzsvarots reģionālais pārklājums: sižetu skaits pa reģioniem un pašvaldībām tagad aptuveni atbilst iedzīvotāju skaitam tajos.

Tāpat redzams, ka reģionālo sižetu autori paši aktīvi meklē tēmas, notikumus, atsaucas iedzīvotāju ieteikumiem izveidot sižetus par tādiem notikumiem novados, ar kuriem tur dzīvojošie paši lepojas un nekaunas tos rādīt visai valstij. Ar to kontrastē LTV Ziņu dienesta pieeja: ziņas 18:00 sākas ar politiķu, partiju, ministriju ģenerēto notikumu atreferējumu, un Ziņu dienesta producētajos sižetos tikpat kā neparādās unikāli temati, ko pirmoreiz izceltu tieši LTV Ziņu dienests un kas jau pirms tam nebūtu izlasāmi LETĀ. Iespējams, ka LTV kolektīvs pats sev ir nodefinējis, ka jaunu tēmu izcelšana primāri ir „de facto” un „Aizliegtā paņēmiena” uzdevums, taču tagad iznākums ir tāds, ka „Dienas ziņām” unikālo, citur nekur neatrodamo saturu piegādā tieši reģionālās TV studijas.

Jāpiebilst, ka reģionālo TV žurnālistu un sižetu autoru spējas veidot sižetus par visdažādākajām tēmām ir pelnījušas profesionālo atzinību. Reģionālie žurnālisti nevar atļauties šauru specializāciju, tālab vienai žurnālistei pirmdienā jāveido sižets par skolām, otrdien - par lauksaimniecību, trešdien - par invalīdu nodarbināšanas iespējām, ceturtdien - par plūdiem, piektdien - par novadpētnieku saietu un brīvdienās par labdarības tirdziņu, un reģionālie žurnālisti godam tiek galā ar visu šo tematisko dažādību.

Rekomendācijas attiecībā uz reģionālo saturu

Daži konstatētie robi analizējamajā laika periodā ir šādi: lielā mērā iztrūkst sižeti no Sēlijas (Viesīte, Aknīste, Nereta utt.).

Rekomendācija: dot TV Spektram uzdevumu atspoguļot arī Sēliju, vienlaikus dodot uzdevumu Tukumu, Kandavu, Enguri un dažus citus novadus turpmāk nosegt kurzemnieku studijām, lai TV Spektram nenāktos rauties pušu.

Talsu TV visas reizes ir taisījusi sižetus vienīgi no sava novada, tikai pa vienai reizei pusgada periodā izbraucot uz kaimiņu novadiem - tādiem kā Mērsraga, Rojas, Dundagas, Tukuma novadi. Iespējams, ka tas saistīts ar faktu, ka Talsu TV pieder pašvaldībai, kas liktu domāt par šo studiju kā tādu „viena novada sabiedrisko televīziju”.

Rekomendācija: dot uzdevumu Talsu TV palielināt aptverto teritoriju (jo īpaši, ja TV Spektra darbība apzināti paplašinātos uz Sēlijas pusi), un sadarboties ar Talsu TV lēmumu pieņēmējiem, lai šādu ierosinājumu izskaidrotu un pamatotu.

Daugavpils ir Latvijas otra lielākā pilsēta, tāpēc interesantākos notikumus tajā atspoguļo vai nu Latgales Reģionālā Televīzija (kuri paši ir rēzeknieši), vai arī LTV Ziņu dienests no Rīgas. Nojaušams, ka no Daugavpils (un tās apkārtējā novada) vēl dažu labu aizraujošu sižetu iespējams regulāri iegūt.

Rekomendācija: mēģināt vienoties par sadarbību ar Daugavpils DAUTKOM TV - līdzīgi kā Kurzemē sižetus gatavo vairākas studijas, varbūt tas iespējams arī Latgalē.

Latgales Reģionālā TV nodrošina latgalisku elementu „Dienas ziņās”: intervējot notikumu dalībniekus, viņi tiek aicināti izteikties latgaliski, ļaujot informācijai izskanēt pa visu valsti latgaliski. Tā ir pareiza prakse un atbilst valsts uzstādījumam veicināt Latgales kultūras un identitātes atbalstu.

Rekomendācija: skatoties uz Latgales sižetu pozitīvo piemēru, tādā pašā mērā izmantot arī kurzemnieku reģionālās unikalitātes un vērtības (pusgadā bija tikai viens sižets, kurā bija dzirdamas ventīšmēles īpatnības, kamēr latgaliski vai ik darbadienu ir kādi elementi); ja ir iespēja, tad ievīt arī lībiešu valodas paraugus - kaut vai tāpēc vien, lai auditorija izdzirdētu, kāds ir šīs valodas plūdums, pat ja neizdotos citāta jēgu uztvert.

Vidzemes TV izpildījumā lielākais skaits no pierobežas tematikai veltītajiem sižetiem (nerēķinot Vidzemes pārējos apgabalus) patlaban centrējas ap Valku/Valgu.

Rekomendācija: pamēģināt atrast jaunus tematus arī Naukšēnos, Rūjienā, Ainažos, Apes novadā utt. Savukārt, ja Vidzemes TV sāks izjust laika trūkumu, paplašinoties ģeogrāfiskajam pārklājumam, tad rekomendējams pamēģināt iesaistīt Latvijas vidieni atspoguļojošu sižetu veidošanā pieredzējušo A. Robežnieku, kuram joprojām ir tehnika un studija Ogrē.

Ļoti atzinīgi vērtējams tas, ka gan LTV Ziņu dienests, gan reģionālās studijas spējušas izvairīties no anonīmu avotu citēšanas, nav filmējuši cilvēkus no muguras, ar kapucēm pāri galvām, ar pārveidotām balsīm utt.

Obligāti jādomā par dinamiskiem kadriem un kustību! Tāpat žurnālisti, ziņojot no notikumu vietām, tikai retumis paši parādās, runādami kadrā, un nekad tie nav tuvplāni.

Šobrīd attiecībā uz LTV Ziņu dienesta sižetu kvalitāti daudzos gadījumos sakāmi tie paši komentāri, kas 2016. gada recenzijā tika minēti attiecībā uz reģionālo studiju sižetiem. Piemēram, 17. septembra sižetā no Dobeles puses par aukstās un slapjās vasaras ietekmi uz zemkopjiem, kuru veidojis LTV Ziņu dienests (nevis TV Spektrs), viss sižets balstās uz viena vienīga zemkopja (D. Rūtenberga) profesionāli pamatoto stāstījumu, bet nākamajā dienā tikpat garš Vidzemes TV sižets par tūrismu Gulbenē satur vismaz sešus dažādus viedokļus un informācijas avotus. Milzu sižetu par smaidīgu kundzi no Madonas, kas uzvarējusi „pasaules adīšanas čempionātā”, nezināmu iemeslu dēļ gatavojis LTV Ziņu dienests un nevis Vidzemes TV: rezultātā sižets ir vienmuļš, jo LTV bijuši par slinku aptaujāt vēl kaut vienu personu bez pašas smaidīgās dāmas. Tāpat uzkrītoša ir rupora došana tām partijām un politiķiem, kas jebkādā līmenī ir pie varas.

Rekomendācija: ieviest LTV Ziņu dienesta darbā tos pašus kvalitātes kritērijus, kādus bez grūtībām spēj ievērot TV Spektrs, Vidzemes Televīzija, Latgales Reģionālā TV, kā arī Aizputes, Skrundas, Talsu studijas un TV Kurzeme. Ja viņi to spēj, tad arī LTV Ziņu dienests to spēj.

SATURISKĀ ATBILSTĪBA LTV SABIEDRISKĀ PASŪTĪJUMA VADLĪNIJĀM

LTV 2017. gada sabiedriskajā pasūtījumā tika definētas gandrīz 20 prioritātes LTV1 kanālam, kuru izpildījums tālāk tiks novērtēts tādā secībā, kā tās ierakstītas sabiedriskā pasūtījuma plānā.

No šīm tēmām uz pētāmo laika periodu un konkrēto ziņu izlaidumu 18:00 ļoti maz attiecās pašvaldību vēlēšanu atspoguļošana, jo pašvaldību vēlēšanas jau bija notikušas jūnijā. Tomēr jāatzīmē vairāki kvalitatīvi, izsmeļoši TV Spektrs sižeti par atkārtotajām vēlēšanām vienā no Ķekavas iecirkņiem (atkārtotas balsošanas rezultātā novada priekšsēdētājs nomainījās). Turpretī, kad sižetu no Ķekavas veidoja LTV, tad jaunā domes priekšsēdētāja Viktorija Baire bez grūtībām pavērsa sižetu par savu pašslavināšanās iespēju. Pašas kaldināta un pelnīta veiksme viņai kā politiķei, tomēr LTV Ziņu dienestam tiek dota nodokļu maksātāju nauda tieši par to, lai šādi sižeti nepārvērstos par bezmaksas reklāmlaiku!

Tiesiskuma un korupcijas novēršanas tematikai pieskaitāmi arī tādi sižeti, kas parāda dažādas nelikumības (piemēram, apskatītajā periodā atklājusies problēma ar vecu riepu krāvumiem visādās Latvijas malās). Šāda tematika parādās vidēji bieži, 18 līdz 25 sižetos mēnesī. Tos gatavoja gan LTV Ziņu dienests, gan reģionālās televīzijas.

Sižeti valsts simtgades kontekstā gandrīz pilnībā ir nonākuši reģionālo studiju pārziņā; lielākais LTV veikums - 11. novembra speciālizlaidums.

Eiropas Savienības un Brexit problemātikai pieskaitāmi arī daudzie sižeti un tiešās reportāžas no Katalonijas neatkarības referenduma. (LTV 2017. gada sabiedriskā pasūtījuma nodefinēšanas laikā nevarēja iedomāties, ka kaut kas tāds notiks Katalonijā.) Mēnesī šīs tēmas atspoguļotas 4 līdz 7 reizes (Brexit), savukārt Katalonijas krīze vēl biežāk. Kā laba sižeta piemērs jāmin 13. septembra LTV stāsts no Frankfurtes autošova, kurā autoizstādes spīdīgie eksponāti izmantoti, lai skaidrotu Brexit radītās problēmas auto pircējiem un ražotājiem. I. Naglas profesionalitāte ceļ „Dienas ziņu” kopējo līmeni.

Eiropas drošības konteksts atainots plaši un daudzveidīgi, stāstot gan par Kremļa un džihādistu radītajiem draudiem, gan Eiropas iekšējām drošības problēmām. Šajā specifikā reģionālās TV, protams, palīdzēt varēja reti, taču Skrundas TV, piemēram, spēja 9. jūlijā sagatavot sižetu par Ukrainu, stāstot par karā tēvus zaudējušo ukraiņu bāreņu ierašanos uz vasaras nometni Pāvilostā. Savukārt Latgales Reģionālā Televīzija 10. augustā rādīja Moldovas delegācijas pieredzes apmaiņu Preiļos.

Vienlaikus apšaubāmi ir daudzie LTV ārzemju ziņu sižeti par tēmām, kas nav saistītas ar ne šo satura sadaļu, ne citiem sabiedriskā pasūtījuma plāna punktiem, piemēram:

- Ziemeļkorejas raķešu izmēģinājumi (viņu raķetes ar savu 4500 km rādiusu nekādi nevar aizsniegt Eiropas Savienību, pie kam nevienai no ES valstīm nav politiskie vai diplomātiskie strīdi ar šo totalitāro Austrumāzijas valsti);

- Trampa nebeidzamie izteikumi un Baltā nama ASV iekšpolitika (ārzemju ziņās katru otro dienu kaut kas par Trampu, taču reti kad jebkas tāds, kam būtu saistība ar ES, kur nu vēl kādas implikācijas saistībā ar Latviju);

- viesuļvētras Karību salās (pilnīgi nekāda saistība ar Latviju);

- meža ugunsgrēki Kalifornijā (kuri notiek - vārda burtiskā nozīmē - planētas otrā pusē);

- sausuma un karstuma viļņi Dienvideiropā, Balkānos utt.

Ja LTV Ziņu dienests šos sižetus būtu izmantojis, lai informētu sabiedrību par iespējamiem draudiem ārzemēs (piemēram) Latvijas tūristiem vai kā citādi sasaistījis ar Latvijas auditoriju, tad tādus sižetus varētu uzskatīt par saistītiem ar sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Tomēr tagad tos nākas ierindot kategorijā - sižeti, kuros sabiedriskais pasūtījums īstenots nav.

Atsevišķi jānorāda, ka LTV Ziņu dienestam (bet ne reģionālajām TV studijām) ir raksturīgs pārraidīt sižetus par kaut kādiem nejaušiem, no Latvijas tālu esošiem nelaimes gadījumiem, kam nav konstatējama pat niecīgākā saistība ar mūsu valsts auditoriju. Piemēram:

- 29. decembrī plaši atreferēti divi traģiski ugunsgrēki Indijā un Bronksā;

- divas dienas iepriekš - sižets par to, kā kaut kāds atpūtnieku kuģelis ar Šveices tūristiem ietriecies Reinas tilta balstā (šajā gadījumā pat cietušie īsti nebija);

- tajā pašā dienā ASV un Japānu „paralizējis putenis” (kāpēc mums tas būtu jāzina? Mums taču ar viņiem pat tiešā gaisa satiksme nepastāv, izņemot vienu uzbeku avioreisu nedēļā, kas pa ceļam uz Ameriku piestāj Rīgā degvielas uzpildīšanas nolūkos);

- 2. decembrī atsevišķs sižets veltīts visparastākajam ugunsgrēkam visparastākajā daudzdzīvokļu mājā visparastākajā guļamrajonā Berlīnē (neraugoties uz to, ka tūlīt pat seko aktuālā telefonreportāža no Berlīnes, kur tiek pieminēti pirms gada bojā gājušie teroristu upuri);

- regulāri tiekam informēti par vulkāniskās aktivitātes smalkumiem Indonēzijā;

- Bjalistokā atrasts viens vienīgs 500 kg lādiņš no Otrā pasaules kara, turklāt spridzeklis nemaz nav gājis vaļā;

- 20. oktobrī sižets par to, kā ASV eksprezidenti B. Obama un Dž. W. Bušs kaut kādā priekšvēlēšanu sapulcē kopīgi kritizējuši D. Trampu (kā divu pensionētu ārzemju amatpersonu privātais viedoklis varētu kaut teorētiski skart Latviju?), turklāt sižetā nav pielikts klāt Trampa administrācijas vai viņa atbalstītāju viedoklis/reakcija;

- 25. oktobrī atreferētas gadu vecas (!) ķengas par H. Klintoni;

- 12. jūlijā apskatīts visiem sen apnikušais Pamplonas vēršu skrējiens, kurš ne par matu nav atšķīries no tā, kas ticis rādīts pēdējos 25 gadus šajā datumā (buļļi skrien, vīreļi mūk, viss!);

- 27. jūlijā par Latvijas nodokļu maksātāju naudu atreferēts lokāls datu aizsardzības skandāls Zviedrijā, kam ir nozīme tikai pašā Zviedrijā un kur nav noplūduši ārzemnieku dati;

- trīs reizes tuvplāna kadri no autobusu avārijām, kas visas notikušas vismaz 2000 km no Latvijas un kur pat teorētiski nepastāvēja bažas, ka autobusos varētu būt bijuši kādi pasažieri no Latvijas (piemēram, Francijā apgāzies tūristu autobuss ar nelaimīgiem pensionāriem no Vācijas);

- 2. augustā kāda Turcijas jahta bijusi pietiekami nozīmīga, lai tās avārija turpat kādā Turcijas ostā tiktu smalki atreferēta „Dienas ziņās” utt.

Otrā planētas pusē notiekošu, ar Latviju ne vismazākajā mērā nesaistītu nelaimju tiražēšana LTV ēterā (vai tās būtu tropiskās vētras, mežu ugunsgrēki vai transportlīdzekļu katastrofas), turklāt vairākkārt veidojot sižetu sērijas par šīm nelaimēm vairāku dienu garumā, diemžēl dod pamatu tiem kritiķiem, kas saka - LTV tiražē negācijas pašu negāciju tiražēšanas dēļ un dažkārt atņem ētera laiku tādiem tematiem, kas nesakrīt ar uzstādījumu „#vissirslikti”. (Rietumos šādu saturu dažkārt dēvē par „disaster porn”, un tāda pseidosatura pašmērķīga ievietošana ziņās uzskatāma par slimīgu.)

Bēgļu problemātikai veltīts neliels LTV Ziņu dienesta sižetu skaits (vidēji 4 līdz 6 mēnesī), un tie ir saturīgi. Tiesa gan, ir arī tādi piemēri: ja 8. jūlijā izskan pozitīvs sižets par fotoizstādi ar migrantu portretiem, tad intervēts tiek viens vienīgs autors - pats fotomākslinieks. Aizbraukt līdz Garkalnes Muceniekiem izrādījies par grūtu.

Iekļaujošas sabiedrības tematikai veltīti sižeti bieži vien nāk no reģionālajām studijām un stāsta par tādiem tematiem kā invalīdu iesaistīšana dzīvē, bērni ar īpašām vajadzībām utt. Šis saturiskais uzstādījums īstenots pilnvērtīgi gan reģionālo TV studiju, gan LTV Ziņu dienesta darbībā.

„Latvijas ietekme Eiropas Savienībā” ir ļoti šauri definēts sabiedriskā pasūtījuma elements, kuru pie labākās gribas būtu grūti piepildīt ar burtisku saturu ikdienā, ja salīdzinām Latvijas nepilnus divus miljonus iedzīvotāju ar vairāk nekā pusmiljardu lielo kopējo ES iedzīvotāju skaitu. Taču arī šajā kategorijā aptuveni ierindojami vidēji pieci līdz desmit sižeti katru mēnesi, kuros apskatīta ne tik daudz Latvijas „ietekme”, bet drīzāk Latvijas un citu ES valstu attiecības, kopīgi notikumi, uzstādījumi un problēmu risinājumi.

Jāpiezīmē, ka Latvijas medijiem (ne tikai LTV, bet arī citiem) dažkārt gadās pārstāstīt ārzemju ziņu elementus bez vismazākā konteksta un sapratnes par Latviju. Rezultātā ir gadījumi, kad kā „inovācijas ārzemēs” tiek pasniegts tas, kas Latvijā patiesībā darbojas jau gadiem ilgi. Daži piemēri no LTV pārraidītā satura aplūkotajā periodā:

- stāstot par Polijas strīdiem ar ES institūcijām par jauno tiesnešu apstiprināšanas kārtību, LTV negatīvā gaismā atspoguļo Polijas tagadējās valdības centienus panākt to, lai tiesnešus virzītu un apstiprinātu nevis paši juristi kaut kādās aizkulišu sarunās, bet gan lai tiesnešus apstiprinātu tautas ievēlētais parlaments - tas ir, lai Polijā būtu līdzīga kārtība kā Latvijā! Netiek norādīts konteksts, ka Polijas vecā kārtība bija mazāk demokrātiska nekā Latvijā esošā;

- tāpat, runājot par Poliju, tiek minēts, ka poļi veidos militāru vienību cīņai ar kiberdraudiem, aizmirstot pieminēt, ka pie mums Kiberzemessardze darbojas jau piecus gadus (!!!);

- apskatītajā pusgada periodā LTV četras reizes stāstīja par vombatiem u.c. dzīvniekiem trīs dažādos Āzijas un Amerikas zoodārzos, bet tikai vienu reizi bija spējuši aizbraukt līdz mūsu pašu Rīgas zoodārzam, un tad arī nevis zoodārza zinātnisko vai izglītojošo sasniegumu dēļ, bet gan tikai tāpēc, ka zoodārzā dažādas slavenības, kā ikkatru gadu, cilāja rupučus. (Sižeta informatīvā vērtība - nulle.)

Izglītības pieejamība un kvalitāte ir tēma, kas tieši aplūkojamajā laika posmā ieguva aktualitāti saistībā ar trim pieteiktajām pārmaiņām izglītības sistēmā: (1) izglītības satura reforma; (2) pāreja uz mācībām latviešu valodā; (3) skolas gaitu sākums no sešu gadu vecuma. Tēmas atspoguļotas bieži, ilgi un saturiski dažādi.

Šī ir tēma, kurā visspilgtāk izpaužas reģionālo televīziju un LTV Ziņu dienesta profesionālisma līmeņa atšķirības. Ja, piemēram, 12. septembrī Kurzemes TV un Latgales Reģionālā TV sagatavo divus sižetus (attiecīgi par cīņu pret Vaiņodes internātpamatskolas slēgšanu un par speciālo pedagogu saietu Rēzeknē līdz ar profesionālās asociācijas dibināšanu), tad katrā reģionālajā izglītības sižetā ir vairāki runātāji, kuru izvēle variējas no skolu pedagogiem un direktoriem līdz pat pašiem mazākajiem audzēkņiem; vajadzības gadījumā parādās arī vecāku teiktais. Aizputes TV 13. septembrī rāda veiksmes stāstu - Cīravā izdevies izglābt profskolu, padarot to par pazīstamā Kandavas tehnikuma filiāli: intervējamo sacītais mijas ar informatīvi bagātiem, lakoniskiem aizkadra tekstiem no žurnālistu puses.

Turpretī LTV Ziņu dienestam raksturīgs veidot nekritiskus vai pat klaji slavinošus sižetus par izglītības reformām, pamatojoties tikai uz reformā ieinteresētā Vienotības ministra izteikumiem. Piemēram, 29. augustā atreferēti K. Šadurska un viņa pakļautībā strādājošā ierēdņa G. Catlaka izteikumi, taču pat ne aizkadra tekstā netiek pieminēts neviens secinājums, kas būtu nācis no reālā darba darītājiem skolā, un nav aptaujāts neviens, kam būtu pedagoģijas doktora grāds vai vismaz 10 gadu darba pieredze skolā. Nākamajā dienā dota iespēja R. Vējonim eksponēties uz „Iespējamās misijas” fona, taču sižetā atkal neizskan saistība ar reālo darbu skolās.

Par sabiedriskā pasūtījuma uzdevumam diametrāli pretēju var uzskatīt uzstādījumu, ka 1. septembrī tiek veidotas reportāžas nevis no izcilākajām un sekmīgākajām skolām, bet gan... tīšuprāt sameklētas vismazākās un visslēdzamākās skoliņas Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē! Tikai no Latgales vismaz neitrāls sižets: Baltinavas skola attīstās, taču diemžēl uz Briežuciema skolas rēķina.

23. oktobrī pozitīvs LTV atspoguļojums T. Ždanokas, viņas sabiedroto un citu tamlīdzīgu „vatņiku” akcijai pie IZM, protestējot pret pāreju skolās uz valsts valodu. Atreferēti prokremlisko spēku argumenti, bet neizskan neviens citāts no skolotājiem vai pašiem krievu skolu audzēkņiem! Jo, kā varam dzirdēt 27. novembra TV Spektra sižetā no caurmērā stipri krieviskās Olaines, tur bilingvālās skolas audzēknis, kuru pāreja skars vistiešākajā veidā, mums saka: „Tas nav nekas traks.” Kā atceramies, reālie krievu skolu audzēkņi, kuriem tā kā vajadzētu iestāties pret pāreju uz latviešu valodu un protestēt pret to, šo Ždanokas 23. oktobra mītiņu ignorēja - pat neraugoties uz to, ka viņiem tajā nedēļā bija rudens brīvdienas! Šis fakts runā skaļāk par visiem plakātiem, taču LTV izvēlējās to ignorēt.

Sabiedrības veselības jautājumā visdegošākā tēma bija ģimenes ārstu streiks vasarā. Streiks tika atspoguļots detalizēti, regulāri, ar daudzveidīgām ziņām no visiem valsts reģioniem, un tā līdz pat sekmīgajam streika noslēgumam. Kā vislabāko starp labākajiem var atzīmēt 18. jūlija Skrundas TV sižetu, kurā pacientu un ārstu saskarsme streika laikā parādīta, izmantojot mazā Emīla vakcinācijas gājienu. Vēlāk, streikam noslēdzoties, parādījās arī citas ziņas par veselības tematiku, veselīgu dzīvesveidu, kā arī valdības un Saeimas darbu, 2018. gada valsts budžetā ieplānojot ievērojamu algu pieaugumu mediķiem, vienlaikus paredzot lielāku finansējumu daudzu smagu slimību ārstēšanai.

Zinātnes attīstība atspoguļota iepriecinoši bieži, turklāt gan stāstot par atklājumiem ārzemēs (eksoplanētas, LIGO, Nobela prēmiju piešķiršana), gan parādot dabas pētniecību un arheoloģiju dažādās Latvijas malās: reģionālo TV sižeti par zinātni izskan pat biežāk nekā LTV gatavotie. Turpretī, piemēram, 8. decembra vēsturnieku konferenci LTV atspoguļo, nenointervējot nevienu pašu vēsturnieku un nenosaucot neviena referāta vai pētījuma tēmu: atreferēts un citēts vienīgi R. Vējonis, kurš teicis konferences ievadvārdus - lai arī viņš nav vēsturnieks, bet gan biologs!

Ekonomikas ilgtspēja, nodokļu sistēma, ēnu ekonomikas apkarošana ir plaša un pateicīga tēma, kas izmantota bieži un līdzsvaroti (gan saturiski, gan reģionālajā griezumā). Interesanti: stāstot par dažādiem biznesiem, gandrīz vienmēr izdevies izvairīties no sižetu pārvēršanās par atsevišķu uzņēmumu vai produktu slēpto reklāmu. Tas liecina, ka gan LTV Ziņu dienestam, gan reģionālajām studijām piemīt augsta profesionālā kompetence ekonomikas atspoguļošanā.

Latvijas demogrāfiskā situācija, iedzīvotāju migrācija un reemigrācija, nodarbinātība apskatīta lielākoties kontekstā ar citiem sabiedriskā pasūtījuma tematiem, kas ir pareizi. Tas ir piemērs I. Beltes uzsvērtajai satura integrācijai: stāstot par vienu tēmu, tiek apzināti izgaismotas arī citas. Piemēram, stāstot par tūrismu Rēzeknē (reģionālā attīstība), tiek intervēts mājās atgriezies jaunietis (reemigrācija), kurš tagad ne tikai strādā (nodarbinātība) par gidu Zaļajā sinagogā (vēsture), bet arī pārvedis sev līdzi (demogrāfija) sievu no Venecuēlas!

Enerģētiskā drošība, gāzes tirgus liberalizācija apskatītajā posmā nebija starp degošajām tēmām, taču daži sižeti mēnesī tikuši veidoti konsekventi.

„Lielo starptautisko infrastruktūras projektu attīstības” tēmai atbilst tikai daži potenciālie temati, kā RailBaltic un Nord Stream 2 būvniecība, tāpēc šeit sižeti vērojami vien retumis.

Kopsummā „Dienas ziņās” šajā pusgadā ir tikuši apskatīti notikumi saistībā ar šādām ārvalstīm (ja vienā sižetā ir bijis stāstīts par divām un vairāk valstīm reizē, piemēram, Īrijas un Apvienotās Karalistes problēmām Brexit sarunās, uzskaitītas ir abas valstis):

- 67 reizes stāstīts par ASV;

- 55 reizes par Spāniju (ieskaitot Kataloniju) un tikpat - par Krieviju;

- 41 reizi par Ziemeļkoreju (KTDR);

- 33 sižeti par Brexit un Apvienoto Karalisti;

- 28 reizes pieminēta Vācija;

- 26 sižeti veltīti Polijai;

- 24 reizes stāstīts par Igauniju;

- 22 sižeti bijuši par Ukrainu (ieskaitot okupētās teritorijas) un tikpat par Lietuvu;

- 18 reizes apskatīti notikumi Sīrijā un tikpat - Francijā;

- 15 stāsti bijuši par Japānu un tikpat - par Dienvidkoreju;

- 14 reizes par tādām valstīm kā Ķīna, Irāka un Beļģija;

- 11 gadījumi ar Īriju un Itāliju;

- 10 sižetos stāstīts par Baltkrieviju un tikpat par Izraēlu (ieskaitot palestīniešus);

- 7 reizes attiecīgi par Turciju, Zimbabvi un Austriju;

- 6 sižeti par Maltas žurnālistes D. K. Galizias slepkavību;

- 5 reizes minēti notikumi Meksikā, Somijā, Zviedrijā, Austrālijā, Nīderlandē;

- 4 sižeti par notikumiem saistībā ar Mjanmu (Birmu), Kazahstānu, Grieķiju, Irānu, Venecuēlu un Indonēzijas vulkāniem;

- 3 reizes stāstīts par Kipru, Ungāriju, Islandi, Filipīnām, Dominikanu, Kubu, Vatikānu un Ēģipti;

- 2 sižeti sagatavoti par notikumiem saistībā ar Moldovu, Kataru, Somāliju, Melnkalni, Gruziju, Šveici, Indiju, Uzbekistānu, Vjetnamu;

- pa vienam sižetam „Dienas ziņās” ticis Bahamām, Saūda Arābijai, Dānijai, Kotdivuārai, Kenijai, Azerbaidžānai, Panamai, Slovēnijai, Maķedonijai, Jemenai un Sjerra Leonei.

Varam redzēt, ka notikumi Dienvidkorejā (pamatā armijas mācības un korupcijas skandāli) vai Japānā (lielākoties taifūni) LTV šķiet svarīgāki nekā notikumi mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā, savukārt LTV ieskatā KTDR ir statistiski nozīmīgāka nekā Lietuva un Igaunija, vai visas Ziemeļvalstis, kopā ņemtas. Indonēzijas salu vulkāniem „Dienas ziņās” atvēlēta tikpat liela loma kā Kanādas armijas vienībām, kas ieradušās Ādažos aizstāvēt Latviju. Nav saskatāma satura korelācija ar tām valstīm, kurās mūsdienās dzīvo Latvijas valstspiederīgie vai kurās ir Latvijas galvenie eksporta tirgi. „Dienas ziņās” dažā labā dienā atvēlēts lielāks raidlaiks nokrišņiem citos kontinentos nekā notikumiem tajās valstīm, kurās notiekošais var iespaidot Latvijas ekonomiku, migrantu plūsmas vai starpvalstu attiecības. Tāpēc ārzemju ziņas ir tas segments, kurā LTV ir lielas pilnveidošanās iespējas.

Politiskie un ekonomiskie procesi Igaunijā un Lietuvā „Dienas ziņās” apskatīti samērā skopi, pie kam interesanti, ka procesus kaimiņvalstīs bieži vien savos sižetos ievij tieši reģionālās televīzijas, stāstot par pierobežas novadu, pilsētu dzīvi un to pārrobežu sadarbības pasākumiem. Šajā tematikā LTV Ziņu dienests ir slinkojis, tā vietā izvēloties stāstīt par tādām „neatliekamām” tēmām kā Trampa un Kima savstarpējā apķengāšanās, sarunas par „Jamaikas koalīciju” Vācijā vai plēsēju kārtas dzīvnieku mazuļiem ASV zoodārzos.

Politiskie procesi un labas pārvaldības tematika ir saturisks klupšanas akmens LTV Ziņu dienesta darbā, gatavojot „Dienas ziņas”. Par nodokļu maksātāju naudu sistemātiski tiek taisīti komplimentāri sižeti no tādu partiju kongresiem un saietiem, kas kaut kur ir pie varas, ļaujot izteikties vienīgi pašu ieinteresēto partiju līderiem. Piemēram, Rīgas valdošās partijas „Saskaņa” kongresā 9. decembrī vienīgais LTV informācijas avots ir N. Ušakova runa, plus daži piefilmējumi. Tajā pat dienā notikušajā Nacionālās Apvienības kongresā LTV pamanījušies nointervēt vienīgi R. Dzintaru, kaut gan kongresā LTV bija klāt ilgstoši. Citā gadījumā 2. septembrī aizkadra balss pārstāsta R. Dzintara runu, vienlaikus palaižot tekstu uz ekrāna - tātad ziņu autori nav pat vīžojuši sazvanīt Nacionālās Apvienības priekšsēdētāju, lai viņu kaut vai nointervētu pa telefonu (un šeit nav runa par kādu objektīvi grūti pieejamu politiķi, piemēram, ārlietu ministru, kurš regulāri ir prom darba vizītēs tālās valstīs, vai mūsu Eiroparlamenta deputātiem utt.). Jāpiezīmē, ka reģionālo televīziju darbā šādas iezīmes novērojamas reti.

6. novembrī liela, pozitīva tiešraide no „Vienotības” valdes sēdes, kurā politiķi izdarījuši precīzi neko un nav spējuši izlemt it neko, bet LTV to atspoguļo kā pirmo un garāko sižetu „Dienas ziņās”, piesolot arī sekot līdzi vakarā „Panorāmā”. Divas dienas iepriekš - slavinošs sižets no GKR „kongresa”, kurā tiek paziņots, ka GKR startēšot uz Saeimu, un žurnāliste sajūsmas pilnā balsī nolasa GKR programmu, tālāk palaiž lielu A. Amerika citātu, kam seko N. Ušakova komplimenti A. Amerikam un slavinājumi aizkadra tekstā par GKR valdes papildināšanu. (Vai šādai reportāžai, kas drīzāk atgādina PEH-TB sižetu no Jeģinnaja Rossija kongresa, pamats būtu meklējams faktā, ka A. Amerika preses sekretārs ir bijis augstā amatā LTV Ziņu dienestā, bet tā tagadējai vadītājai, kā zināms no dzeltenās preses, ir ģimene un bērni kopā ar A. Amerika padomnieku Ģ. Dripi?) Turklāt, tā kā nav pielikts klāt pat viena vienīga politologa neitrālais komentārs, jāsecina, ka tas ir pirmais gadījums Latvijas mūsdienu žurnālistikas vēsturē, kad F. Rajevskis nav bijis sazvanāms visas dienas garumā.

Līdz ar to pamatota izskatās A. Kaimiņa izteiktā kritika par to, ka LTV Ziņu dienests dažas partijas uzskata par svarīgākām nekā citas. Salīdzinot GKR knapi divsimt delegātu „kongresa” atspoguļojumu ziņās (4. novembris) ar skaitliskajos rādītājos stipri līdzīgās KPV LV kopsapulces pārpildītās zāles atspoguļojumu (17. februāris) tieši „Dienas ziņu” raidījumā (tas ir, nerēķinot „Panorāmu” un vēl citus raidījumus), statistika ir šāda:

                                        GKR                KPV LV

Deputāti pašvaldībās                  10                    9 

Cik pašvaldībās ievēlēti 1                      7 

Deputāti Saeimā             1                      1 

Biedru skaits                               542                  700+  

LTV sižeta ilgums                       3 min 02 sek    42 sek ar piefilmējumiem + aizkadra balss  

Atspoguļojuma stils                    Slavinošs         Nekāds

Izteikti pozitīva reportāža veidota no sīkpartijas Kustība PAR dibināšanas sapulces. Turpretī reportāža No Sirds Latvijai kongresa apskatam ir daudz profesionālāka. Arī politiķu matu skaldīšanai t.s. „Rīdzenes sarunu” sakarā atvēlēta pelnītā vieta (tas ir, gandrīz nekāda).

Interesanti, ka šajā pašā laikā neviena reģionālā televīzija nav nofilmējusi nekādu (ne slavinošu, ne kritisku) sižetu ne no vienas reģionālās sīkpartijas kopsapulces. Tas liecina vai nu par pilnīgu sapulču iztrūkumu, vai drīzāk gan par kritiskāku pieeju notikumu svarīguma izvērtējumā no žurnālistu puses.

Politiskā procesa atainojuma kontekstā jānorāda, ka reģionālās televīzijas šajā tematikā strādājušas bez acīmredzamām kļūdām un bez pieglaimošanās novadu politiķiem. Ja kādā sižetā parādās pagastvecis vai mērs, tad tas ir gadījumos, kad bez viņa sniegtās informācijas tajā reizē tiešām nevar iztikt (piemēram, lietavu un plūdu postījumu novēršanā). Savukārt, runājot par jaunu ražotņu atvēršanu (kur deputātiem ai, kā patīk griezt lentītes!) reģionālās TV studijas intervē investorus, būvniekus, jaunpieņemtos darbiniekus, preces noņēmējus (ja tādi ir tuvumā) vai izejvielu piegādātājus, nevis vietējos pašvaldības deputātus.

Visbeidzot, virsmotīvs par mediju politiku un sabiedrisko mediju lomas nostiprināšanu atainots rezervēti, kas darīts ar pareizu aprēķinu: lai izvairītos no t.s. „daiļrades paštēmas” un no stāstīšanas pašiem par sevi. Gada beigās, iesaistoties Pieci.lv labdarības maratonā „Dod pieci!”, LTV nostiprina sabiedriskā radio lomu labdarības kontekstā. Mediji nekļūst paši par savu vēstījumu.

Izteikti viltus ziņu un tīšuprātīgi nepatiesību tiražēšanas gadījumi konstatējami nav, izretis gadās šādi tādi sīkumi un pārteikšanās. Piemēram, 2. novembrī LTV sižetā britu premjere Terēza Meja nosaukta par Vanesu Meju (vijolniece); 12. jūlijā Japānā viņiem esot „prezidents”, un tamlīdzīgi.

Dažkārt piefilmējumi neatbilst tekstam, un piemēri:

- stāstot par to, kā Sīrijā izzagta bēgļu bērnu izglītošanai saziedotā nauda, ekrānā tiek rādīti nevis sīriešu, bet gan afrikāņu bērni - kuri nāk vispār no cita kontinenta;

- pieminot „ģimenes ārstus kuplā skaitā” ierodamies uz sarunām pie M. Kučinska un panākot progresu, kadrā skaidri redzams, ka streikojošie ārsti izvirzījuši uz pārrunām tikai piecus dakterus;

- 9. augustā atreferēts tikai viens LTRK viedoklis par pašvaldībām piederošu uzņēmumu it kā sliktumu (kaut gan ekonomikas dati, protams, šādus izteikumus apgāž jau 20 gadus);

- citā gadījumā valsts uzņēmumu privatizācija it kā neesot privatizācija, ja to veic caur biržu (kaut gan jebkurš cilvēks, kas patērē Latvijas mediju ziņas, stādās priekšā, ar ko beidzās A/S „Ventspils Nafta” un A/S „Latvijas Kuģniecība” privatizācija caur biržu);

- 30. oktobrī veidots sižets it kā par vēsturi un folkloru, par veļu laiku, taču sižetā tiek stāstīts par „dievainēm” (kuras ir XX gs. sākuma izdomājums, tāpat kā visādas „zemlikas”, „vaidelotes” u.c.).

Šādus patiesībai neatbilstošus sīkumus ir iespējams novērst, kaut gan vienlaikus jāpiekrīt, ka aktuālo ziņu žurnālistikā tādas maznozīmīgas neatbilstības pa reizītei gadās un gadīsies vienmēr.

Konstatējami atsevišķi gadījumi, kad LTV atkārto Kremļa naratīvus:

- 27. jūlijā, stāstot par Somijas Republikas simtgadi, stāsts ir nevis par Somijas šodienu vai vēsturi, bet gan krievu amatpersonu vizīti, it kā Somijas vērtību noteiktu krievu delegācijas ierašanās tajā;

- tajā pašā dienā, stāstot par Ukrainas pilsonības atņemšanu M. Saakašvili, atreferēti prokremliska rakstura izdomājumi par bijušo Gruzijas prezidentu un Odesas apgabala gubernatoru;

- 18. jūlijā Donbasa teroristiskie grupējumi LNR un DNR izziņoja jau sesto nesekmīgo mēģinājumu izveidot kopēju „federāciju”, šoreiz ne vairs ar nosaukumu „Novorossija”, bet gan „Malorossija”. Šo divu slepkavīgo teroristu bandu mēģinājumu uzlikt sev „cilvēcīgu seju”, viltojot kārtējo feiko valsts suverenitātes imitāciju, LTV atreferē tā, it kā tas būtu kādu cienījamu politisko līderu vērā ņemams paziņojums. Atspoguļojums ieturēts līdzīgā stilā kā sižets par Vācijas partiju koalīcijas sarunām.

Satura izvietošanai prasmīgi tiek izmantotas t.s. „Īsziņas” un slīdošā teksta josla ekrāna apakšā, ar ko bieži vien tiek papildināti, paturpināti vai nobeigti iepriekšējās dienās aizsāktie temati, kuri vairs nevar sagādāt vielu jaunam vairākminūšu sižetam.

Pareiza un efektīva ir pieeja neveidot cietu „Dienas ziņu” struktūru, bet gan katra raidījuma plānu sastādīt plūstošu, atkarībā no konkrētās dienas aktualitātēm. Tādā veidā reģionālo studiju materiālam ir iespējas izvirzīties raidījuma sākumā, un redzams, ka LTV redaktori kā kritēriju izvirza ne vien sižeta tēmu, bet arī saturisko un vizuālo kvalitāti. Piemēram, ja Aizputes TV sižets par plūdiem ir aktuāls un kvalitatīvs, tad tas tiks pavirzīts raidlaikā uz priekšu, nevis atstāts beigām. Pēc nepieciešamības uz raidījuma sākumu vai beigām pavirzās arī citi elementi, piemēram, ārzemju ziņas vai t.s. „īsziņas”.

Ir gadījumi, kad jau pusgada laikā redzami saturiskie uzlabojumi. Piemēram, 4. jūlija sižetā par Holokausta atceri galvenais elements ir I. Mūrnieces runa, taču nav sameklēts neviens no Holokaustā izdzīvojušajiem, izmantojot iespēju, kamēr kaut daži no viņiem vēl ir mūsu vidū. Nav intervēts arī, piemēram, Rīgas virsrabīns Dr. Menahems Barkahans, kurš vada Rīgas Geto un Holokausta muzeju. Tomēr gada beigās sižetā par Rumbulas slaktiņa piemiņu intervēts Holokaustā izdzīvojušais vēsturnieks Marģers Vestermanis, tātad veikts pareizais solis satura pilnveidošanā.

„Dienas ziņās” novērojams, ka žurnālisti necenšas izmantot ironiskus elementus, tie drīzāk saturā iesprūk nejauši. Piemēram, katoļu mācītāja izteikums par baznīcēniem „esam plus mīnus ticīgie”, K. Roķa reportāža no valsts budžeta pieņemšanas - „Darbs Saeimā šodien noritēja raiti: visi opozīcijas priekšlikumi tika noraidīti!”; Jelgavas mēra A. Rāviņa citāts „Noticis ir tas, kas noticis, tāpēc lēmums ir tāds, kāds viņš ir”; notiek „cūku eitanāzija”; jauniešu nodarbinātības speciālista teiktais „Pateicoties šai veiksmīgajai programmas darbībai, esam zaudējuši ES finansējumu” (ar programmas palīdzību izdevies nodzīt jauniešu bezdarbu zem ES vidējā procenta, tālab finansējums vairs nepienākas, jo mērķis izpildīts); Strenčos „uz labdarības pamatiem izkastrēti 100 kaķi”; Ģ. Eliasa piemiņas balvas pasniegšanā Jelgavā portretu glezniecībā tiek rādīts sivēna portrets; u.c.

Iespējams, ka paši žurnālisti pārāk reti parādās kadrā tāpēc, ka viņi ne vienmēr sekojuši līdzi tam, lai viņiem būtu sabiedriskā medija tēlam atbilstošs vizuālais stils. Piemēram, sižetā no lietavām Latgalē LTV žurnālistam mugurā tumšs, maisveidīgs neilona jupķis, pietrūkst tikai trīs baltas svītras visā piedurkņu garumā. Ņemot vērā LTV ikgadējā finansējuma līmeni, nevarētu taču būt pārāk grūti nopirkt kādu šaursvītrotu uzvalku žurnālistiem.

Attiecībā uz sabiedriski politisko norišu apskatīšanu „Dienas ziņās” jāizdara secinājums, ka reģionālās televīzijas gandrīz vienmēr parāda konkrētos piemēros balstītus stāstus ar visdažādākajām situācijām un notikumiem no sabiedrības dzīves, tajā skaitā lokālajiem sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem, taču šajos sižetos tikpat kā nekad neļauj eksponēties lielākiem vai mazākiem politiķiem, ļaujot viņiem parādīties kadrā tikai tad, kad tas ir reāli nepieciešams stāsta izvēršanai. Turpretī LTV Ziņu dienests lielākoties atgremo to politisko un ekonomisko dienaskārtību, ko nosaka pie varas esošie politiķi un partijas. Raksturīga nekritiska attieksme pret tiem, kas kaut kādā mērā apveltīti ar varu (vienalga, vai tie būtu deputāti, ministri, ierēdniecība vai tiesībsargājošās institūcijas). Vai tas ietilpst sabiedriskajā pasūtījumā?

Rekomendācija. Tā kā reģionālās TV studijas ir sasniegušas labu profesionālo līmeni un spēj to noturēt, tad tās iespējams iesaistīt LTV satura veidošanā vēl arī citos raidījumos, paplašinot reģionālo TV pienesumu. Paralēli tam, iespējams panākt LTV Ziņu dienesta darba uzlabošanu ne tikai saturiski, bet arī vizuāli. Bez kavēšanās jānovērš tādi interešu konflikti kā, piemēram, minētais gadījums ar A. Amerika partijas padomnieka ģimenes saitēm ar Ziņu dienesta vadību, ja to rezultātā top slavinoši sižeti. (Ja cilvēki spēj nejaukt ģimenes sakarus ar profesionālo darbību, tad konflikts neizpaužas, neīstenojas, un to pārmest nebūs pamats.)

Ja interešu konfliktus novērst atsakās vai ja atsakās uzlabot darba kvalitāti, tad rekomendējams uzskatīt sabiedrisko pasūtījumu par neizpildītu, darbu nepieņemt un neapmaksāt to no valsts budžeta - resp., rīkoties tādā pašā veidā, kā šādos gadījumos rīkotos privātais kapitāls.

Analīzes veicējs: žurnālists un grāmatu autors Imants Liepiņš, Latvijas Žurnālistu Savienības valdes loceklis, NEPLP Sabiedriski konsultatīvās padomes loceklis

Ej uz nākamo lapu, lai skatītos bildes!