Valdībā vai pašvaldībās pie varas esošu partiju slavināšana,
pašmērķīga negāciju tiražēšana un vāja kompetence sabiedriskā pasūtījuma
izpildē - tādu ainu Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta darbā rāda
jaunākais neatkarīgais pētījums, vēsta portāls Pietiek.
Tā kā LTV, Latvijas Radio un
atsevišķu komercmediju izpildītais sabiedriskais pasūtījums tiek
finansēts no valsts budžeta, tad tā izpildi uzraugošā Nacionālā
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) veic kontroli ne tikai
tiešā veidā pati, bet arī pasūta neatkarīgus pētījumus.
Lai pētījumu gaita būtu absolūti neatkarīga, iepriekš nekad netiek
izziņots, kurus speciālistus NEPLP nākamreiz uzaicinās veikt analīzi,
par kādu periodu tā tiks veikta, kuri no raidījumiem tiks izvērtēti un
kādi aspekti tajos tiks pētīti. Šodien Pietiek publisko jaunāko no šiem pētījumiem.
LTV „DIENAS ZIŅU” ATBILSTĪBA SABIEDRISKĀ PASŪTĪJUMA VADLĪNIJĀM
Šī pētījuma ietvaros tika izvērtēti 184 LTV ikdienas
pārraides „Dienas ziņas” raidījumi, kas iziet ēterā katru dienu 18:00.
Raidījumi no 2017. gada 1. jūlija līdz 31. decembrim tika noskatīti un
izvērtēti pilnā garumā, ieskaitot 11. novembra dubulto speciālizlaidumu
divarpus stundu garumā.
Izvērtēšanai pakļauti kopumā 1473 sižeti, kuru garums pārsniedza
vismaz minūti un kuru autori ir LTV Ziņu dienests, TV Spektrs (Zemgale),
Latgales Reģionālā TV, Vidzemes Televīzija, kā arī uz kooperācijas
pamatiem strādājošās Aizputes, Skrundas, Talsu studijas un TV Kurzeme.
Pētījumā netika apskatīti ziņu raidījumos prasmīgi ievītie pieteikumi
pārējiem LTV raidījumiem (tādiem kā „Panorāma”, „de facto”,
„Aculiecinieks”, „Pasaules panorāma” u.c.), kā arī G. Dūža gatavotās
t.s. „Īsziņas” vai slīdošajā lentā iekļautā teksta informācija, jo šādu
sīkumu analīze (kas gan, protams, ir teorētiski paveicama) tomēr
padarītu pētījumu pārmēru saskaldītu un sadrumstalotu.
Pētījumā izmantotie kritēriji ir nodefinēti LTV Sabiedriskā pasūtījuma 2017. gadam dokumentā, konkrēti - 18. lappusē.
Tā kā šeit apskatīts viens konkrēts ziņu raidījums, uz to nevar
attiekties visi LTV sabiedriskā pasūtījuma izpildes kritēriji visā to
daudzveidībā, bet tikai tie, kas attiecināmi uz ziņu raidījumiem
(pretstatā analītiskajiem raidījumiem, diskusiju pārraidēm, sportam,
dokumentālajām filmām utt.).
Tāpēc „Dienas ziņu” raidījuma to sižetu, kuri garāki par 1 minūti,
atbilstība sabiedriskajam pasūtījumam skatīta šādā griezumā: vai ikkatrs
no tiem atbilst kaut vienai no LTV uzliktajām sabiedriskā pasūtījuma
vadlīnijām.
SIŽETU VEIDOŠANAS PROFESIONĀLO PRINCIPU IZVĒRTĒJUMS
Salīdzinot reģionālo studiju gatavotos materiālus ar LTV Ziņu
dienesta produkciju, jāsecina, ka novadu TV kolektīvu saražotais ir
galvas tiesu pārāks kvalitātes ziņā.
Ja tipiskā LTV Ziņu dienesta sižetā ir viena vai divas „runājošās
galvas”, pie kam bieži vien tās ir dažādas amatpersonas, un pa vidu skan
gari tekstu atreferējumi žurnālistu balsīs, tad tipiskā TV Spektrs,
Latgales Reģionālās TV, Vidzemes TV vai Aizputes TV sižetā būs četri,
pieci vai pat seši intervējamie. (Piemēram, izglītībai veltītā sižetā
tiks intervēti gan skolotāji, gan skolnieki, gan skolas vadība.
Sižetā par konfliktu, kur būvēt invalīdu dienas centru Ādažos,
izteikties var visādu viedokļu pārstāvji. Latgales Reģionālās
Televīzijas sižetā par zupas virtuvi Rēzeknē nointervēti pat
bezpajumtnieki.) No intervējamo teiktā izgriezti īsi, kodolīgi citāti,
kurus savā starpā saista aizkadra balss, kas pavēsta papildu informāciju
(tajā skaitā skaitļus un citus datus), turklāt redzams, ka šīs
papildinošās informācijas ieguvei izmantoti vēl vairāki avoti (tajā
skaitā dokumenti, publikācijas u.c), ne tikai „runājošās galvas”.
Turpretī LTV sižetos aizkadra tekstā izskanējušās informācijas izejas
punkts lielākoties atkal ir kāda politiķa vai amatpersonas teiktais.
Vizuālā valoda ziņu materiālos, protams, ir ierobežota un
standartizēta, operatoru radošais gars te lidot nevar, tomēr jānorāda,
ka LTV sižetos tā ir vēl trūcīgāka nekā „mazo” televīziju sižetos. LTV
produkcijā ļoti reti redzams kāds dinamisks kadrs (gan tāds, kur kamera
pati kustas, gan tāds, kur statiska kamera savā kadrā noķērusi kustību),
kamēr reģionālajos materiālos tādi pie iespējas tiek izmantoti. Mazā un
nabadzīgā Skrundas TV studija ir vienīgā, kam ir ienācis prātā izmantot
filmēšanai bezpilotnieku, iegūstot oriģinālus kadrus no gaisa.
Nezināmu iemeslu dēļ apskatītajā posmā LTV neizmantoja lietotāju un
aculiecinieku soctīklos izvietotos video no dažādām notikumu vietām.
Infografiku skaits nenozīmīgs.
Reģionālo televīziju darba kvalitāte jūtami augusi
Redzams, ka reģionālās studijas nopietni ņēmušas vērā 2016. un 2017.
gadā recenzentu rakstītos slēdzienus par savu darbu (Dr. S. Murinska no
Rēzeknes Tehnoloģiju Akadēmijas par 2016. gadu un Latvijas Universitātes
SZF Komunikācijas un inovāciju departamenta mediju direktors R. Tjarve
par 2017. gada pirmo pusi). Šajos apskatos norādītie trūkumi novērsti:
piemēram, palielināts intervējamo personu skaits tipiskam vidusmēra
sižetam, materiāli apzināti veidoti arvien analītiskāki, ne tikai
pārstāstoši. Rādot konkrētus pagastus un mazpilsētas, prasmīgi tiek
atklātas tēmas, kas svarīgas visā Latvijā. Strauji izlīdzsvarots
reģionālais pārklājums: sižetu skaits pa reģioniem un pašvaldībām tagad
aptuveni atbilst iedzīvotāju skaitam tajos.
Tāpat redzams, ka reģionālo sižetu autori paši aktīvi meklē tēmas,
notikumus, atsaucas iedzīvotāju ieteikumiem izveidot sižetus par tādiem
notikumiem novados, ar kuriem tur dzīvojošie paši lepojas un nekaunas
tos rādīt visai valstij. Ar to kontrastē LTV Ziņu dienesta pieeja: ziņas
18:00 sākas ar politiķu, partiju, ministriju ģenerēto notikumu
atreferējumu, un Ziņu dienesta producētajos sižetos tikpat kā neparādās
unikāli temati, ko pirmoreiz izceltu tieši LTV Ziņu dienests un kas jau
pirms tam nebūtu izlasāmi LETĀ. Iespējams, ka LTV kolektīvs pats sev ir
nodefinējis, ka jaunu tēmu izcelšana primāri ir „de facto” un „Aizliegtā
paņēmiena” uzdevums, taču tagad iznākums ir tāds, ka „Dienas ziņām”
unikālo, citur nekur neatrodamo saturu piegādā tieši reģionālās TV
studijas.
Jāpiebilst, ka reģionālo TV žurnālistu un sižetu autoru spējas veidot
sižetus par visdažādākajām tēmām ir pelnījušas profesionālo atzinību.
Reģionālie žurnālisti nevar atļauties šauru specializāciju, tālab vienai
žurnālistei pirmdienā jāveido sižets par skolām, otrdien - par
lauksaimniecību, trešdien - par invalīdu nodarbināšanas iespējām,
ceturtdien - par plūdiem, piektdien - par novadpētnieku saietu un
brīvdienās par labdarības tirdziņu, un reģionālie žurnālisti godam tiek
galā ar visu šo tematisko dažādību.
Rekomendācijas attiecībā uz reģionālo saturu
Daži konstatētie robi analizējamajā laika periodā ir šādi: lielā mērā
iztrūkst sižeti no Sēlijas (Viesīte, Aknīste, Nereta utt.).
Rekomendācija: dot TV Spektram uzdevumu atspoguļot arī Sēliju,
vienlaikus dodot uzdevumu Tukumu, Kandavu, Enguri un dažus citus novadus
turpmāk nosegt kurzemnieku studijām, lai TV Spektram nenāktos rauties
pušu.
Talsu TV visas reizes ir taisījusi sižetus vienīgi no sava novada,
tikai pa vienai reizei pusgada periodā izbraucot uz kaimiņu novadiem -
tādiem kā Mērsraga, Rojas, Dundagas, Tukuma novadi. Iespējams, ka tas
saistīts ar faktu, ka Talsu TV pieder pašvaldībai, kas liktu domāt par
šo studiju kā tādu „viena novada sabiedrisko televīziju”.
Rekomendācija: dot uzdevumu Talsu TV palielināt aptverto
teritoriju (jo īpaši, ja TV Spektra darbība apzināti paplašinātos uz
Sēlijas pusi), un sadarboties ar Talsu TV lēmumu pieņēmējiem, lai šādu
ierosinājumu izskaidrotu un pamatotu.
Daugavpils ir Latvijas otra lielākā pilsēta, tāpēc interesantākos
notikumus tajā atspoguļo vai nu Latgales Reģionālā Televīzija (kuri paši
ir rēzeknieši), vai arī LTV Ziņu dienests no Rīgas. Nojaušams, ka no
Daugavpils (un tās apkārtējā novada) vēl dažu labu aizraujošu sižetu
iespējams regulāri iegūt.
Rekomendācija: mēģināt vienoties par sadarbību ar Daugavpils
DAUTKOM TV - līdzīgi kā Kurzemē sižetus gatavo vairākas studijas, varbūt
tas iespējams arī Latgalē.
Latgales Reģionālā TV nodrošina latgalisku elementu „Dienas ziņās”:
intervējot notikumu dalībniekus, viņi tiek aicināti izteikties
latgaliski, ļaujot informācijai izskanēt pa visu valsti latgaliski. Tā
ir pareiza prakse un atbilst valsts uzstādījumam veicināt Latgales
kultūras un identitātes atbalstu.
Rekomendācija: skatoties uz Latgales sižetu pozitīvo piemēru,
tādā pašā mērā izmantot arī kurzemnieku reģionālās unikalitātes un
vērtības (pusgadā bija tikai viens sižets, kurā bija dzirdamas
ventīšmēles īpatnības, kamēr latgaliski vai ik darbadienu ir kādi
elementi); ja ir iespēja, tad ievīt arī lībiešu valodas paraugus - kaut
vai tāpēc vien, lai auditorija izdzirdētu, kāds ir šīs valodas plūdums,
pat ja neizdotos citāta jēgu uztvert.
Vidzemes TV izpildījumā lielākais skaits no pierobežas tematikai
veltītajiem sižetiem (nerēķinot Vidzemes pārējos apgabalus) patlaban
centrējas ap Valku/Valgu.
Rekomendācija: pamēģināt atrast jaunus tematus arī Naukšēnos,
Rūjienā, Ainažos, Apes novadā utt. Savukārt, ja Vidzemes TV sāks izjust
laika trūkumu, paplašinoties ģeogrāfiskajam pārklājumam, tad
rekomendējams pamēģināt iesaistīt Latvijas vidieni atspoguļojošu sižetu
veidošanā pieredzējušo A. Robežnieku, kuram joprojām ir tehnika un
studija Ogrē.
Ļoti atzinīgi vērtējams tas, ka gan LTV Ziņu dienests, gan reģionālās
studijas spējušas izvairīties no anonīmu avotu citēšanas, nav filmējuši
cilvēkus no muguras, ar kapucēm pāri galvām, ar pārveidotām balsīm utt.
Obligāti jādomā par dinamiskiem kadriem un kustību! Tāpat
žurnālisti, ziņojot no notikumu vietām, tikai retumis paši parādās,
runādami kadrā, un nekad tie nav tuvplāni.
Šobrīd attiecībā uz LTV Ziņu dienesta sižetu kvalitāti daudzos
gadījumos sakāmi tie paši komentāri, kas 2016. gada recenzijā tika
minēti attiecībā uz reģionālo studiju sižetiem. Piemēram, 17. septembra
sižetā no Dobeles puses par aukstās un slapjās vasaras ietekmi uz
zemkopjiem, kuru veidojis LTV Ziņu dienests (nevis TV Spektrs), viss
sižets balstās uz viena vienīga zemkopja (D. Rūtenberga) profesionāli
pamatoto stāstījumu, bet nākamajā dienā tikpat garš Vidzemes TV sižets
par tūrismu Gulbenē satur vismaz sešus dažādus viedokļus un informācijas
avotus. Milzu sižetu par smaidīgu kundzi no Madonas, kas uzvarējusi
„pasaules adīšanas čempionātā”, nezināmu iemeslu dēļ gatavojis LTV Ziņu
dienests un nevis Vidzemes TV: rezultātā sižets ir vienmuļš, jo LTV
bijuši par slinku aptaujāt vēl kaut vienu personu bez pašas smaidīgās
dāmas. Tāpat uzkrītoša ir rupora došana tām partijām un politiķiem, kas
jebkādā līmenī ir pie varas.
Rekomendācija: ieviest LTV Ziņu dienesta darbā tos pašus
kvalitātes kritērijus, kādus bez grūtībām spēj ievērot TV Spektrs,
Vidzemes Televīzija, Latgales Reģionālā TV, kā arī Aizputes, Skrundas,
Talsu studijas un TV Kurzeme. Ja viņi to spēj, tad arī LTV Ziņu dienests
to spēj.
SATURISKĀ ATBILSTĪBA LTV SABIEDRISKĀ PASŪTĪJUMA VADLĪNIJĀM
LTV 2017. gada sabiedriskajā pasūtījumā tika definētas
gandrīz 20 prioritātes LTV1 kanālam, kuru izpildījums tālāk tiks
novērtēts tādā secībā, kā tās ierakstītas sabiedriskā pasūtījuma plānā.
No šīm tēmām uz pētāmo laika periodu un konkrēto ziņu izlaidumu 18:00 ļoti maz attiecās pašvaldību vēlēšanu atspoguļošana,
jo pašvaldību vēlēšanas jau bija notikušas jūnijā. Tomēr jāatzīmē
vairāki kvalitatīvi, izsmeļoši TV Spektrs sižeti par atkārtotajām
vēlēšanām vienā no Ķekavas iecirkņiem (atkārtotas balsošanas rezultātā
novada priekšsēdētājs nomainījās). Turpretī, kad sižetu no Ķekavas
veidoja LTV, tad jaunā domes priekšsēdētāja Viktorija Baire bez grūtībām
pavērsa sižetu par savu pašslavināšanās iespēju. Pašas kaldināta un
pelnīta veiksme viņai kā politiķei, tomēr LTV Ziņu dienestam tiek dota
nodokļu maksātāju nauda tieši par to, lai šādi sižeti nepārvērstos par bezmaksas reklāmlaiku!
Tiesiskuma un korupcijas novēršanas tematikai
pieskaitāmi arī tādi sižeti, kas parāda dažādas nelikumības (piemēram,
apskatītajā periodā atklājusies problēma ar vecu riepu krāvumiem visādās
Latvijas malās). Šāda tematika parādās vidēji bieži, 18 līdz 25 sižetos
mēnesī. Tos gatavoja gan LTV Ziņu dienests, gan reģionālās televīzijas.
Sižeti valsts simtgades kontekstā gandrīz pilnībā ir nonākuši reģionālo studiju pārziņā; lielākais LTV veikums - 11. novembra speciālizlaidums.
Eiropas Savienības un Brexit problemātikai
pieskaitāmi arī daudzie sižeti un tiešās reportāžas no Katalonijas
neatkarības referenduma. (LTV 2017. gada sabiedriskā pasūtījuma
nodefinēšanas laikā nevarēja iedomāties, ka kaut kas tāds notiks
Katalonijā.) Mēnesī šīs tēmas atspoguļotas 4 līdz 7 reizes (Brexit),
savukārt Katalonijas krīze vēl biežāk. Kā laba sižeta piemērs jāmin 13.
septembra LTV stāsts no Frankfurtes autošova, kurā autoizstādes
spīdīgie eksponāti izmantoti, lai skaidrotu Brexit radītās problēmas auto pircējiem un ražotājiem. I. Naglas profesionalitāte ceļ „Dienas ziņu” kopējo līmeni.
Eiropas drošības konteksts atainots plaši un
daudzveidīgi, stāstot gan par Kremļa un džihādistu radītajiem draudiem,
gan Eiropas iekšējām drošības problēmām. Šajā specifikā reģionālās TV,
protams, palīdzēt varēja reti, taču Skrundas TV, piemēram, spēja 9.
jūlijā sagatavot sižetu par Ukrainu, stāstot par karā tēvus zaudējušo
ukraiņu bāreņu ierašanos uz vasaras nometni Pāvilostā. Savukārt Latgales
Reģionālā Televīzija 10. augustā rādīja Moldovas delegācijas pieredzes
apmaiņu Preiļos.
Vienlaikus apšaubāmi ir daudzie LTV ārzemju ziņu sižeti par tēmām,
kas nav saistītas ar ne šo satura sadaļu, ne citiem sabiedriskā
pasūtījuma plāna punktiem, piemēram:
- Ziemeļkorejas raķešu izmēģinājumi (viņu raķetes ar savu 4500 km
rādiusu nekādi nevar aizsniegt Eiropas Savienību, pie kam nevienai no
ES valstīm nav politiskie vai diplomātiskie strīdi ar šo totalitāro
Austrumāzijas valsti);
- Trampa nebeidzamie izteikumi un Baltā nama ASV iekšpolitika
(ārzemju ziņās katru otro dienu kaut kas par Trampu, taču reti kad
jebkas tāds, kam būtu saistība ar ES, kur nu vēl kādas implikācijas
saistībā ar Latviju);
- viesuļvētras Karību salās (pilnīgi nekāda saistība ar Latviju);
- meža ugunsgrēki Kalifornijā (kuri notiek - vārda burtiskā nozīmē - planētas otrā pusē);
- sausuma un karstuma viļņi Dienvideiropā, Balkānos utt.
Ja LTV Ziņu dienests šos sižetus būtu izmantojis, lai informētu
sabiedrību par iespējamiem draudiem ārzemēs (piemēram) Latvijas
tūristiem vai kā citādi sasaistījis ar Latvijas auditoriju, tad tādus
sižetus varētu uzskatīt par saistītiem ar sabiedriskā pasūtījuma
izpildi. Tomēr tagad tos nākas ierindot kategorijā - sižeti, kuros
sabiedriskais pasūtījums īstenots nav.
Atsevišķi jānorāda, ka LTV Ziņu dienestam (bet ne reģionālajām TV
studijām) ir raksturīgs pārraidīt sižetus par kaut kādiem nejaušiem, no
Latvijas tālu esošiem nelaimes gadījumiem, kam nav konstatējama pat
niecīgākā saistība ar mūsu valsts auditoriju. Piemēram:
- 29. decembrī plaši atreferēti divi traģiski ugunsgrēki Indijā un Bronksā;
- divas dienas iepriekš - sižets par to, kā kaut kāds atpūtnieku
kuģelis ar Šveices tūristiem ietriecies Reinas tilta balstā (šajā
gadījumā pat cietušie īsti nebija);
- tajā pašā dienā ASV un Japānu „paralizējis putenis” (kāpēc mums tas
būtu jāzina? Mums taču ar viņiem pat tiešā gaisa satiksme nepastāv,
izņemot vienu uzbeku avioreisu nedēļā, kas pa ceļam uz Ameriku piestāj
Rīgā degvielas uzpildīšanas nolūkos);
- 2. decembrī atsevišķs sižets veltīts visparastākajam ugunsgrēkam
visparastākajā daudzdzīvokļu mājā visparastākajā guļamrajonā Berlīnē
(neraugoties uz to, ka tūlīt pat seko aktuālā telefonreportāža no
Berlīnes, kur tiek pieminēti pirms gada bojā gājušie teroristu upuri);
- regulāri tiekam informēti par vulkāniskās aktivitātes smalkumiem Indonēzijā;
- Bjalistokā atrasts viens vienīgs 500 kg lādiņš no Otrā pasaules kara, turklāt spridzeklis nemaz nav gājis vaļā;
- 20. oktobrī sižets par to, kā ASV eksprezidenti B. Obama un Dž. W.
Bušs kaut kādā priekšvēlēšanu sapulcē kopīgi kritizējuši D. Trampu (kā
divu pensionētu ārzemju amatpersonu privātais viedoklis varētu kaut
teorētiski skart Latviju?), turklāt sižetā nav pielikts klāt Trampa
administrācijas vai viņa atbalstītāju viedoklis/reakcija;
- 25. oktobrī atreferētas gadu vecas (!) ķengas par H. Klintoni;
- 12. jūlijā apskatīts visiem sen apnikušais Pamplonas vēršu
skrējiens, kurš ne par matu nav atšķīries no tā, kas ticis rādīts
pēdējos 25 gadus šajā datumā (buļļi skrien, vīreļi mūk, viss!);
- 27. jūlijā par Latvijas nodokļu maksātāju naudu atreferēts lokāls
datu aizsardzības skandāls Zviedrijā, kam ir nozīme tikai pašā Zviedrijā
un kur nav noplūduši ārzemnieku dati;
- trīs reizes tuvplāna kadri no autobusu avārijām, kas visas notikušas vismaz 2000 km
no Latvijas un kur pat teorētiski nepastāvēja bažas, ka autobusos
varētu būt bijuši kādi pasažieri no Latvijas (piemēram, Francijā
apgāzies tūristu autobuss ar nelaimīgiem pensionāriem no Vācijas);
- 2. augustā kāda Turcijas jahta bijusi pietiekami nozīmīga, lai tās
avārija turpat kādā Turcijas ostā tiktu smalki atreferēta „Dienas ziņās”
utt.
Otrā planētas pusē notiekošu, ar Latviju ne vismazākajā mērā
nesaistītu nelaimju tiražēšana LTV ēterā (vai tās būtu tropiskās vētras,
mežu ugunsgrēki vai transportlīdzekļu katastrofas), turklāt vairākkārt
veidojot sižetu sērijas par šīm nelaimēm vairāku dienu garumā, diemžēl
dod pamatu tiem kritiķiem, kas saka - LTV tiražē negācijas pašu negāciju
tiražēšanas dēļ un dažkārt atņem ētera laiku tādiem tematiem, kas
nesakrīt ar uzstādījumu „#vissirslikti”. (Rietumos šādu saturu dažkārt
dēvē par „disaster porn”, un tāda pseidosatura pašmērķīga ievietošana
ziņās uzskatāma par slimīgu.)
Bēgļu problemātikai veltīts neliels LTV Ziņu
dienesta sižetu skaits (vidēji 4 līdz 6 mēnesī), un tie ir saturīgi.
Tiesa gan, ir arī tādi piemēri: ja 8. jūlijā izskan pozitīvs sižets par
fotoizstādi ar migrantu portretiem, tad intervēts tiek viens vienīgs
autors - pats fotomākslinieks. Aizbraukt līdz Garkalnes Muceniekiem
izrādījies par grūtu.
Iekļaujošas sabiedrības tematikai veltīti sižeti
bieži vien nāk no reģionālajām studijām un stāsta par tādiem tematiem kā
invalīdu iesaistīšana dzīvē, bērni ar īpašām vajadzībām utt. Šis
saturiskais uzstādījums īstenots pilnvērtīgi gan reģionālo TV studiju,
gan LTV Ziņu dienesta darbībā.
„Latvijas ietekme Eiropas Savienībā” ir ļoti šauri
definēts sabiedriskā pasūtījuma elements, kuru pie labākās gribas būtu
grūti piepildīt ar burtisku saturu ikdienā, ja salīdzinām Latvijas
nepilnus divus miljonus iedzīvotāju ar vairāk nekā pusmiljardu lielo
kopējo ES iedzīvotāju skaitu. Taču arī šajā kategorijā aptuveni
ierindojami vidēji pieci līdz desmit sižeti katru mēnesi, kuros
apskatīta ne tik daudz Latvijas „ietekme”, bet drīzāk Latvijas un citu
ES valstu attiecības, kopīgi notikumi, uzstādījumi un problēmu
risinājumi.
Jāpiezīmē, ka Latvijas medijiem (ne tikai LTV, bet arī citiem)
dažkārt gadās pārstāstīt ārzemju ziņu elementus bez vismazākā konteksta
un sapratnes par Latviju. Rezultātā ir gadījumi, kad kā „inovācijas
ārzemēs” tiek pasniegts tas, kas Latvijā patiesībā darbojas jau gadiem
ilgi. Daži piemēri no LTV pārraidītā satura aplūkotajā periodā:
- stāstot par Polijas strīdiem ar ES institūcijām par jauno tiesnešu
apstiprināšanas kārtību, LTV negatīvā gaismā atspoguļo Polijas tagadējās
valdības centienus panākt to, lai tiesnešus virzītu un apstiprinātu
nevis paši juristi kaut kādās aizkulišu sarunās, bet gan lai tiesnešus
apstiprinātu tautas ievēlētais parlaments - tas ir, lai Polijā būtu
līdzīga kārtība kā Latvijā! Netiek norādīts konteksts, ka Polijas vecā
kārtība bija mazāk demokrātiska nekā Latvijā esošā;
- tāpat, runājot par Poliju, tiek minēts, ka poļi veidos militāru
vienību cīņai ar kiberdraudiem, aizmirstot pieminēt, ka pie mums
Kiberzemessardze darbojas jau piecus gadus (!!!);
- apskatītajā pusgada periodā LTV četras reizes stāstīja par
vombatiem u.c. dzīvniekiem trīs dažādos Āzijas un Amerikas zoodārzos,
bet tikai vienu reizi bija spējuši aizbraukt līdz mūsu pašu Rīgas
zoodārzam, un tad arī nevis zoodārza zinātnisko vai izglītojošo
sasniegumu dēļ, bet gan tikai tāpēc, ka zoodārzā dažādas slavenības, kā
ikkatru gadu, cilāja rupučus. (Sižeta informatīvā vērtība - nulle.)
Izglītības pieejamība un kvalitāte ir tēma, kas
tieši aplūkojamajā laika posmā ieguva aktualitāti saistībā ar trim
pieteiktajām pārmaiņām izglītības sistēmā: (1) izglītības satura
reforma; (2) pāreja uz mācībām latviešu valodā; (3) skolas gaitu sākums
no sešu gadu vecuma. Tēmas atspoguļotas bieži, ilgi un saturiski dažādi.
Šī ir tēma, kurā visspilgtāk izpaužas reģionālo televīziju un LTV
Ziņu dienesta profesionālisma līmeņa atšķirības. Ja, piemēram, 12.
septembrī Kurzemes TV un Latgales Reģionālā TV sagatavo divus sižetus
(attiecīgi par cīņu pret Vaiņodes internātpamatskolas slēgšanu un par
speciālo pedagogu saietu Rēzeknē līdz ar profesionālās asociācijas
dibināšanu), tad katrā reģionālajā izglītības sižetā ir vairāki
runātāji, kuru izvēle variējas no skolu pedagogiem un direktoriem līdz
pat pašiem mazākajiem audzēkņiem; vajadzības gadījumā parādās arī vecāku
teiktais. Aizputes TV 13. septembrī rāda veiksmes stāstu - Cīravā
izdevies izglābt profskolu, padarot to par pazīstamā Kandavas tehnikuma
filiāli: intervējamo sacītais mijas ar informatīvi bagātiem, lakoniskiem
aizkadra tekstiem no žurnālistu puses.
Turpretī LTV Ziņu dienestam raksturīgs veidot nekritiskus vai pat
klaji slavinošus sižetus par izglītības reformām, pamatojoties tikai uz
reformā ieinteresētā Vienotības ministra izteikumiem. Piemēram,
29. augustā atreferēti K. Šadurska un viņa pakļautībā strādājošā
ierēdņa G. Catlaka izteikumi, taču pat ne aizkadra tekstā netiek
pieminēts neviens secinājums, kas būtu nācis no reālā darba darītājiem
skolā, un nav aptaujāts neviens, kam būtu pedagoģijas doktora grāds vai
vismaz 10 gadu darba pieredze skolā. Nākamajā dienā dota iespēja R.
Vējonim eksponēties uz „Iespējamās misijas” fona, taču sižetā atkal
neizskan saistība ar reālo darbu skolās.
Par sabiedriskā pasūtījuma uzdevumam diametrāli pretēju var uzskatīt
uzstādījumu, ka 1. septembrī tiek veidotas reportāžas nevis no
izcilākajām un sekmīgākajām skolām, bet gan... tīšuprāt sameklētas
vismazākās un visslēdzamākās skoliņas Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē! Tikai
no Latgales vismaz neitrāls sižets: Baltinavas skola attīstās, taču
diemžēl uz Briežuciema skolas rēķina.
23. oktobrī pozitīvs LTV atspoguļojums T. Ždanokas, viņas sabiedroto
un citu tamlīdzīgu „vatņiku” akcijai pie IZM, protestējot pret pāreju
skolās uz valsts valodu. Atreferēti prokremlisko spēku argumenti, bet
neizskan neviens citāts no skolotājiem vai pašiem krievu skolu
audzēkņiem! Jo, kā varam dzirdēt 27. novembra TV Spektra sižetā no
caurmērā stipri krieviskās Olaines, tur bilingvālās skolas audzēknis,
kuru pāreja skars vistiešākajā veidā, mums saka: „Tas nav nekas traks.”
Kā atceramies, reālie krievu skolu audzēkņi, kuriem tā kā vajadzētu
iestāties pret pāreju uz latviešu valodu un protestēt pret to, šo
Ždanokas 23. oktobra mītiņu ignorēja - pat neraugoties uz to, ka viņiem
tajā nedēļā bija rudens brīvdienas! Šis fakts runā skaļāk par visiem
plakātiem, taču LTV izvēlējās to ignorēt.
Sabiedrības veselības jautājumā visdegošākā tēma
bija ģimenes ārstu streiks vasarā. Streiks tika atspoguļots detalizēti,
regulāri, ar daudzveidīgām ziņām no visiem valsts reģioniem, un tā līdz
pat sekmīgajam streika noslēgumam. Kā vislabāko starp labākajiem var
atzīmēt 18. jūlija Skrundas TV sižetu, kurā pacientu un ārstu saskarsme
streika laikā parādīta, izmantojot mazā Emīla vakcinācijas gājienu.
Vēlāk, streikam noslēdzoties, parādījās arī citas ziņas par veselības
tematiku, veselīgu dzīvesveidu, kā arī valdības un Saeimas darbu, 2018.
gada valsts budžetā ieplānojot ievērojamu algu pieaugumu mediķiem,
vienlaikus paredzot lielāku finansējumu daudzu smagu slimību ārstēšanai.
Zinātnes attīstība atspoguļota iepriecinoši bieži, turklāt gan stāstot par atklājumiem ārzemēs (eksoplanētas, LIGO,
Nobela prēmiju piešķiršana), gan parādot dabas pētniecību un
arheoloģiju dažādās Latvijas malās: reģionālo TV sižeti par zinātni
izskan pat biežāk nekā LTV gatavotie. Turpretī, piemēram, 8. decembra
vēsturnieku konferenci LTV atspoguļo, nenointervējot nevienu pašu
vēsturnieku un nenosaucot neviena referāta vai pētījuma tēmu: atreferēts
un citēts vienīgi R. Vējonis, kurš teicis konferences ievadvārdus - lai
arī viņš nav vēsturnieks, bet gan biologs!
Ekonomikas ilgtspēja, nodokļu sistēma, ēnu ekonomikas apkarošana
ir plaša un pateicīga tēma, kas izmantota bieži un līdzsvaroti (gan
saturiski, gan reģionālajā griezumā). Interesanti: stāstot par dažādiem
biznesiem, gandrīz vienmēr izdevies izvairīties no sižetu pārvēršanās
par atsevišķu uzņēmumu vai produktu slēpto reklāmu. Tas liecina, ka gan
LTV Ziņu dienestam, gan reģionālajām studijām piemīt augsta profesionālā
kompetence ekonomikas atspoguļošanā.
Latvijas demogrāfiskā situācija, iedzīvotāju migrācija un reemigrācija, nodarbinātība apskatīta
lielākoties kontekstā ar citiem sabiedriskā pasūtījuma tematiem, kas ir
pareizi. Tas ir piemērs I. Beltes uzsvērtajai satura integrācijai:
stāstot par vienu tēmu, tiek apzināti izgaismotas arī citas. Piemēram,
stāstot par tūrismu Rēzeknē (reģionālā attīstība), tiek intervēts mājās atgriezies jaunietis (reemigrācija), kurš tagad ne tikai strādā (nodarbinātība) par gidu Zaļajā sinagogā (vēsture), bet arī pārvedis sev līdzi (demogrāfija) sievu no Venecuēlas!
Enerģētiskā drošība, gāzes tirgus liberalizācija apskatītajā posmā nebija starp degošajām tēmām, taču daži sižeti mēnesī tikuši veidoti konsekventi.
„Lielo starptautisko infrastruktūras projektu attīstības” tēmai atbilst tikai daži potenciālie temati, kā RailBaltic un Nord Stream 2 būvniecība, tāpēc šeit sižeti vērojami vien retumis.
Kopsummā „Dienas ziņās” šajā pusgadā ir tikuši apskatīti notikumi
saistībā ar šādām ārvalstīm (ja vienā sižetā ir bijis stāstīts par divām
un vairāk valstīm reizē, piemēram, Īrijas un Apvienotās Karalistes
problēmām Brexit sarunās, uzskaitītas ir abas valstis):
- 67 reizes stāstīts par ASV;
- 55 reizes par Spāniju (ieskaitot Kataloniju) un tikpat - par Krieviju;
- 41 reizi par Ziemeļkoreju (KTDR);
- 33 sižeti par Brexit un Apvienoto Karalisti;
- 28 reizes pieminēta Vācija;
- 26 sižeti veltīti Polijai;
- 24 reizes stāstīts par Igauniju;
- 22 sižeti bijuši par Ukrainu (ieskaitot okupētās teritorijas) un tikpat par Lietuvu;
- 18 reizes apskatīti notikumi Sīrijā un tikpat - Francijā;
- 15 stāsti bijuši par Japānu un tikpat - par Dienvidkoreju;
- 14 reizes par tādām valstīm kā Ķīna, Irāka un Beļģija;
- 11 gadījumi ar Īriju un Itāliju;
- 10 sižetos stāstīts par Baltkrieviju un tikpat par Izraēlu (ieskaitot palestīniešus);
- 7 reizes attiecīgi par Turciju, Zimbabvi un Austriju;
- 6 sižeti par Maltas žurnālistes D. K. Galizias slepkavību;
- 5 reizes minēti notikumi Meksikā, Somijā, Zviedrijā, Austrālijā, Nīderlandē;
- 4 sižeti par notikumiem saistībā ar Mjanmu (Birmu), Kazahstānu, Grieķiju, Irānu, Venecuēlu un Indonēzijas vulkāniem;
- 3 reizes stāstīts par Kipru, Ungāriju, Islandi, Filipīnām, Dominikanu, Kubu, Vatikānu un Ēģipti;
- 2 sižeti sagatavoti par notikumiem saistībā ar Moldovu, Kataru,
Somāliju, Melnkalni, Gruziju, Šveici, Indiju, Uzbekistānu, Vjetnamu;
- pa vienam sižetam „Dienas ziņās” ticis Bahamām, Saūda Arābijai,
Dānijai, Kotdivuārai, Kenijai, Azerbaidžānai, Panamai, Slovēnijai,
Maķedonijai, Jemenai un Sjerra Leonei.
Varam redzēt, ka notikumi Dienvidkorejā (pamatā armijas mācības un
korupcijas skandāli) vai Japānā (lielākoties taifūni) LTV šķiet
svarīgāki nekā notikumi mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā, savukārt LTV
ieskatā KTDR ir statistiski nozīmīgāka nekā Lietuva un Igaunija, vai
visas Ziemeļvalstis, kopā ņemtas. Indonēzijas salu vulkāniem „Dienas
ziņās” atvēlēta tikpat liela loma kā Kanādas armijas vienībām, kas
ieradušās Ādažos aizstāvēt Latviju. Nav saskatāma satura korelācija ar
tām valstīm, kurās mūsdienās dzīvo Latvijas valstspiederīgie vai kurās
ir Latvijas galvenie eksporta tirgi. „Dienas ziņās” dažā labā dienā
atvēlēts lielāks raidlaiks nokrišņiem citos kontinentos nekā notikumiem
tajās valstīm, kurās notiekošais var iespaidot Latvijas ekonomiku,
migrantu plūsmas vai starpvalstu attiecības. Tāpēc ārzemju ziņas ir tas
segments, kurā LTV ir lielas pilnveidošanās iespējas.
Politiskie un ekonomiskie procesi Igaunijā un Lietuvā
„Dienas ziņās” apskatīti samērā skopi, pie kam interesanti, ka procesus
kaimiņvalstīs bieži vien savos sižetos ievij tieši reģionālās
televīzijas, stāstot par pierobežas novadu, pilsētu dzīvi un to
pārrobežu sadarbības pasākumiem. Šajā tematikā LTV Ziņu dienests ir
slinkojis, tā vietā izvēloties stāstīt par tādām „neatliekamām” tēmām kā
Trampa un Kima savstarpējā apķengāšanās, sarunas par „Jamaikas
koalīciju” Vācijā vai plēsēju kārtas dzīvnieku mazuļiem ASV zoodārzos.
Politiskie procesi un labas pārvaldības tematika ir
saturisks klupšanas akmens LTV Ziņu dienesta darbā, gatavojot „Dienas
ziņas”. Par nodokļu maksātāju naudu sistemātiski tiek taisīti
komplimentāri sižeti no tādu partiju kongresiem un saietiem, kas kaut
kur ir pie varas, ļaujot izteikties vienīgi pašu ieinteresēto partiju
līderiem. Piemēram, Rīgas valdošās partijas „Saskaņa” kongresā 9.
decembrī vienīgais LTV informācijas avots ir N. Ušakova runa, plus daži
piefilmējumi. Tajā pat dienā notikušajā Nacionālās Apvienības kongresā
LTV pamanījušies nointervēt vienīgi R. Dzintaru, kaut gan kongresā LTV
bija klāt ilgstoši. Citā gadījumā 2. septembrī aizkadra balss pārstāsta
R. Dzintara runu, vienlaikus palaižot tekstu uz ekrāna - tātad ziņu
autori nav pat vīžojuši sazvanīt Nacionālās Apvienības priekšsēdētāju,
lai viņu kaut vai nointervētu pa telefonu (un šeit nav runa par kādu
objektīvi grūti pieejamu politiķi, piemēram, ārlietu ministru, kurš
regulāri ir prom darba vizītēs tālās valstīs, vai mūsu Eiroparlamenta
deputātiem utt.). Jāpiezīmē, ka reģionālo televīziju darbā šādas iezīmes
novērojamas reti.
6. novembrī liela, pozitīva tiešraide no „Vienotības” valdes sēdes,
kurā politiķi izdarījuši precīzi neko un nav spējuši izlemt it neko, bet
LTV to atspoguļo kā pirmo un garāko sižetu „Dienas ziņās”, piesolot arī
sekot līdzi vakarā „Panorāmā”. Divas dienas iepriekš - slavinošs sižets
no GKR „kongresa”, kurā tiek paziņots, ka GKR startēšot uz Saeimu, un
žurnāliste sajūsmas pilnā balsī nolasa GKR programmu, tālāk palaiž lielu
A. Amerika citātu, kam seko N. Ušakova komplimenti A. Amerikam un
slavinājumi aizkadra tekstā par GKR valdes papildināšanu. (Vai šādai
reportāžai, kas drīzāk atgādina PEH-TB sižetu no Jeģinnaja Rossija
kongresa, pamats būtu meklējams faktā, ka A. Amerika preses sekretārs
ir bijis augstā amatā LTV Ziņu dienestā, bet tā tagadējai vadītājai, kā
zināms no dzeltenās preses, ir ģimene un bērni kopā ar A. Amerika
padomnieku Ģ. Dripi?) Turklāt, tā kā nav pielikts klāt pat viena vienīga
politologa neitrālais komentārs, jāsecina, ka tas ir pirmais gadījums
Latvijas mūsdienu žurnālistikas vēsturē, kad F. Rajevskis nav bijis
sazvanāms visas dienas garumā.
Līdz ar to pamatota izskatās A. Kaimiņa izteiktā kritika par to, ka
LTV Ziņu dienests dažas partijas uzskata par svarīgākām nekā citas.
Salīdzinot GKR knapi divsimt delegātu „kongresa” atspoguļojumu ziņās (4.
novembris) ar skaitliskajos rādītājos stipri līdzīgās KPV LV
kopsapulces pārpildītās zāles atspoguļojumu (17. februāris) tieši
„Dienas ziņu” raidījumā (tas ir, nerēķinot „Panorāmu” un vēl citus
raidījumus), statistika ir šāda:
GKR KPV LV
Deputāti pašvaldībās 10 9
Cik pašvaldībās ievēlēti 1 7
Deputāti Saeimā 1 1
Biedru skaits 542 700+
LTV sižeta ilgums 3 min 02 sek 42 sek ar piefilmējumiem + aizkadra balss
Atspoguļojuma stils Slavinošs Nekāds
Izteikti pozitīva reportāža veidota no sīkpartijas Kustība PAR dibināšanas sapulces. Turpretī reportāža No Sirds Latvijai
kongresa apskatam ir daudz profesionālāka. Arī politiķu matu
skaldīšanai t.s. „Rīdzenes sarunu” sakarā atvēlēta pelnītā vieta (tas
ir, gandrīz nekāda).
Interesanti, ka šajā pašā laikā neviena reģionālā televīzija nav
nofilmējusi nekādu (ne slavinošu, ne kritisku) sižetu ne no vienas
reģionālās sīkpartijas kopsapulces. Tas liecina vai nu par pilnīgu
sapulču iztrūkumu, vai drīzāk gan par kritiskāku pieeju notikumu
svarīguma izvērtējumā no žurnālistu puses.
Politiskā procesa atainojuma kontekstā jānorāda, ka reģionālās
televīzijas šajā tematikā strādājušas bez acīmredzamām kļūdām un bez
pieglaimošanās novadu politiķiem. Ja kādā sižetā parādās pagastvecis vai
mērs, tad tas ir gadījumos, kad bez viņa sniegtās informācijas tajā
reizē tiešām nevar iztikt (piemēram, lietavu un plūdu postījumu
novēršanā). Savukārt, runājot par jaunu ražotņu atvēršanu (kur
deputātiem ai, kā patīk griezt lentītes!) reģionālās TV studijas intervē
investorus, būvniekus, jaunpieņemtos darbiniekus, preces noņēmējus (ja
tādi ir tuvumā) vai izejvielu piegādātājus, nevis vietējos pašvaldības
deputātus.
Visbeidzot, virsmotīvs par mediju politiku un sabiedrisko mediju lomas nostiprināšanu
atainots rezervēti, kas darīts ar pareizu aprēķinu: lai izvairītos no
t.s. „daiļrades paštēmas” un no stāstīšanas pašiem par sevi. Gada
beigās, iesaistoties Pieci.lv labdarības maratonā „Dod pieci!”, LTV
nostiprina sabiedriskā radio lomu labdarības kontekstā. Mediji nekļūst
paši par savu vēstījumu.
Izteikti viltus ziņu un tīšuprātīgi nepatiesību tiražēšanas gadījumi
konstatējami nav, izretis gadās šādi tādi sīkumi un pārteikšanās.
Piemēram, 2. novembrī LTV sižetā britu premjere Terēza Meja nosaukta par
Vanesu Meju (vijolniece); 12. jūlijā Japānā viņiem esot „prezidents”,
un tamlīdzīgi.
Dažkārt piefilmējumi neatbilst tekstam, un piemēri:
- stāstot par to, kā Sīrijā izzagta bēgļu bērnu izglītošanai
saziedotā nauda, ekrānā tiek rādīti nevis sīriešu, bet gan afrikāņu
bērni - kuri nāk vispār no cita kontinenta;
- pieminot „ģimenes ārstus kuplā skaitā” ierodamies uz sarunām pie M.
Kučinska un panākot progresu, kadrā skaidri redzams, ka streikojošie
ārsti izvirzījuši uz pārrunām tikai piecus dakterus;
- 9. augustā atreferēts tikai viens LTRK viedoklis par pašvaldībām
piederošu uzņēmumu it kā sliktumu (kaut gan ekonomikas dati, protams,
šādus izteikumus apgāž jau 20 gadus);
- citā gadījumā valsts uzņēmumu privatizācija it kā neesot
privatizācija, ja to veic caur biržu (kaut gan jebkurš cilvēks, kas
patērē Latvijas mediju ziņas, stādās priekšā, ar ko beidzās A/S
„Ventspils Nafta” un A/S „Latvijas Kuģniecība” privatizācija caur
biržu);
- 30. oktobrī veidots sižets it kā par vēsturi un folkloru, par veļu
laiku, taču sižetā tiek stāstīts par „dievainēm” (kuras ir XX gs. sākuma
izdomājums, tāpat kā visādas „zemlikas”, „vaidelotes” u.c.).
Šādus patiesībai neatbilstošus sīkumus ir iespējams novērst, kaut gan
vienlaikus jāpiekrīt, ka aktuālo ziņu žurnālistikā tādas maznozīmīgas
neatbilstības pa reizītei gadās un gadīsies vienmēr.
Konstatējami atsevišķi gadījumi, kad LTV atkārto Kremļa naratīvus:
- 27. jūlijā, stāstot par Somijas Republikas simtgadi, stāsts ir
nevis par Somijas šodienu vai vēsturi, bet gan krievu amatpersonu
vizīti, it kā Somijas vērtību noteiktu krievu delegācijas ierašanās
tajā;
- tajā pašā dienā, stāstot par Ukrainas pilsonības atņemšanu M.
Saakašvili, atreferēti prokremliska rakstura izdomājumi par bijušo
Gruzijas prezidentu un Odesas apgabala gubernatoru;
- 18. jūlijā Donbasa teroristiskie grupējumi LNR un DNR izziņoja jau
sesto nesekmīgo mēģinājumu izveidot kopēju „federāciju”, šoreiz ne vairs
ar nosaukumu „Novorossija”, bet gan „Malorossija”. Šo divu slepkavīgo
teroristu bandu mēģinājumu uzlikt sev „cilvēcīgu seju”, viltojot kārtējo
feiko valsts suverenitātes imitāciju, LTV atreferē tā, it kā
tas būtu kādu cienījamu politisko līderu vērā ņemams paziņojums.
Atspoguļojums ieturēts līdzīgā stilā kā sižets par Vācijas partiju
koalīcijas sarunām.
Satura izvietošanai prasmīgi tiek izmantotas t.s. „Īsziņas” un
slīdošā teksta josla ekrāna apakšā, ar ko bieži vien tiek papildināti,
paturpināti vai nobeigti iepriekšējās dienās aizsāktie temati, kuri
vairs nevar sagādāt vielu jaunam vairākminūšu sižetam.
Pareiza un efektīva ir pieeja neveidot cietu „Dienas ziņu” struktūru,
bet gan katra raidījuma plānu sastādīt plūstošu, atkarībā no konkrētās
dienas aktualitātēm. Tādā veidā reģionālo studiju materiālam ir iespējas
izvirzīties raidījuma sākumā, un redzams, ka LTV redaktori kā kritēriju
izvirza ne vien sižeta tēmu, bet arī saturisko un vizuālo kvalitāti.
Piemēram, ja Aizputes TV sižets par plūdiem ir aktuāls un kvalitatīvs,
tad tas tiks pavirzīts raidlaikā uz priekšu, nevis atstāts beigām. Pēc
nepieciešamības uz raidījuma sākumu vai beigām pavirzās arī citi
elementi, piemēram, ārzemju ziņas vai t.s. „īsziņas”.
Ir gadījumi, kad jau pusgada laikā redzami saturiskie uzlabojumi.
Piemēram, 4. jūlija sižetā par Holokausta atceri galvenais elements ir
I. Mūrnieces runa, taču nav sameklēts neviens no Holokaustā
izdzīvojušajiem, izmantojot iespēju, kamēr kaut daži no viņiem vēl ir
mūsu vidū. Nav intervēts arī, piemēram, Rīgas virsrabīns Dr. Menahems
Barkahans, kurš vada Rīgas Geto un Holokausta muzeju. Tomēr gada beigās
sižetā par Rumbulas slaktiņa piemiņu intervēts Holokaustā izdzīvojušais
vēsturnieks Marģers Vestermanis, tātad veikts pareizais solis satura
pilnveidošanā.
„Dienas ziņās” novērojams, ka žurnālisti necenšas izmantot ironiskus
elementus, tie drīzāk saturā iesprūk nejauši. Piemēram, katoļu mācītāja
izteikums par baznīcēniem „esam plus mīnus ticīgie”, K. Roķa reportāža
no valsts budžeta pieņemšanas - „Darbs Saeimā šodien noritēja raiti:
visi opozīcijas priekšlikumi tika noraidīti!”; Jelgavas mēra A. Rāviņa
citāts „Noticis ir tas, kas noticis, tāpēc lēmums ir tāds, kāds viņš
ir”; notiek „cūku eitanāzija”; jauniešu nodarbinātības speciālista
teiktais „Pateicoties šai veiksmīgajai programmas darbībai, esam
zaudējuši ES finansējumu” (ar programmas palīdzību izdevies nodzīt
jauniešu bezdarbu zem ES vidējā procenta, tālab finansējums vairs
nepienākas, jo mērķis izpildīts); Strenčos „uz labdarības pamatiem
izkastrēti 100 kaķi”; Ģ. Eliasa piemiņas balvas pasniegšanā Jelgavā
portretu glezniecībā tiek rādīts sivēna portrets; u.c.
Iespējams, ka paši žurnālisti pārāk reti parādās kadrā tāpēc, ka viņi
ne vienmēr sekojuši līdzi tam, lai viņiem būtu sabiedriskā medija tēlam
atbilstošs vizuālais stils. Piemēram, sižetā no lietavām Latgalē LTV
žurnālistam mugurā tumšs, maisveidīgs neilona jupķis, pietrūkst tikai
trīs baltas svītras visā piedurkņu garumā. Ņemot vērā LTV ikgadējā
finansējuma līmeni, nevarētu taču būt pārāk grūti nopirkt kādu
šaursvītrotu uzvalku žurnālistiem.
Attiecībā uz sabiedriski politisko norišu apskatīšanu „Dienas
ziņās” jāizdara secinājums, ka reģionālās televīzijas gandrīz vienmēr
parāda konkrētos piemēros balstītus stāstus ar visdažādākajām situācijām
un notikumiem no sabiedrības dzīves, tajā skaitā lokālajiem
sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem, taču šajos sižetos tikpat kā
nekad neļauj eksponēties lielākiem vai mazākiem politiķiem, ļaujot
viņiem parādīties kadrā tikai tad, kad tas ir reāli nepieciešams stāsta
izvēršanai. Turpretī LTV Ziņu dienests lielākoties atgremo to politisko
un ekonomisko dienaskārtību, ko nosaka pie varas esošie politiķi un
partijas. Raksturīga nekritiska attieksme pret tiem, kas kaut kādā mērā
apveltīti ar varu (vienalga, vai tie būtu deputāti, ministri,
ierēdniecība vai tiesībsargājošās institūcijas). Vai tas ietilpst
sabiedriskajā pasūtījumā?
Rekomendācija. Tā kā reģionālās TV
studijas ir sasniegušas labu profesionālo līmeni un spēj to noturēt, tad
tās iespējams iesaistīt LTV satura veidošanā vēl arī citos raidījumos,
paplašinot reģionālo TV pienesumu. Paralēli tam, iespējams panākt LTV
Ziņu dienesta darba uzlabošanu ne tikai saturiski, bet arī vizuāli. Bez
kavēšanās jānovērš tādi interešu konflikti kā, piemēram, minētais
gadījums ar A. Amerika partijas padomnieka ģimenes saitēm ar Ziņu
dienesta vadību, ja to rezultātā top slavinoši sižeti. (Ja cilvēki spēj
nejaukt ģimenes sakarus ar profesionālo darbību, tad konflikts
neizpaužas, neīstenojas, un to pārmest nebūs pamats.)
Ja interešu konfliktus novērst atsakās vai ja atsakās uzlabot
darba kvalitāti, tad rekomendējams uzskatīt sabiedrisko pasūtījumu par
neizpildītu, darbu nepieņemt un neapmaksāt to no valsts budžeta - resp.,
rīkoties tādā pašā veidā, kā šādos gadījumos rīkotos privātais
kapitāls.
Analīzes veicējs: žurnālists un grāmatu autors Imants Liepiņš,
Latvijas Žurnālistu Savienības valdes loceklis, NEPLP Sabiedriski
konsultatīvās padomes loceklis
