Juļa no Tatu atklāti runā par mīlestību un seksu

Jūlijas Volkovas un Vladimira Tapalova romāns uzņem jaunus apgriezienus. Vēl pavisam nesen jaunais cilvēks visas Krievijas priekšā atzinās mīlestībā pret Juļu, bet tagad Vladimirs jau ir gatavs adoptēt viņas meitiņu Viku.

„Z” korespondents ar Jūliju Volkovu un Ļenu Katinu tikās šikā arābu restorānā, kur pie tējas tases parunāja par mīlestību, dzīvi un... seksu!

Tas, ka Jūlija ir līdz ausīm iemīlējusies, redzams jau pa gabalu. Viņa dzīvespriecīgi `dīdās` pa dīvānu un pasūta sev un Ļenai divas ābolu tabakas (pīpei). Savu mobilo telefonu viņa noliek sev blakus un ik pēc brītiņa uzmet acis ekrānam, tā kā vēlēdamās, lai iedegtos ekrāna gaismiņa.

„Ar Vlaģiku tiekos jau pusgadu,” negribīgi atzīstas Juļa. „Tagad es bieži dzīvoju pie Vlaģika mājās vai arī viņš pie manis. Varu teikt, ka mūsu attiecībām jau ir vairāk kā desmit gadi. Mēs taču jau sen esam pazīstami, kaut arī mūsu agrākās jūtas par nopietnām nosaukt nebūt nevar. Parasti jūtas pietika tikai vienai vai divām naktīm, pēc kurām mēs atkal gājām katrs uz savu pusi, bet pēc tam atkal satikāmies.”

Tagad, pēc Juļas vārdiem, viņas un Vladimira attiecības ir krasi mainījušās.

„Es varu pavisam atklāti pateikt, ka neprātīgi mīlu Vlaģiku,” maigi pasmaidot, atklāj Juļa. „Dotajā brīdī viņš ir mans vienīgais vīrietis; vienīgais ar kuru es vēlētos saistīt savu dzīvi. Es esmu sapratusi, ka vēlos būt viņam blakus, man gribās vienmēr dzirdēt viņa balsi, vienmēr redzēt viņu. Pāris vārdos, viņš man ir pats dārgākais un mīļākais vīrietis!”

Atzinusies savā mīlestībā pret Vladimiru Topalovu, Juļa pārsteidz ar savu tālāko atklātību: viņa var tikties arī ar citiem vīriešiem.

„Man var patikt katrs otrais puisis; es pat varu ar viņiem pārgulēt, bet tas nenozīmē, ka tādēļ Vlaģiku es mīlēšu mazāk,” filosofē Volkova, lēnām no plaušām izpūšot tabakas dūmus. „Viņu nav iespējams ar kādu salīdzināt.. viņš ir pats labākais. Meitene var mīlēt vienu, bet gulēt ar citiem, bet tas nebūt nenozīmē, ka ja esi ar citu gulējusi, tad neesi spējīga uz mīlestību. Nav jau man vairs 15 gadi. Pats Vlaģiks jau arī nav bez grēka. Es tur neko sliktu neredzu. Tas ir normāli! Tāda ir dzīve! Mēs esam kļuvuši pieauguši un mēs beidzot esam iemācījušies uzstādīt dzīves prioritātes.”

Pēc Volkovas vārdiem, Vladimirs viņu pilnībā apmierina.. gan dzīvē, gan gultā.

„Vlaģiks ir ļoti romatisks puisis. Tajā pašā laikā, gultā viņš ir ļoti labs mīlnieks. Ziniet, es dievinu vērot kā viņš guļ. Viņš ir tik mīļš.. Viņš tik interesanti liek savas rokas.., nu taisni kā maziņš lācītis. Es bieži viņu saucu par „koalu” vai „lācīti”. Viņš tiem ir tik līdzīgs! Vai ne?”

Ievibrējas Juļas telefons un ekrānā parādās vārds „Vlaģik”. Ne mirkli nevilcinoties, Volkova paceļ telefonu un sāk mīļi dūdot ar savu mīļoto.

„Čaviņa, es tieši stāstu „Z” par mums abiem, par to kāds esi gultā,” Juļa atklāj mūsu sarunas saturu. „Ko gan es varu teikt? Protams, ka super!” viņa turpina.

Par to, ka Vlads pavisam nopietni attiecas pret Juļu, var spriest pēc viņa attieksmes pret Volkovas meitiņu.

Juļas meitiņas Vikas tēvs ir Volkovas iepriekšējais draugs- Sidorovs.

„Vlads vēlas adoptēt manu meitiņu,” lepni stāsta Juļa. „Un es tajā neko sliktu neredzu. Kāpēc gan nē, ja jau viņš viņu mīl. Turklāt Vikiņa arī ir ļoti pieķērusies viņam. Katru reizi, ka Vika viņu ierauga, viņa pasamida un sauc viņu par onkuli. Bet pat tad, ja Vlads viņu adoptēs, mēs neliegsim Pašam ar viņu tikties. Kā nekā viņš ir viņas miesīgais tēvs. Starpcitu, Vlaģiks katru reizi no koncertiem ved viņai kaudzi ar dāvanām. Īstenībā viņš viņu ļoti lutina.”

Pēdējā laikā Juļa ar Vladu sākuši domāt arī par kopīgu bērnu. Kā izrādās, Topalovs ļoti vēlas dēlu, kuram viņš iemācītu visu to, ko pats savā dzīves laikā ir iemācījies.

„Vlaģiks ļoti sapņo par dēlu, arī es vēlos dzemdēt viņam dēlu,” aizdomīgi pasmaidot atklāj Volkova. Īstanībā varu pateikt pavisam godīgi, es jūtos vainīga Vikas priekšā. Es viņu tik ļoti reti redzu. Man liekas, ka tas nav pareizi. Bet pagaidām es noko nevaru mainīt, jo mums paredzētas ļoti daudz viesizrādes. Reizēm es cenšos sevi mierināt ar domu, ka daru to meitas dēļ.., strādāju, lai nodrošinātu viņu ar pienācīgu dzīvi.”