Intars Busulis: Dziesma ir mans ziņojums klausītājiem

Un «jebkas» bija talsenieka Intara Busuļa novērotie īpatnie vīriņi, kurus Talsos droši vien pazīst vai ikviens, — tie ir Puškins, Pjērs un citi. Bomzīši ar ratiņiem, kuros dažkārt ir maize, bet visbiežāk nav nekā. Jā, mēs nesākām runāt par mūziku vai «Eirovīziju». Mēs sākām runāt vienkārši par dzīvi.

- Kundzītes šņāc «Tava dzīve jau sen sastāv galvenokārt no mūzikas». Pēdējais publiskais un jauki provokatīvais pieteikums ir «Eirovīzijas» konkursam piedāvātā Kārļa Lāča dziesma «Gonki», kuru tu dziedi krieviski.

- Un tomēr esmu nacionāli noskaņots cilvēks. Viens otrs tam gan nepiekrīt, tikai bargi uzkliedz, sak, tu, Busuli, patiesībā esi krievmīlis, un viss. Nujā, dziesma taču ir krieviski! Kā tā?! Mūsu viendabīgajā, latviskajā un draudzīgajā vidē, kur cits citu ciena, mīl un saprot, pēkšņi atnāk Busulis un iemet dziesmu krievu valodā! Kundzītes šņāc, ka tu esi piedalījies arī tajā krievnieku pasākumā — «Jaunais vilnis», ko tad citu var gaidīt, par to «Vilni» taču visi nopietni muzikanti vīpsnā, tā vismaz spriež kundzītes.

Es gan nevīpsnāju, jo ikvienu konkursu uzskatu par svarīgu — no tiem var daudz ko mācīties. Arī no «Eirovīzijas» un «Jaunā viļņa», uz kuru savulaik mani uzaicināja Raimonds Pauls. Viņam es nevarēju atteikt.

- Konkursa pirmajā dienā tu izskatījies tāds... jocīgs. Ne man tavas kustības patika, nekas. Tu mani pārsteidzi nesagatavotu. Es nesapratu, kas notiek uz skatuves.

- Es biju nobijies. Šausmīgi nobijies. Otrajā un trešajā dienā jau pieradu. Tad viss bija kārtībā.

- To varēja just. Tad man tava uzstāšanās sāka patikt. Kā sākās tava muzikālā karjera?

- Nu, tā. Dienēju Latvijas armijā. Piecus gadus! Tā sanāca. Iesēdās manī tā armija. Kaut kāds spožums tur bija. Spēlēju štāba orķestrī trombonu. Mani visu laiku pazemināja amatā. Biju tāds... nepakļāvīgs.

Elita Veidemane