Sējāns priecājas, Inkēns nesteidzas. Opīšu top 5

Puntulim nepatīk mīlināties

Visjaunākais no «VZ» aptaujātajiem vectētiņiem ir operdziedātājs Nauris Puntulis, kurš par opīti kļuva 43 gadu vecumā. Viņš šo notikumu uztvēra ļoti mierīgi. Puntulim ar mazuli sanāk tikties ļoti reti, praktiski tikai pa Ziemassvētkiem. Pēc Puntuļa teiktā, viņš neesot no tiem, kam patīkot mīlināties, tāpēc par retajām tikšanās reizēm viņš īpaši nesatraucas. Mazdēlam Gatim patlaban ir divarpus gadu. Laikā, kad Puntuļa meita Hetija Puntule mazuli laida pasaulē, opītis bija viesizrādēs Somijā, tāpēc nevarēja viņu apciemot dzemdību namā. Pēc operdziedātāja domām, Gatis ir līdzīgs pats sev. Vectētiņš cer, ka mazais nebūs mūziķis, jo tā ir smaga profesija, pēc viņa domām, mazdēls sekos sava tēva, programmētāja Mareka, pēdās, jo tā ir 21. gadsimtam vajadzīgāka profesija.

Rozes mazmeita — uz pirkstgaliem

Dziedātājs Uģis Roze par opīti kļuva 45 gadu vecumā un par šo notikumu bija ļoti priecīgs: «Tas taču ir skaisti, tas padara mūs jaunākus! Kad kopā ar sievu ejam ar mazbērnu pastaigā, visi domā, ka tas ir mūsu bērniņš.» Vecvecākiem par mazo Luīzi Rafaēlu rūpēties sanāk katru dienu — omīte visu dienu, bet opītis no rītiem un vakaros. Mazā esot ļoti pieklājīga un rātna meitene. Vienīgais nedarbs, kas viņai patika, bija opīša kompaktdisku šķirošana, bet arī tas niķis jau ir pārgājis. Tagad viņa vienmēr atgādina, lai mūziķis, uz darbu ejot, somu neaizmirst paņemt līdzi. Mīļākā nodarbe, ko abi kopā dara, ir grāmatu skatīšanās un dziedāšana. Mazajai ļoti patīk klimperēt klavieres un strinkšķināt ģitāru. Pēc Rozes domām, mazmeitiņa dienās kļūs vai nu par mūziķi, vai par baletdejotāju, jo pārsvarā viņa staigā uz pirkstgaliem.

Sējāns — divkāršs vectētiņš

Savukārt mūziķis Juris Sējāns par vectētiņu kļuva 50 gadu vecumā, uztverot to ļoti pozitīvi. Nesen — 5. februārī — viņa pirmajam mazbērnam Fabiasam ir pievienojusies mazā māsiņa Aurēlija Beatrisa, kura, pēc viņa domām, ir ļoti līdzīga savam brālītim. Piedzimstot mazā svēra 3080 gramu un bija 53 centimetrus gara. Tā kā viņas māmiņai Maijai Sējānei–Īlei šīs bija otrās dzemdības, tās noritēja viegli, un jau divas dienas pēc tām abas lēdijas bijušas mājās.

Vectētiņš bija ļoti priecīgas par šo notikumu un nu domā, ka mazmeitiņa «ies pa senču līniju», jo mūzika viņai esot asinīs. Arī brālītis jau izrāda savas muzikālās dotības, attēlojot tēva — perkusionista Nila Īles — kustības, spēlējot uz sitamajiem instrumentiem. Sējāns apgalvoja, ka mazais Fabiass, ar kuru vectēvs tiekas vismaz reizi divās nedēļās, ir ļoti paklausīgs bērns, un, ja kādus nedarbus pastrādā, par to zina tikai mamma un tētis, jo pie vecvecākiem viņš uzvedas ļoti priekšzīmīgi.

Leiškalns ies uz cirku

Kārlis Leiškalns par jauko vēsti — mazmeitiņas piedzimšanu — uzzināja 55 gadu vecumā. Viņš šim notikumam bijis morāli gatavs: «Protams, ka biju gatavs kļūt par vectētiņu, kurš normāli domājošs cilvēks manos gados nav tam gatavs? Es šo ziņu uztvēru ļoti normāli.» Viņam diemžēl neiznākot bieži tikties ar mazmeitiņu, jo viņa meita Guna Leiškalne–Rokk ar mazuli dzīvo Tallinā. Patlaban mazajai Sofijai Rasmai ir trīs mēneši, tāpēc vectētiņš vēl nav ieplānojis kādas kopīgas izklaides, taču viņš uzskata, ka bērnam jau ļoti agri ir jāmāca lasīt un savu reizi der aizvest arī uz cirku.

Inkēns vēl nesteidzas

Bijušais Saeimas deputāts un ministrs, televīzijas producents Edvīns Inkēns pagaidām par opīti vēl nav kļuvis, bet smaidot teic, ka ir tam gatavs: «Man tas vecums, lai kļūtu par vectētiņu, jau ir pienācis, esmu gatavs šim notikumam, bet tas nav noteicošais. Jo es domāju, ka mans dēls Reinis (20) nav vēl gatavs kļūt par tēvu. Viņam vispirms jāpabeidz Universitāte, jānostājas uz savām kājām, un tad var sākt domāt par bērniem. Tagad viņš mācās pirmajā kursā, tā kā par vectētiņu es vēlētos kļūt pēc kādiem četriem gadiem, kad studijas būs pabeigtas.«

Vīrieši samierinās vieglāk

Psihoterapeite Anita Plūme: «Katram cilvēkam ir sava reakcija uz šo faktu — nu es esmu vectētiņš! Vidēji rēķinot, par opīti kļūst pēc 40 gadiem. Šim fenomenam ir vairākas nozīmes:

1) tad, kad bērnam piedzimst bērns, tad vecākiem pienāk apziņa, ka dzīve tuvojas norietam;

2) ka tas ir kaut kas iepriecinošs un ka dzīve turpinās, tātad nav velti nodzīvota.

Tāpēc ir arī dažādas reakcijas — vai nu cilvēks par to priecājas, jo patiesībā viņam par to bērnu nav visu laiku jārūpējas, jo nav tik liela atbildība kā vecākiem — viņš var būt kopā ar mazbērnu tad, kad viņam to atved. Otrs variants, kad cilvēks ir dusmīgs, īgns un neapmierināts, — viņš tagad ir vectētiņš, kas visiem asociējas ar sirmgalvi, un tas viņam ir signāls, ka dzīve tūlīt beigsies.

Kopumā var teikt, ka sieviešu un vīriešu reakcija uz šo faktu neatšķiras, taču sievietēm ar to ir grūtāk samierināties. Jo bērns, kurš piedzimis, nav viņas, un omītei šķiet, ka jaunā māmiņa neko neprot darīt pareizi, tāpēc omīte vēlas visur iejaukties. Tas visvairāk izpaužas tad, kad jaunie vecāki dzīvo kopā ar vecvecākiem vienā mājā vai netālu no viņiem. Savukārt tad, ja vectētiņš ir neapmierināts, šī reakcija nav tik jūtama. Jo sievietes ir tās, kurām dzimst bērni, bet vīrieši uzticas, ka tie ir viņu bērni, viņiem šī apziņa ir virtuāla, bet var būt tikpat spēcīga kā sievietēm. Ja sievietei ir grūti samierināties ar faktu, ka viņa ir kļuvusi par vecmāmiņu, tad tās ir privātīpašnieciskas problēmas un vispārīgi saistītas ar to, ka jaunajai māmiņai dzīve iet uz augšu, bet vecmāmiņai — uz leju.