Latviešu dzelzs vīrs NHL - Kārlis Skrastiņš

Agra 20.janvāra pēcpusdiena. Riteņi atsitas pret skrejceļu Denveras lidostā, aiz iluminatoriem paverot tobrīd Latvijas slēpotājus kaitinošu ainavu. Sniega visapkārt papilnam, un kļūst skaidrs, kāpēc Frankfurtes lidostā kāds slēpotājs no Latvijas, kurš ar divām atvasēm arī ceļoja Kolorādo virzienā, spēra dusmu zibeņus aviokompāniju virzienā. "Draugi jau zvanīja. Sniega esot pāri metram, bet mēs te nīksim vienu lieku dienu." Izlidošana no Rīgas krietni kavējās vētras dēļ, bet lidmašīna no Frankfurtes uz Denveru mūs negaidīja. Slēpotājs šķendējās par vienu zaudētu dienu uz kalna, man bija pamats bažām, vai izdosies pagūt uz Kolorādo Avalanche un Detroitas Red Wings spēli. Gaidīt nākamo maču neietilpa manos plānos, jo hokejistiem sākās brīvdienas, kuru laikā Dalasā notiks ikgadējā NHL zvaigžņu spēle.

Muitas kontrole paiet negaidīti raiti. Uzzinājis, ka somā iepakotais lauksaimniecības produkts ir ceptuves Lāči maizes kukulis Avalanche aizsargam Kārlim Skrastiņam (Amerikā ievest pārtiku ir aizliegts), lidostas ierēdnis ar piešautu rokas kustību apzīmogo manu ierašanos Amerikā. Tumšādainais taksists ne tuvu nav Šūmahers vai Andris Dambis, taču pusstundu pirms spēles sākuma jau veru Denveras Pepsi Arena halles durvis.

Pie mediju ieejas kāds nomaļus stāvošs jauns puisis, izdzirdējis pieminam Latvijas vārdu, apvaicājas: "Vai jūs esat Kārļa draugs?" Acumirklī man rokā ir ne tikai preses caurlaide, bet arī ieejas karte spēlētāju ģimenes ložā. Tikmēr arēnas foajē izvietotajos monitoros ar pilnu jaudu jau griežas reklāmas rullītis skatītāju iesildīšanai. Uz televīzijas žurnālistu jautājumiem atbild arī Kārlis Skrastiņš. Uzmanības izrādīšana latviešu aizsargam nav nejauša. Ziemeļamerikas sportā neviens ievērības cienīgs statistikas fakts garām nepaslīd, kur nu vēl notikums, ka pašu kluba aizsargs tuvojas NHL rekordam.

APZINĪGS DARBARŪĶIS

Hokejists Skrastiņš uzauga piecu bērnu ģimenē netālu no kādreizējā Dinamo stadiona. Tajā vietā tagad slejas Gunta Indriksona lolojums — Skonto futbola arēna, kas gan draud pārtapt par biroja ēku kompleksu. Vecāki Mārtiņš un Ieva ar iesaistīšanu sporta nodarbībās bērnus jau no mazotnes centās nošķirt no ielas. Atis un Una nokļuva peldēšanas treneru uzraudzībā. Vēlāk gan Atis pārkvalificējās par šķēpa metēju pie nule kā Gada balvas sportā ieguvušās treneres Valentīnas Eidukas. Vidējā māsa Ieva arī meta šķēpu, kļūdama par Latvijas čempioni un Grand Prix seriālu dalībnieci. Latvijas meistarsacīkšu medaļas peldēšanā ir Unai, bet Atis sportu pie malas nav metis vēl šobaltdien 41 gada vecumā. Viņš ir Latvijas Triatlona federācijas prezidents, pats regulāri piedalās triatlona mačos un šovasar plāno startēt Ironman sacensībās. Ironman distancē ir 3,8 kilometru peldēšana, 180 km riteņbraukšana un klasiskais skriešanas maratons — 42,195 km. Jaunākā māsa Ruta skolas gados trenējās volejbolā.

Kārlis jau no mazotnes ir hokejā. "Daudzi, iemācījušies staigāt, sāk dziedāt vai dejot, bet Karluha jau no četru gadu vecuma ir āvis kājās slidas," atceras Atis. Jaunākā brāļa mīlestība uz hokeju izpaudusies arī galda hokeja vīriņu stumdīšanā. Kādi pieci komplekti esot nolietoti.

Strādīgs un apzinīgs — šīs rakstura īpašības parasti nosauc laikabiedri, aicināti raksturot Kārli. Treneris Mihails Beskašnovs, kuram Skrastiņš redzeslokā ir no desmit gadu vecuma, priekšplānā izvirza uzticamības faktoru. "Ja arī kāds man būtu teicis, ka Kārlis ir pārkāpis sportisko režīmu, es tam nekad nenoticētu. Viņš bija darba zirgs, uz kuru varēja paļauties gan laukumā, gan ārpus tā. Divreiz neko nevajadzēja atkārtot — tāpat bija skaidrs, Kārlis visu izdarīs pēc labākās sirdsapziņas."

"Tas viņam no mātes," trenera raksturojumu pamato brālis Atis. Arī viņš neatceras nevienu gadījumu, kad Kārlis būtu mudināms trenēties vai viņam būtu bijuši disciplīnas pārkāpumi.

2005.gada ziemā pāris nedēļu pēc Latvijas izlases neaizmirstamās 5:4 uzvaras pār Baltkrieviju nomira Kārļa tēvs. Viņš cītīgi sekoja līdzi dēla gaitām hokeja laukumā, izsakot pēdējo novēlējumu, lai tikai Kārlis neizlaiž nevienu spēli.

LABS IR TIKAI SKRASTIŅŠ

Kolorādo Avalanche ir NHL elites grupas komanda. Kopš 1995.gada, kad komanda no Kvebekas pārcēlās uz Denveru, kluba vadītājiem ir tikai viens mērķis — izcīnīt profesionālā hokeja iekārojamāko balvu Stenlija kausu. Divas reizes 1996. un 2001.gadā komanda to arī ir spējusi, tostarp pirmā reize bija īpaša arī Latvijas hokejam. Avalanche sastāvā uz Stenlija kausu savu vārdu atstāja Sandis Ozoliņš.

Šosezon lavīnām spēle pieklibo. Un ir pamats bažām, ka pirmoreiz pēdējo desmit gadu laikā komanda paliks ārpus izslēgšanas spēļu stadijas. Respektīvi, nebūs to astoņu Rietumu grupas komandu skaitā, kuras pēc regulārās sezonas beigām turpinās cīņu par Stenlija kausu.

Kluba īpašnieki gan saglabā optimismu, jo devītā vieta nebūt nav pamats krišanai bezcerībā, toties vietējie mediji jau uzskaitījuši visus viņu darbības mīnusus. Pieticīgajā sniegumā tiek vainoti kanādieši: kluba prezidents Pjērs Lakruā un ģenerālmenedžeris Fransuā Žizērs. Saprotams, ka labas atsauksmes nav dzirdamas arī par treneri kanādieti Žoelu Kvenvilu. "Viņš ir sliktākais no visiem treneriem, kas līdz šim strādājuši Denverā," kategorisks savos apgalvojumos ir čehu žurnālists Jozefs Kafureks, kurš dzīvo un strādā Denverā. Kārlis šādam atzinumam gan kategoriski nepiekrīt.

Avalanche un Red Wings spēles laikā Kafureks sēž man blakus. Kad trešajā trešdaļā, spēlējot skaitliskajā vairākumā, mājinieki pusotru minūti kā tenisa bumbiņa tiek atsisti atpakaļ viduszonā, Kafureks aizsvilstas ne pa jokam. "Vai tad šādi spēlē vairākumā? Tagad arī jūs redzat, pie kā ir novedusi kluba kadru politika. Kāpēc uz Filadelfiju vajadzēja aizmainīt zviedru Peteru Forsbergu (viens no vislabāk apmaksātajiem NHL hokejistiem – aut.)? Jūs sakiet, komanda tādējādi ietaupīja, lai nepārsniegtu algu griestus. Muļķības! Pagājušajā pavasarī par 5,5 miljoniem tika parakstīts līgums ar vārtsargu kanādieti Hosē Teodoru, kurš kopš decembra beigām sēž uz rezervistu soliņa, jo jaunais slovaks Peters Budajs ir acīmredzami labāks." Runājot par skaitlisko vairākumu, Avalanche tā izmantošanā gan ir astotais labākais rādītājs līgā.

Kritikas krustugunīs Skrastiņš ir viens no retajiem, kas izbēg no Kafureka mutiskās linča tiesas. "Kārlis ir labs aizsargs un lielisks sarunu biedrs. Es viņu vairākkārt esmu intervējis. Par citiem aizsargiem gan neko labu nevarēšu pateikt." Kolēģa pirksts spēles pieteikuma lapā apstājas pret aizsarga Patrisa Brisbuā vārdu. "Tā tiešām ir laime, ka viņš šodien atstāts rezervē. Viņš ir apaļa nulle," lai labāk būtu saprotams, manā acu priekšā ar īkšķa un rādītājpirksta palīdzību izveidojas vizuāls aplis.

IEBRUKUMS ĢĒRBTUVĒ

Tovakar Avalanche peramo zēnu lomā nenokļuva. Tikpat ambiciozā komanda Red Wings, kas pēdējo desmit gadu laikā Stenlija kausu ir izcīnījusi trīs reizes, tika apspēlēta ar 3:1. Pirmo vārtu guvumā rezultatīva piespēle arī Kārlim. Pēc latviešu aizsarga tālmetiena vārtsargs ripu atsita, taču izmanīgākais vārtu priekšā izrādījās Avalanche "policists" Ians Laperjērs.

Kafurekam pa pēdām tipinu uz Avalanche ģērbtuvi. Nacionālajā hokeja līgā sarunas ar spēlētājiem raisās pie hokejistu drēbju skapīšiem un, ja nav iebildumu, var runāties kaut vai pie masāžas galda vai saunā. "Redzēsiet, Kārli intervēs kāda žurnāliste, kurai ir saistība ar Latviju. Viņu atpazīsiet pēc lielizmēra tetovējuma uz kakla." Atpazīt meiteni tik tiešām nav grūti, taču latviski viņa nerunā. Iztaujājusi Skrastiņu, smaidīgā gaišmate nenotverami ātri aizslīd Pepsi arēnas labirintos.

Avalanche ģērbtuve ar vairākām palīgtelpām drīzāk atgādina pirts kompleksu, kur jautrā kompānijā bezbēdīgi pavadīt piektdienas vakaru. Pēc uzvaras četri pieci spēlētāji, ieslīguši atpūtas krēslos, uz lielformāta ekrāna pārlūko interesantākos spēles momentus. Slovakam Marekam Svatošam neuzmanības dēļ saņemot spēcīgu triecienu no Red Wings aizsarga, atpūtas un sapulču telpu pāršalc līdzjūtīgs "Vau!".

Kārlis pēc spēles pagūst nokļūt masiera nagos un pirtī un arī iepazīstināt mani ar fiziskās sagatavotības treneri Polu Goldbergu. Omulīgu zelli ar gludi skūtu galvu. "Viņš ir labs sava aroda pratējs. Strādā pēc jaunākajām metodēm. Par viņu esmu jau runājis ar izlases treneri Oļegu Znaroku. Iespējams, Pols palīdzēs arī Latvijas izlasei."

Kamēr Kārlis ir saunā, iztaujāju Goldbergu par Skrastiņa ieilgušo spēļu sēriju. "Viņš ir dzimis hokejam, un viņa attieksme ir visaugstākajā profesionālajā līmenī. Otrs nozīmīgs faktors, kāpēc Kārlis tik ilgi spējis izvairīties no nopietniem savainojumiem, ir viņa maksimālā koncentrēšanās visu spēles laiku. Viņš ne mirkli neatslābinās un ir gatavs visneparedzamākajiem spēles pavērsieniem." Pēc brītiņa maiņas partneri raksturo arī Brets Klārks: "Ar Kārli vienā pārī ir viegli spēlēt. Es jau zinu, ko viņš darīs, ka ripa nekad netiks vienkārši atmesta prom un ka kļūdas gadījumā viņš mani piesegs."

PALDIES JURZINOVAM!

Pāri okeānam lielā hokeja laimesta meklējumos Skrastiņš aizbrauca salīdzinoši vēlu — tikai 24 gadu vecumā. Pirms tam bija trīs neziņas pilni gadi Pārdaugavas komandā, izbraukājot krustu šķērsu Krievijas vidieni. Spēlēšanu Starpnacionālajā hokeja līgā pavadīja regulāra algu kavēšanās un runas par komandas bankrotu. Vēl tikpat ilgu laiku Kārlis hokeja zinības smēlās Somijas pilsētā Turku pie pazīstamā trenera Vladimira Jurzinova.

Nozīmīgas karjeras krustceles viņam bija 1995.gada vasarā. Pēc pasaules čempionāta Bratislavā ilggadējie partneri Rodrigo Laviņš, Artūrs Kupaks, Aigars Cipruss un Pēteris Skudra bēga uz Ameriku, tomēr Kārlis pieņēma Jurzinova piedāvājumu braukt uz Somiju. Varbūt NHL vilciens tādējādi tika aizkavēts?

"Nē, es tā nedomāju," iebilst Kārlis. "NHL tad vēl nebiju gatavs. Man vajadzēja turpināt nobriest kā spēlētājam, bet Jurzinovs šim nolūkam bija piemērotākais variants. Viņš prot un labprāt arī strādā ar jaunajiem hokejistiem. Amerikā par mani neviens nebūtu domājis. Aiz okeāna trenēšanās ir katra paša ziņā. Treneris tikai skatās, kurš viņam der laukumā."

Daudzi talanti, piemēram, Sandis Ozoliņš uz profesionālās skatuves kāpa tūlīt pēc divdesmit gadu sliekšņa pārkāpšanas. Toreizējā Pārdaugavā aizsargu rangā Skrastiņš nebija virsotnē un, šķiet, augstāk kotējās gadu vecākais Artūrs Kupaks. Treneris Beskašnovs šādam dalījumam gan īsti nepiekrīt. "Es nekad Karluhu neesmu vērtējis zemāk par Kupaku. Uz Skrastiņu varēju paļauties, turpretī Kupaks vairāk bija tāds ekspresīvs un izkaisīts aizsargs."

1998.gada NHL draftā jeb latviskojot — jauno spēlētāju aizrunāšanā astotajā kārtā ar 230.numuru Kārli izvēlējās Našvilas Predators. Pasaules spēcīgākās hokeja līgas skautu novērtējums sildīja pašcieņu, taču nesolīja drīzu nokļūšanu NHL. Eksperti lēš, ka reālas iespējas spēlēt NHL parasti ir tikai pirmajās trijās kārtās noskatītajiem spēlētājiem, un šī prognoze gandrīz piepildījās arī Skrastiņa gadījumā. Pirmajā gadā viņam vajadzēja turpināt sevi pierādīt Predators rezerves komandā, izsaukumu uz galveno komandu saņemot tikai divām spēlēm.

Nākamā sezona atkal sākās ar spēlēšanu Milvoku Admirals, tikai šoreiz turpinājums bija daudz patīkamāks — 59 aizvadītas spēles NHL norādīja uz Skrastiņa piemērotību Ziemeļamerikas hokeja augstākajam līmenim. "Būtībā man tomēr paveicās, ka nokļuvu Predators organizācijā," pusotra gada ilgo sevis apliecināšanu Kārlis tagad neuzskata par nogurdinošu stāvēšanu uz NHL sliekšņa. Spēcīgā komandā vieta pamatsastāvā varbūt būtu palicis nepiepildīts sapnis, jo zvaigznes ar daudz lielākām algām izkonkurēt nudien nav viegli. NHL pamatsastāvā vieta parasti ir tikai sešiem aizsargiem. Dažās komandās septiņiem, ja treneris izlemj spēlēt ar nepilniem četriem uzbrucēju trijniekiem.

Profesionālajā hokejā svarīga loma ir ne tikai labai nūjas tehnikai un slidošanas prasmei, bet arī spējai atrast īsto vietu nebūt ne vienkāršajā komandas mehānismā. Katrā klubā ir spēlētāji, kas met ripas vai centīgi kaujas, prasmīgi aizsargājas vai no savas vārtu priekšas aizsteidzas palīgā uzbrucējiem. Skrastiņš pieder tradicionālo aizsargu grupai. Viņa uzdevums ir neļaut pretinieku komandu līderiem gūt vārtus.

IZPALĪGS IGORS

Avalanche ģērbtuvi Kārlis atstāj viens no pēdējiem. Tāpat kā visi citi, arī viņš stingri ievēro etiķeti, hokeja ekipējumu nomainīdams pret uzvalku un klasisku ziemas mēteli. Pa ceļam uz hokejistiem ierādīto autostāvvietu seko autogrāfi kluba uzticīgākajiem faniem un tikšanās ar Denveras paziņu Igoru. "Kārli, te būs diski ar futbola spēļu ierakstiem, kurus prasīji." Igors ir sarūpējis PSRS izlases astoņdesmito gadu spēļu videoierakstus, tāpēc painteresējos, vai viņam nav pieejami arī padomju laiku hokeja ieraksti. "Jums vajag? Atradīsim." Pārliecības nostiprināšanai Brīnumzemes šova vīru ātrumā viņš izstāsta anekdoti par ebrejiem. Kā ebrejs mežā kokus pārdevis, Aļaskā — ledu un pēc tam vēl tuksnesī arī smiltis. Darījums tuksnesī gan ieildzis. Kāpēc? Tāpēc ka tur bijis grūti atrast cilvēkus, kur nu vēl ebreju. "Bet kur mans mazais ebrejs palika?" Igors steigšus atvadās un dodas atpakaļ arēnas virzienā meklēt nozudušo dēlēnu.

"Te ir salīdzinoši daudz emigrantu no bijušās Padomju Savienības," skaidro Kārlis, kad jau braucam uz viņa un citu Avalanche spēlētāju iecienīto vakariņu vietu Džona Elveja restorānu. Elvejs ir Amerikas futbola komandas Denveras Broncos bijusī superzvaigzne. "Igors man ir ļoti izpalīdzīgs. Ārpus hokeja ir tik daudz ikdienas rūpju, ka visas atrisināt nepietiek laika. Nesen iegādājos jaunas mēbeles. To piegādāšana bija iespējama tikai pusdienlaikā, bet man tieši tad vajadzēja būt treniņā. Izpalīdzēja Igors. Tāpat vasarā, kamēr būšu Latvijā, viņš pieskatīs māju."

Kārlis izmanto arī krievvalodīgā masiera un friziera pakalpojumus, apmeklē krievu slapjo pirti un paretam iepērkas krievu veikaliņā, kur nopērkami arī Latvijas sieriņi Kārums. Kārlis šajā pilsētā saticis tikai vēl vienu latvieti, kas ieceļojis pirms desmit gadiem.

Elveja restorānā valda demokrātiska atmosfēra. Viesmīļa priekšautā šurpu turpu šaudās Avalanche aizsargs Džons Maikls Lails, kurš pirms pusstundas ar longeti (plastmasas stiprinājumu) uz kājas izkliboja no Pepsi arēnas. Interesanti, ko gan par šādu izrādīšanos savainojuma laikā teiktu Latvijas treneri! "Lails ir atraktīvs spēlētājs, kuram patīk būt uzmanības centrā. Viņš vienīgais komandā pretendē uz uzbrūkošā aizsarga lomu," saruna novirzās uz hokeja tēmu.

SAUNA UN AUKSTA VANNA

NHL hokejisti spēļu laikā vidēji zaudē divus trīs kilogramus svara. Slodze ir pamatīga, tāpēc jāmeklē veidi, kā atjaunot iztērēto enerģiju. "Uz soliņa parasti dzeru tikai daudz ūdens, pēc spēles — Gatorade sporta dzērienu, bagātinātu ar proteīnu. Lietoju tikai kluba fizioterapeita piegādāto produkciju, jo citādi nevar būt pārliecības par produkta kvalitāti." Kārlis skaidro, ka hokejā aizliegto preparātu lietošana nemaz īsti neesot iespējama. "Sprinteriem jāsagatavojas īsai distancei, un tad arī tiek darīts viss, lai uz to brīdi būtu maksimāli labākā gatavība. Mums sezonā ir 82 spēles, un visu laiku būdami papildu tonusā, spēlētāji ātri sevi izsmeltu." Tāpēc arī hokejisti meklējot citus veidus, kā izturēt spēļu maratonu, kas ilgst no oktobra līdz pat maija vidum, ja komanda aizspēlējas līdz Stenlija kausa finālam.

Skrastiņam tīkama ir sauna un vēsa vanna. "Veldzēšanās aukstā vannā ir NHL izplatīts spēku atjaunošanas veids. Šo metodi izmanto arī Arča (Irbe – aut.). Pēc spēles vai treniņa desmit minūtes pasēžot vannā, uzlabojas asinsrite un labāk atjaunojas noslogotā muskulatūra."

Pēdējos sešus gadus Kārlis iecienījis Fitline vitamīnus, sirds stiprināšanai lieto speciālus pilienus un organismam nepieciešamo zivju eļļu.

Elveja restorānā viņš iecienījis gaļas ēdienus. Pasūtījumā ir arī glāze sarkanvīna. "Man mājās ir savs vīna pagrabiņš. Telpa, kurā speciāli iebūvētos plauktos glabāju sarūpētās pāris kastes vīna, kuru man ieteikuši komandas partneri. Pēc mājas spēlēm izdzeru vienu glāzi vīna. Vairāk gan ne."

Lai arī cik rūpīga būtu spēlētāju attieksme pret savu organismu, nav viņu spēkos izvairīties no zilumiem, sasitumiem un sliktākajā gadījumā — kaulu lūzumiem. Kārlis nav izņēmums. Pagājušajā pavasarī pēc sezonas beigām Amerikā tika veikta ceļgala tīrīšana. Pie sīkām traumām jau ir pierasts. Ar tām jāsadzīvo. "Visnepatīkamāk, ja ripa trāpa pa slidu. Pārējās ķermeņa daļas vairāk vai mazāk ir aizsargātas, bet pēdu pilnībā nopakot nav iespējams. Ja iebelž ar ripu, ārsti iesaka turpināt spēlēt. Tikko novilksi slidu, tā kāja uzpamps un zābaku kājā vairs nedabūsi."

Ir dzirdēts, ka Stenlija kausa izcīņas laikā hokejisti spēlējot pat ar kaulu lūzumiem. "Pilnīgi iespējams. Es pirms trim gadiem sezonu pabeidzu ar plaukstas mazā kauliņa lūzumu. Pēc metiena ripa paslīdēja zem cimda. Man izgatavoja speciālu longeti, plauksta nelocījās, taču spēlēt varēju. Ja būtu uzbrucējs, tad gan laikam vajadzētu palikt malā, bet pildīt aizsargam nepieciešamās funkcijas netraucēja."

Tā gan gluži neesot, ka NHL kaujā sūtot pusdzīvus cilvēkus. "Treneris nespiež. Viņš tikai apvaicājas, vari spēlēt vai ne." Pāris spēles Skrastiņš spēlējis ar pamatīgām sāpēm pakrūtē, jo nopietni bijušas savainotas ribas. "Spēles laikā jau zināju, kādas kustības būs bez sāpēm un ko labāk nedarīt."

Kārļa alga šajā sezonā ir 2,4 miljoni dolāru, liecina NHL Spēlētāju asociācijas dati. Pagājušajā vasarā viņš parakstīja jaunu līgumu ar Avalanches uz nākamajiem trim gadiem.

NHL bizness ir diezgan skarbs. Algas virs miljona dolāru sezonā šķiet viegls peļņas avots, taču saņemtā nauda hokejistiem arī jāatstrādā par visiem simt procentiem.

Uz Avalanche un Red Wings spēli visas biļetes bija izpārdotas — jau 500.reizi pēdējo desmit gadu laikā. Denveras arēnā ir vieta 18 tūkstošiem skatītāju. Biļete uz spēli maksā no 80 līdz 120 ASV dolāru. Šajā situācijā treneri nevar atļauties sezonas gaitā saviem līderiem izbrīvēt atpūtu. NHL tā vienkārši nav pieņemts.

Kārlis atceras tikai vienu izņēmuma gadījumu. Detroitas Red Wings nodrošinot pirmo vietu regulārajā čempionātā, treneris Skotijs Boumens atļāva pa spēlei izlaist saviem pieredzējušajiem vīriem Krisam Čeliosam un Niklāsam Lidstrēmam. Spēku taupīšana toreiz nelīdzēja — Red Wings izstājās jau Stenlija kausa izcīņas pirmajā kārtā.

Avalanche trenerim Žoelam Kvenvilam apvaicājos, vai, tuvojoties rekordam, Skrastiņš netiktu ierakstīts spēles pieteikumā pat savainojuma vai slimības gadījumā, jo arī klubs taču ir ieinteresēts rekorda sasniegšanā. "NHL ir rūpīgi izplānots bizness, un es nemaz nevarētu atļauties tā darīt," atbilde bija noraidoša.

ATPŪTA MĀJĀS

Nākamajā rītā ap pusdienlaiku pie viesnīcas The Curtis Kārlis piebrauc ar savu Range Rover un lielu Starbucks kafijas krūzi rokā. "Tā jau man ir tradīcija — katru rītu pa ceļam uz treniņu piestāt pēc kafijas." Mazākās ieliņas no sniega nav attīrītas, tāpēc apvidus autiņš ir akurāt piemērotākais pārvietošanās līdzeklis. Skrastiņš dzīvo piecpadsmit minūšu braucienā no centra, ledus halles Cherry Creek rajonā, kur mājas iepirkuši vai īrē vēl vairāki Avalanche spēlētāji. Sandim Ozoliņam no Denveras laikiem ir māja ārpus pilsētas pie golfa laukuma. Kārlis ilgu laiku māju īrējis, bet tad sapratis, ka ikmēneša maksājums ir naudas izmešana. Cherry Creek īpašuma vērtība nekritīsies, tāpēc, nopērkot māju, zaudētājs viņš nebūs.

"Neesmu nekāds lielais staigātājs pa restorāniem vai izklaides vietām. Atpūtai izvēlos labu grāmatu vai filmu, bet pēdējā laikā esmu iecienījis televīzijas seriālus Pazudušie (Lost) un 24, kurus vakarā pēc spēlēm skatos. Sērijas beidzas tik intriģējoši, ka ar nepacietību jāgaida, kas sekos tālāk."

NHL zvaigžņu spēles brīvdienās Kārlim bijusi iecere doties uz Lasvegasu. Tā no Denveras atrodas tūkstoš kilometrus uz rietumiem. Šoreiz no brauciena atteicies manas ierašanās dēļ. "Ar kazino neaizraujos. Lasvegasa ir plašs izklaides komplekss, kur var atpūsties, arī pastaigājoties un vērojot turienes aktīvo dzīvi." Sezonas laikā ceļošana uz kazino pilsētu nav iespējama, jo nogurdinošu pārlidojumu jau tāpat ir daudz.

Mājā, ko Kārlis nopirka, jau bijusi virtuves tehnika un atpūtas telpā iebūvēts akvārijs. "Ārā jau nemetīšu. Ik pāris dienu zivīm ieberu pārtiku, bet reizi nedēļā ierodas akvārija tīrītājs." Mēbeles un citus pirkumus, piemēram, biljarda galdu, Kārlis veicis ar aprēķinu, lai vajadzības gadījumā tos pārvestu uz Latviju. Pierīgā Skrastiņam zemes gabals jau iegādāts.

VIRSOTNE

Latvijas hokejā izcilākie sasniegumi rindojas šādi: vārtsargs Vitālijs Samoilovs ir izcīnījis olimpisko zeltu, Helmuts Balderis un Artūrs Irbe uzvarējuši pasaules čempionātos, Sandis Ozoliņš septiņas reizes piedalījies NHL zvaigžņu spēlēs, Irbe sasniedzis vislielāko spēles laiku starp vārtsargiem vienā sezonā, kurš jau pārspēts.

Taču līdz pasaules spēcīgākās hokeja līgas ievērības cienīgam rekordam vēl neviens Latvijas hokejists nav aizsniedzies. Kārlis Skrastiņš ir sprīža attālumā. Ar lūzumiem un zilumiem pretī rekordam tiecoties jau sesto sezonu, nepilnas piecsimt spēles pēc kārtas! Patiesi apbrīnas vērts sasniegums.

"Par iespējamo rekordu gan negribēšu runāt," vēl pirms brauciena uz Denveru pa tālruni brīdināja Skrastiņš. Viņu var saprast. Tik ilgi un pacietīgi ir krātas šīs spēles. Vēl palikušas tikai divas — šosestdien ar Edmontonas Oilers un nākamotrdien ar Floridas Panthers, lai rekordu atkārtotu. Ceturtdien, 8.februārī, spēlē ar Atlantas Thrashers Kārlis var kļūt par vienīgo rekorda īpašnieku.

Māris Zembergs

"Diena"