Astro’n’out Māra bez ģitāras

­– Ko tu dari ārpus grupas Astro’n’out?

– Mūzikai ikdienā tiek veltīts visvairāk laika, bet pašlaik es sāku mazliet fotografēt un izmantoju katru iespēju par fotografēšanu uzzināt ko vairāk. Šobrīd esmu tādā kā sākumposmā šai nodarbei, bet jau tagad fotografēju par naudu!J Fotografēju bērnu žurnālam "Avene". Saprotu, ka ir jāiegādājas arī jēdzīgāka tehnika. Vēl es mācos autoskolā un ceru drīz tikt pie autovadītājas tiesībām! Tikai man regulāri lekcijas pārklājas ar mēģinājumiem un koncertiņiem, tāpēc sanāk uz tām neaiziet. Neesmu tā labākā skolniece! Vēl esmu sapratusi, ka jau ir paspēts aizmirst, kā ir mācīties, jo man ir grūti tur nosēdēt un katru reizi nāk miegs! Un vēl es ļoti apzinīgi esmu sākusi mācīties franču valodu!

– Tad jau drīz varam gaidīt „Astro’n’out” dziesmas franču valodā?

– Nē! Drīzāk tad, kad mēs brauksim uzstāties Francijā, es mācēšu mūs skaisti pieteikt!J Bet varbūt kādreiz varētu kādu dziesmu arī franciski nodziedāt!

– Vai tev jau ir sākušās braukšanas nodarbības?

– Nē! Vēl neesmu sākusi braukt! Vispirms nolēmu nolikt teorētisko daļu un tad braukšanu, lai viss nav lielā putrā kopā! Drīz gan man būs pirmā nodarbība – kaut kur pa Rīgas ielām braukšu un mēģināšu kādu nobraukt!

– Kā tu ieinteresējies par fotografēšanu?

– Mani tas ir interesējis jau sen. Man bija tāds vecs "Zenit" fotoaparāts, no kura gan es diezgan maz sapratu. Es pat esmu gājusi kaut kādos amizantos fotoreportieru kursos, bet tā tas arī palika un apstājās. Tad man ik pa brīdim kāds iedeva fotoaparātu, un es dikti laimīga nēsājos apkārt un fotografēju! Tad nesen maniem draugiem bija kāzas un uzaicināja mani fotografēt. Arī albuma dizaina vāka bildes ir manis fotografētas.

– Un tev nav jocīgi fotografēt pasākumos, kur uzstājas un apgrozās citi mūziķi?

– Ir ļoti, ļoti jocīgi! Es pat nevaru saprast, vai man tas patīk vai nepatīk. Brīžiem domāju, ka labāk būtu, ja žurnāliste, ar kuru es strādāju kopā, labāk rakstītu par ēdienu vai dabu, ne par mūziku. Vakar man pienāca klāt Ingars no ­Borowa MC­ un teica: „Nu ko, Māra, tagad ir divu veidu pasākumi – vieni, kuros tu uzstājies pati, otri, kuros tu fotografē citus!” Un taisnība jau viņam ir!

– Bet liels pluss, ka tev jau šie cilvēki ir draugi!

– Jā, man gribas domāt, ka tad viņi mani uzņem tā pozitīvāk un jūtas brīvāk manā klātbūtnē. Bet pirmais lielais pasākums, ko es bildēju, bija „Putnu balles” koncerts, un es zinu, kā mani pašu kaitina, kad ģērbtuvēs nāk fotogrāfi un es mēģinu pārģērbties, bet viņi to vien tik gaida. Tādos brīžos esmu pat gājusi uz tualeti slēpties! Un tad nu šajā koncertā es iejutos tā ļaunā lomā, kaut centos būt toleranta! Gluži apakšbiksēs nefotografēju, bet vienalga saņēmu kādu dusmīgu skatienu, tā kā viss ir normāli!

– Vismaz nākamā grupas albuma vāciņā varam cerēt ieraudzīt daudz vairāk bilžu?

– He, tikai viena niansīte – es pati sevi nofotografēt nevaru! Varu vien izdomāt ideju vai arī fotografēt pārējos grupas dalībniekus!

– Kāda ir bijusi tava muzikālā ietekme, kādu grupu kultus esi izdzīvojusi?

– Varu jums parādīt vienu fotogrāfiju, kurā var redzēt, ka man gados 14 pie sienas ir milzīgs ­Spice Girls­ plakāts. Man nesen bija interesanta saruna ar jauno dzejnieku Jāni Elsbergu, kurš ir arī filologs. Un viņš bija paanalizējis manu dziesmu tekstus. Tā nu viņš man rakstīja, ka vienā no mūsu dziesmām, viņaprāt, ir pilnīgi lieks citāts no popsas: „really really want!” Un tad es pēkšņi atcerējos ­Spice Girls­ dziesmu ar tekstu: „So tell me what you want, what you really really want!” Es zinu visus šīs dziesmas vārdus no galvas! Un tad es sapratu, ka laikam man zemapziņā tiešām ir iespiedusies šī dziesma. Bet tad nāca mana otrā lielā mīlestība, kas saglabājusies līdz šodienai, – grupa ­Radiohead­. Man ļoti patika arī grupa ­Pienvedēja piedzīvojumi­, un tas ir diezgan jocīgi, ka tagad mēs esam pazīstami un es viņu uztveru pilnīgi citādi.

– Tā varbūt ir arī Latvijas mūziķu tāda kā problēma, ka viņi jau ir tepat un tik sasniedzami!

– Protams, ir grūti uztvert tos cilvēkus pēcāk kā kaut ko lielu! Bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs? Lai gan es zinu, ka man pašai tās grupas, par kuru satikšanu es varu tikai sapņo, ir tādas īpašākas! No otras puses, vienmēr ir patīkami iepazīties ar šiem cilvēkiem. Tā bija ar grupas ­Skumju akmeņi­ meiteni Helēnu, ar kuru pirms nu jau daudziem gadiem es uzstājos klubā "Depo" uz vienas skatuves! Toreiz man tas likās kaut kas waou! un es jutos ļoti laimīga tajā vakarā. Protams, pēc kāda brīža tu secini, ka pats varbūt spēlē daudz biežāk un uz lielākām skatuvēm. Tāpēc ir izveidojies tā, ka es ar ooo! klausos ārzemju mūziku, bet latviešu mūziku klausos kā kolēģus!

– Vai tu nekad neesi metusies avantūrā, paņemot ģitāru, aizbraucot uz citu valsti un spēlējot uz ielām?

– Mūsu ģitārists kopā ar ­Gain Fast­ bundzinieku tā vairākkārt ir darījuši, bet es arī esmu. Tas gan bija Vācijā nometnes laikā, kur mēs tikai vienu vakaru izgājām uzspēlēt pusotru stundu. Bet cilvēki bija atsaucīgi un sameta mums tik daudz naudiņas, ka pēc tam varējām iet pirkt drēbes! Bet mani puiši ik pa brīdim tusiņa pēc to dara tepat Vecrīgā, pie mūzikas veikala Random"" ! Nu tusiņš atmaksājas katrā ziņā!

– Kāds tu esi cilvēks? Ar tevi ir viegli sadzīvot?

– Man jau liekas, ka jā, tikai es dažreiz pārāk ātri aizsvilstos. Tāpat man iet grūti ar kritikas uztveršanu! Tas ļoti labi parādās grupā, cik ļoti ambiciozi mēs esam un katrs pastāvam uz savu viedokli. Tāpēc it kā man liekas, ka ar mani ikdienā ir viegli sadzīvot, lai gan es nevaru lepoties, ka man būtu maz strīdu ar apkārtējiem!

– Tev ir sanācis arī kauties?

– Jāaa! Man ir sanācis arī iesist grupas biedram no visa spēka un sirds! Brīdī, kad likās, kad viņš par daudz brūķē muti! Es vienkārši ātri aizsvilstos, kad kāds runā muļķības, kuras es, manuprāt, neesmu pelnījusi! Esmu arī grūstījusi sadzērušos sievieti autoostā, jo viņa man runāja lietas, kuras nebiju pelnījusi! Man pat ir grūti dažreiz savaldīties, braucot mikroautobusā, kad kāds rāj kādu citu. Esmu pat pāris reizes iejaukusies, jo nenoturējos. Vakar iespēru konduktorei, jo viņa nepamatoti sāka uz mani bļaut. Es atstutēju kāju pret viņas krēsla pakāpienu, un viņa sāka bļaut: kā es tā atļaujoties, ka tā neesot mana vieta, un tam visam sekoja vēl daudz nelatvisku vārdu! Tad nu es nenoturējos, iespēru viņai un teicu: „Atvainojos, tas bija netīšām!”

– Bet tu vismaz atvainojies!

– Protams, no sirds!