Meldra — viena starp puišiem Lielbritānijā

Šo mācību gadu Meldra pavada Lielbritānijā, kur apgūst ģitārspēli Modernās mūzikas augstskolā (Academy of Contemporary Music). Lai arī iesākumā bijis grūti pierast, ka ar visu jātiek galā pašai un jārunā tikai angliski, pēc pirmā pusgada Meldra smaida, apgalvo, ka jūtas laimīga un jaunu ideju pārpilna, un… viņas runas plūdi ir neapturami…

Kādēļ izlēmi mācīties Anglijā?

Ja reiz kāds grib sevi saukt par mūziķi, viņam jāmācās. Es ar mūziku nodarboties izlēmu diezgan pavēlu, taču darīju visu, lai iestātos augstskolā. Nebija viegli, jo strauji attīstījās mana karjera Latvijā, vajadzēja pabeigt mācības Rīgas Franču licejā, taču papildus apmeklēju arī mūzikas privātstundas, gatavojos un aizsūtīju dokumentus. Pašai bija jāiet, viss jāmeklē un jāatrod. Skolu meklēju pati — gadu iepriekš aizbraucām ar tēvu uz atvērto durvju dienu. Otrs variants bija Losandželosas Mūzikas akadēmija, bet to neizvēlējos tīri finansiālu apsvērumu dēļ. Turklāt Eiropa ir Eiropa. No Anglijas līdz Latvijai var nokļūt pāris stundās: varu atbraukt, varu parunāties vai aiziet pie ārsta, teiksim, ja sāp zobs. Anglijā pie laba zobārsta jāpierakstās garā rindā. Tur vispār visu laiku uz visu jāpierakstās, bezmaz vai pēc pieciem gadiem jāieplāno dzemdības!

Kā tev gāja iestājeksāmenos?

Nezinu, vai konkurss bija smags vai viegls, bet mani tai augstskolā paņēma. Man viss galvā iet viegli. Nav taču noslēpums, ka pēc karjeras sākšanas manā vecumā daudzi nav varējuši izturēt vidusskolu un aizgājuši, piemēram, uz vakarskolu. Sākumā gan man pateica, ka esmu uzņemta, bet… gadu vēlāk, jo pazuduši mani eksāmenu rezultāti! Biju tos salikusi pa mapītēm — vienā rakstiskos, otrā kompaktdisku, taču mape ar kompaktdisku bija kaut kur noklīdusi. Viņi to atrada nedēļu vēlāk un teica: "Brīnišķīgi rezultāti, viss, kā vajag, bet mēs jūs varam pieņemt tikai nākamgad." Man asaras, pārdzīvojumi… Es aizrakstīju vēstuli — ja kas mainās, lai man noteikti dod ziņu. Laikam šķitu pietiekami motivēta.

Cik liela ir slodze? Paliek arī brīvais laiks?

Slodze ir diezgan liela — jāspēlē, jāmācās teorija. Taču es to ļoti vēlējos. Brīvāks laiks man ir sestdienās un svētdienās. Es gan nedrīkstētu sūdzēties, jo man lekcijas sākas tikai 11 no rīta. Taču es ceļos ap sešiem, septiņiem un mazgāju traukus, jo tā iesildās rokas…

Cik liela ir mācību maksa?

3000 latu par gadu, un vēl jau tur arī jādzīvo. To visu patlaban sedz mani vecāki. Bez viņu atbalsta es tur nemācītos. Taču tagad zinu, ka man no Lielbritānijas valdības būs stipendija.

Vai tev pietrūkst Latvijas?

Man ļoti pietrūkst vecāku, un tikai tādēļ, ka mana ģimene mani ļoti atbalsta, varu tur būt. Ja viņi čīkstētu, man būtu vēl grūtāk. Mēdz pietrūkt, ka nevaru runāt mūsu valodā. Lielbritānijas iedzīvotājos man patīk, ka viņi ir ļoti pozitīvi noskaņoti, nav tāda negatīvisma un skaudības, ar ko nākas saskarties Latvijā.

Cik bieži zvani uz mājām?

Mēs vairāk sazināmies internetā un ar īsziņām.

Vai apsver iespēju pēc mācībām palikt uz dzīvi Anglijā?

Tad jau redzēs. Es nezinu, kur došos pēc tam. Man šausmīgi gribas vienkārši muzicēt. Paldies skolai, kas man iemācījusi labā līmenī valodas, jo vismaz par to nav jāuztraucas. Lai gan ir bijuši arī kuriozi. Manā ģitāristu kursā ir tikai puiši. Esmu vienīgā meitene. Esmu viņiem pateikusi tādas frāzes kā play with me, turn me on un vēl virkni citu, kurām ir seksuāla pieskaņa. Taču esmu domājusi, lai pagriež skaļāk mikrofonu, lai nospēlē kādu dziesmas fragmentu kopā ar mani. Iznāk jautri. Šad tad pasmejas, ka man esot tāds augstdzimušo akcents — kā jau pie mums skolās māca. Taču viņi zina, ka esmu no citas valsts. Nezinu, vai patlaban varu tos cilvēkus saukt par draugiem, bet tie noteikti būs draugi. Man prieks, ka viņi mani emocionāli atbalsta, jo skolā nav daudz iebraucēju no citām valstīm. Mani mājas biedri tagad raksta, ka viņiem manis pietrūkstot. Man arī viņu pietrūkst, tā ka būs liels atkalredzēšanās prieks. Taču nedaudz arī skumjas nāk virsū katrreiz, jo grūti aizbraukt projām.

Kā apvieno studijas ar Eirovīziju?

Sanāk drausmīga braukāšana. Taču daru to brīvdienās, lai nekavētu skolu. Man gan patīk pa sestdienām, svētdienām kādas septiņas, astoņas stundas paspēlēt, taču dažas nedēļas būs jāizlaiž.

Vai Latvijā vēl arī sanāk uzspēlēt?

Protams. Notiek darbs pie jaunām dziesmām. Reālā koncertdarbība varētu sākties kaut kad martā.

Un kas notiek ar tavu grupu?

Daudzi stāsta, ka strādā ar angļu producentiem. Tas, protams, ir apsveicami, bet manu skolu vien gadā pabeidz ap 50 producentu. Tādēļ negribu neko sīkāk stāstīt, kaut arī notiekas viss kas. Kamēr vēl nevaru neko konkrēti pateikt, labāk nelielīšos un nestāstīšu — esmu baigais malacis, es to un šito. Viss notiek. Bet pamazām. Prieks, ka esmu iepazinusies ar cilvēkiem, kas organizē pasākumus Londonā. Zinu, kad varēšu kaut ko parādīt, man būs pie kā iet. Man ir teikuši, ka ir ļoti laba aura un starojums, forša mūzika, lai taisu projektu un dodu, kad gatavs.

Sākumā man ļoti pietrūka māju. Kā bija kāda neliela grūtībiņa, uzreiz nāca raudiens. Taču nevajag šķendēties, ja neveicas. Brīnumi notiek.

Evita Goze, Uldis Briedis

Foto:.eirovizija.lv