Binnija Ārberga:"Skaistums, prieks, laime būt kopā bez neviena plāna"

Sieviete, kuras dienas plānotājā ir paredzētas nodarbes, kuru laikā Viņa rada skaistumu un prieku. Binnija ir skaistumsalona „B.B. Binnija” un producentu apvienības „Lamont” īpašniece, bet tam visam pa vidu viņai ir izdevies pārtulkot kādu no romāniem, kas stāv uz viņas naktsgaldiņa. Tas ir Denī Robēra darbs „Laime”, ko Dailes teātrī atpazīst kā jauno Dž. Dž. Džilindžera izrādi INTIM.

Saruna notiek Binnijas skaistumsalonā, kas veidots kā improvizācija miniteātrim ar skatuvi, aizkulisēm un mūziku un kur aiz aizkariņiem dūc fēni, skan viegla mūzika un cilvēki nāk pārtapt uz mirkli par aktieriem. Par lietām, kas rada viņā laimes sajūtu. Viņa ir sieviete, kas dzīvo šim mirklim un nemaz nedomā par piecgades plāniem. Iespējams, tieši tur arī slēpjas atslēga uz laimīga cilvēka dzīvi.

Vai jūs varētu ieskicēt to, kāda izskatās jūsu ikdiena un no tās izrietošie pienākumi?

Es nezinu, vai tos var saukt par pienākumiem, bet ko es esmu iemācījusies līdz šim brīdim: es nedaru neko tādu, kas man nepatīk. Varu teikt, ka mans ikdienas pienākums ir veidot skaistumu šeit skaistuma salonā „B.B. Binnija”, kā arī es organizēju pasākumus, ko var saukt par prieka radīšanu cilvēkiem.

Man liekas, ka tās ir tādas divas lietas, ko es ne tikai uztveru kā darbu, bet gan kā brīnišķīgu notikumu, kad katru dienu varu pavadīt, radot skaistumu un prieku. Tie ir pienākumi darba ziņā, bet, protams, ir arī privātā dzīve, kur es, cik nu man tas izdodas, arī mēģinu veidot harmonisku ģimenes dzīvi mājās kopā ar savu jauno vīru.

Jūs radāt skaistumu. Ko tādā gadījumā mūsdienās var apzīmēt ar vārdu skaistums?

Manā skaistumkopšanas salonā mēs esam centušies radīt maksimāli tādus apstākļus, lai cilvēks, kas šurp atnāk, varētu ne tikai safrizēties vai aiziet pie kosmetologa, bet arī lai visapkārt ir skaistuma sajūta. Šobrīd mēs sēžam aizkulisēs, tur tālāk ir grimētava un vēl tālāk ir tāda maza skatuve, respektīvi, cilvēks šeit var sajusties mazliet kā teātrī. Es ceru, ka šo cilvēku pārņem sajūta, tā kā esot aktierim. Bet jāatceras, ka aktieris ir cilvēks, kas sevi katru dienu, katru stundu pilnveido gan garīgi, gan fiziski, jo viņam ir jāizskatās labi uz skatuves.

Tieši tāpēc mēs šeit piedāvājam vidi, kur ir dažādi mākslas priekšmetiņi, gleznas, visādi nieciņi, kas cilvēku varbūt arī garīgi bagātina. Mūsu salonam ir tā filozofija, ka cilvēks ir skaists ne tikai ārēji, bet arī garīgi. Ja šīs lietas savstarpēji harmonē cilvēkā, tad tas lielākais darbs ir veikts.

Mūsdienu sieviete. Skaistums. Ārējs. Iekšējs. Kā jūs raksturotu šo sievieti no sava skatupunkta?

Es nezinu, vai tas ir tieši mūsdienās vai arī ir jau bijis, ir, būs, - ka sievietei, pirmkārt, ir jābūt laimīgai. Tad viņa var būt arī skaista. Jaunajā Džilindžera izrādē INTIM ir tā, ka Viņš jautā Viņai, kāpēc Viņa tā labi izskatās, bet Viņa atbild: „Es, tevi mīlot, esmu kļuvusi skaistāka, un šīs attiecības man pat sejas ādai ir nākušas par labu...” Tāpēc es domāju, ja cilvēks ir apmierināts, laimīgs, mīlošs un mīlēts, tad ne tikai sejas āda uzlabojas, bet arī garastāvoklis, sajūtas, jo tas viss iet roku rokā.

Ja cilvēks ir nelaimīgs, nomākts un satraucies par kaut kādiem niekiem, nevajadzīgām, sīkām lietām, tad viņam vajag atnākt mazliet uz kādu relaksējošu masāžu, kas palīdzētu savest savas domas kārtībā.

Kuras, jūsuprāt, ir tās lietas, bez kurām šodien sieviete nevarētu iztikt?

Bez grāmatām. Bez kultūras dzīves - teātra, kino. Viņa noteikti nevar iztikt bez draudzenēm, ar kurām paklačoties. Viņa noteikti nevar iztikt bez mīļotā vīrieša. Viņa nevar iztikt bez dienas plānotāja, jo viņa ir aktīva, aizņemta sieviete. Bez augstpapēžu kurpēm. Bez lūpukrāsas. Lai gan tas ir tāds ļoti apspriežams jautājums, es tomēr domāju, ka viņa nevar iztikt arī bez naudas. Protams, par naudu mēs nevaram nopirkt laimi, bet labsajūtu gan.

Jūs minējāt, ka sieviete nevar iztikt bez draudzenēm. Kas ir tās īpašības, ko jūs vērtējat otrā cilvēka visaugstāk savstarpējās attiecībās, neatkarīgi no tā, vai tas ir vīrietis vai sieviete?

Par īstiem draugiem es varētu nosaukt tikai dažus cilvēkus, jo dzīvē ir sagadījies tā, ka esmu arī apdedzinājusies, tieši nosaucot kādu cilvēku par savu draugu, viss ir apgriezies ar kājām gaisā. Tāpēc man labāk patīk lietot vārdu „paziņa”. Tādi īsti draugi, kuriem es varu uzticēties gandrīz par visiem simts procentiem, tas ir mans vīrs, mans brālis un dažas meitenes, ar kurām ir ļoti laba dvēseles saskaņa. Tā arī tad ir tā galvenā īpašība, kad nav jādomā par to, kādus vārdus kurā brīdī teikt.

Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas vienos naktī zvana un sūdz otram savas kaut kādas lietas, jo es neuzskatu, ka draudzene ir tas spilvens, kurš ir jāpieraud. Draugs droši vien ir tas cilvēks, kurš saprot mani. Sapratne ir tas īstais vārds un īstā īpašība, kas vajadzīga. Tas, ko visvairāk nevaru ciest, ir liekulība. Un ne tikai draugu attiecībās, bet vispār.

Par to, kā saprotas un nesaprotas vīrietis un sieviete, tiek runāts jaunajā izrādē INTIM. Kā zināms, jūsu rokās bija šīs izrādes aizsākums.

Romānā, ko lasīju, sākums bija ar ļoti vienkāršām, pūkainām, dziļi intīmām divu cilvēku attiecībām, kur sievišķais un vīrišķais, baltais un melnais pastāv līdzās, un viņiem ir ļoti labi, tāpēc, ka viņus vieno tikai viena saikne — sekss, bet tajā brīdī, kad viņu trijotnē iejaucas ceturtais, kas ir mīlestība, tad viņi abi divi tā kā nobīstas. Baidās saprast un pieņemt to, ka viss ir iegājis citā dimensijā, mēģinot sev iestāstīt, ka tā tas nav. Lai turpinātu seksuālās attiecības, viņiem ir jāizdomā arvien drosmīgākas, skaudrākas lietas, lai viņi varētu līdzās pastāvēt.

Kur, jūsuprāt, ir meklējams cēlonis tādai izejas rašanai?

Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka vīrietis ir precēts un jūtas tīri apmierināts vai arī baidās kaut ko mainīt. Tas ir tāpat, kā mums apkārt. Nav nemaz nekur tālu jāskatās, tepat šajos preses izdevumos mēs visu ko tādu varam palasīt, jo peripetijas ir visur neierobežotā daudzumā. Tāpēc man liekas, ka izrāde ir tik ļoti saprotama, kaut gan nesaprotama tā varētu šķist tikai tādiem cilvēkiem, kas nenodarbojas ar seksu.

Protams, ir jau arī kaut kādas robežas, kas ir katram cilvēkam pašam. Ir robežas, kuras mēs varam pārkāpt gan morāles, gan fiziskos apstākļos. Ir cilvēki, kam gravitāte ir milzīga.

Pilnu intervijas versiju variet izlasīt www.spotnet.lv

Teksts: Kitija Balcare; Foto: Kristīne Kičigina