Stāstnieks ar dzelzs vilka sirdi - Juris KAUKULIS

„Dzelzs Vilka” radošais sniegums ir dzirdams arī jaunajā Dž. Dž. Džilindžera izrādē INTIM Dailes teātra kamerzāles sienās, kur izskan sajūtu gamma stāstā par vīrieti un sievieti un to, ko viņi meklē sevī un citos. Un skan tik precīzi, ka skatītājs nevienā brīdī neaizdomājas tur dzirdam kaut ko citu. Attiecību skaistums un smeldze runā ne tikai caur aktieru sniegumu, bet arī caur „Dzelzs Vilka” mūziku, kurai ir vaibsti. Tik atpazīstami vaibsti.

Jūs varētu pastāstīt par radošo procesu pie Dž. Dž. Džilindžera jaunās izrādes INTIM, kuras muzikālā daļa ir atvēlēta „Dzelzs Vilka” skanējumam!

Hā...ja runa ir par šo izrādi, tad man tā lieta ir diezgan attāla, jo izrādē es piedalos tādā veidā, ka „Dzelzs Vilks” ir uzrakstījis mūziku, pašu izrādi pagaidām neesmu redzējis, bet tas notiks tūliņ pēc sarunas, kad vērošu ģenerālmēģinājumu.
Tas, kas vieno ar izrādi INTIM, ir scenārija vairākkārtēja pārlasīšana. Tad mēs to ar visu savu kompāniju vairākas reizes lasījām un domājām līdzi, lai ielaistu mūzikā tās noskaņas, kas radās lasot. Tad aiznesām to Džilindžeram un viņš teica, ka ir OK, kas viss baigi labi ies kopā.Un tas arī bija viss, ja neskaita, ka mēs paši pēc savas iniciatīvas rakstījām vēl mazliet klāt. Līdz ar to man ir grūti spriest pagaidām, kāds būs iznākums mūsu kopdarbam.

Stāsts ir par jaunas sekretāres un rakstnieka tikšanos un attiecībām. Kādas noskaņas ienāk muzikālajā izrādes daļā, „Dzelzs Vilka” interpretācijā?

Par noskaņām ir diezgan grūti runāt, jo tās laikam jāsauc par sajūtām, kas radušās, lasot scenāriju. Tas, kas bija iekšējās izjūtās, bija vēlme veidot un radīt nevis tādu koncertos spēlējamo mūziku, bet mūziku, kas ir iā kā domāta kinofilmai, šajā gadījumā - teātrim. Tas, kas skanēs, būs vienkārši raksturojošs vietai, videi un tam dialogam, kas notiek starp vīrieti un sievieti jeb darbojošamies personām, tāds konfrontējošs materiāls, kas kā krāsa attiektos uz viņu sarunu tēmām. Raksturot konkrētos vārdos to laikam nevar, bet gan jāizjūt izrādes kontekstā.

Izrādē INTIM akcents tiks likts uz erotisko, seksuālo vīrieša un sievietes attiecību pusi. Vai tas būs jūtams arī mūzikā?

 Jā, tā visa izrāde būs tāda, var teikt, apmātība ar seksu. Pat varbūt ne apmātība tomēr. Sekss ir tāds dzinējspēks cilvēkam dažādajās mīlestības izpausmēs, vai tā ir ticība vai sekss, vai kaut kas pavisam cits. Tas ir kaut kas tāds, kas liek uztraukties un dzīvot ar lielāku baudu. Varbūt pat liek dažkārt mirt kaut kā dēļ vai pat radīt. Varbūt tas pat reizēm ir tas augstākais punkts vai krustpunkts, kur kaut kas saduras. Es pat nedomāju tikai to brīnumaino fizisko brīdi un beigu punktu, bet gan ceļu, kā tu ej uz to un kā tas notiek. Tikai pēc tam var just, kas ir, vai tā būtu iznīcība vai arī kaut kā jauna rašanās, vai arī vienaldzība, bet vienmēr kaut kas notiek no tā. Veidojas kāda īpaša attieksme.

Mīlestības stāstu jūs un „Dzelzs Vilks” jau reiz stāstījāt uz Dailes teātra mazās zāles skatuves izrādē „Man arī būtu bail”, kur spēlējāt savu mūziku dzīvajā. Kāda atšķirība ir starp šiem diviem stāstiem?

 Tas toreiz bija dzejnieka stāsts par savu dzīvi un mīlestību. Tam brīdim, kad tika veidota izrāde „Man arī būtu bail”, tas atspoguļoja arī mūsu dzīvesveidu, „Dzelzs Vilka” dzīvi. Tā izrāde, manuprāt, tieši tāpēc izdevās tik vienota, jo tajā ietilpa arī savdabīgs „Dzelzs Vilka” koncerts. Tas viss bija kopā ar Ģirtu Ķesteri salādēts, sakausēts, un visa grupa tur jutās ļoti, ļoti iekšā.
 Kas būs ar šo izrādi INTIM, redzēšu šodien. Tur ir uzrakstīti astoņi gabali, un tīrā mūzika ir aptuveni četrdesmit piecas minūtes, ko patiesībā tagad pat varu teikt, ka tā īsti neatceros, jo mājās man viņu nav. Tie tika uzrakstīti un atdoti. Mums pašiem tuvojas jaunā albuma iznākšana, un arī tur darbošanās ar izrādes mūziku ir ietekmējusi albuma dažus dziesmu tekstus. Lugas lasīšana, pārdomas un sajūtas.

Kas ir tas, kas piesaista darboties teātra sienās, lai ļautu skanēt savai mūzikai arī tur?

Vispār kopumā ir uzrakstītas četras izrādes, trīs deju izrādes un vēl šī. Tas, kas piesaista, ir iespēja eksperimentēt, jo teātrim nav vajadzīgs hīts, bet gan melodijas, atbilstošas tēmas. Kaut gan hīts ir vajadzīgs vienmēr, nu es domāju, tāds līdzi dziedams meldiņš, kurš nelaistu klausītāju vaļā arī esot mājās otrā dienā pēc tam, kad tas ir dzirdēts. Tā ir iespēja eksperimentēt arī ar mūzikas instrumentiem. Pēc tam vienmēr var atrast dažādas atsauces uz izdarīto teātrī arī mūsu pašu albumos, kā jau teicu, jaunajā albumā jau ir ienākusi šī ietekme uz tā saturu, kaut gan jau pirms izrādes INTIM bija viens darbiņš neatkarīgi tai tapis.

Kādas ir sajūtas, spēlējot savā koncertā un uzstājoties, piem., teātrī, dejas izrādē, kur mūzika nav centrālais, bet, kur viss kopā veido stāstu?

Diezgan dīvaini tās sajūtas var būt pirmajā reizē, bet pēc tam jau tā nav. Tālākajās reizēs jau tikai atliek priecāties par to, vai ir sanācis vai tomēr nav tā, kā gribētos.

Vai nerodas sajūta, ka mūzika atvirzās otrajā plānā aiz vizuāli notiekošā?

Nē, šajā gadījumā svarīgāk ir, vai tu esi ar savu mūziku palīdzējis notikt šim notikumam vai nē. Tas ir galvenais kopdarbos ar citu nozaru darbiniekiem. Varbūt tas bija svarīgi kaut kad agrāk, kad bija būtiski, lai mūs pamana, lai atpazīst, tagad viss ir mazliet mainījies. Laika jautājums.

Pilnu intervijas versiju variet izlasīt www.spotnet.lv

TEKSTS: KITIJA BALCARE FOTO: JĀNIS VINGRIS