Kristīne Nevarauska:"Tukšumam gan nāk līdzi panika!"

"Dzīve, kaisle, mīlestība – tik vienkārši," tā par Intim saka Kristīne Nevarauska un smaidot piebilst, ka visas izrādes būtībā ir par to pašu un ka ikviens jebkurā materiālā atrod kaut ko sev būtisku.

"Acīmredzot man pašai vajadzēja aizdomāties par attiecībām savā dzīvē, tāpēc Dieviņš un Dailes teātris man piešķīra šo lomu. Kāpēc un par ko tieši – nezinu." Izrādes iestudēšanas procesu kopā ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru un aktieri Ģirtu Ķesteri viņa raksturo kā interesantu laiku, kurā beidzot varēja iztrakoties, eksperimentēt un ļaut vaļu tam velniņam... "Tā nav mierīga loma, tajā ir iespēja gan sevi pažēlot, gan nodarīt pāri, gan izpausties," rezumē aktrise. Cik tālu pati Kristīne ir spējīga iet otra dēļ? "Nezinu, vai es esmu galējību cilvēks."

Straujums

"Man vispār ir raksturīgi krasi kaut ko mainīt," tā savu izvēli aiziet no Valmieras teātra, kurā viņa bija nostrādājusi vien dažas sezonas, pamato Kristīne Nevarauska. "Nedēļas laikā izlēmu – braucu prom uz nezināmu laiku. Devos uz Lielbritāniju. Uz dullo! Es pat nezināju, kā dzīvošu, ko un kur strādāšu, bet viss kaut kā nokārtojās, un rezultātā es atpūtos no visa tā, kas bija šeit, Latvijā. Tagad atskatoties varu pateikt, ka tādi soļi piešķir dzīvei adrenalīnu. Jo pusgadu es nedarīju neko saistībā ar profesiju – es strādāju fizisku darbu, arī par māsiņu slimnīcā. Laikam jau man tas bija nepieciešams, lai saprastu, ka sava profesija man patīk labāk. Ne jau skatuve, bet izrādes iestudēšanas process un intensivitāte dzīvē. Un dažādība, ko sniedz šī profesija," saka Kristīne Nevarauska.

Atgriežoties Latvijā, viņa sāka strādāt Dailes teātrī, lai gan "Valmieras teātrim nav nekādas vainas – labs un mīļš teātris. Man bija skaistas lomas, bet man bija iestājusies rutīna... Rutīna dzīvē". Nekāda spožā ienākšana Dailē Nevarauskai nesanāca – debija izrādē Spoka sonāte, kas neguva ne skatītāju, ne kritikas atzinību. Tomēr aktrise apgalvo, ka "Spoka sonāte pašai bija veiksmīgs darbs, jo nācās lauzt savus stereotipus".

Papeldēšana

Pēc relatīvi klusā perioda iepriekšējā sezonā, ko Kristīne Nevarauska nodēvē gan par papeldēšanu pa straumi, gan melno laiku, aktrisei iestājies periods, kad par slodzes trūkumu profesijā viņa nevar sūdzēties, turklāt viņa pati atzīst, ka nedrīkst "vairs atļauties papeldēšanu". Pēc Intim atsāksies filmēšanās seriālā Neprāta cena, kas Kristīnei arī esot jauna pieredze. Seriāla filmēšanu viņa raksturo kā konveijeru, kurā viss notiek trīsreiz ātrāk, lai gan darbs vienalga jāpadara labi un profesionāli, "un tas savukārt prasa milzīgu spēku un koncentrēšanos. Teātrī var lēnām domāt un izbaudīt, nevis – skrienot". Jauna pieredze televīzijas seriālā nes līdzi arī atpazīstamību, un pagaidām no tās aktrisei nācies baudīt vien slikto, tajā skaitā dzeltenās preses mega uzmanību. "Agrāk es tur tik bieži un daudz nedominēju..."

Ar lielo slodzi viņa sadzīvojot un nesūdzoties. "Reizēm pačīkstu, bet galvenais – tā ir patīkama sajūta. Tukšumam gan nāk līdzi panika, jo ķermenis jau ir pieradis pie slodzes," apgalvo Kristīne. Protams, neliela tukšuma sajūta jau esot pēc ikkatra darba pabeigšanas, tomēr pēc kādas nedēļas jau atkal griboties skriet. "Laikam es nemāku lietderīgi izmantot brīvo laiku savai atpūtai."

Kādu viņa redz savas dzīves bildi pēc pieciem gadiem? "Nezinu, iespējams atkal kaut kur būšu aizbēgusi. Galvenais, lai nebūtu sajūtas, ka tā dzīves taciņa sen ir iemīta un tagad pa to mehāniski tikai eju un kaut ko arī daru," savu koncepciju izstāsta Kristīne Nevarauska. Un paskaidro: "Pie izmaiņām pašam ir jāpiestrādā, jo dzīvošana ir darbs. Kad dzīvei nav notikumu, tai nav adrenalīna. Visvienkāršākais un primitīvākais veids, kā to sagādāt, – sastrādāt palaidnības. Tomēr es zinu, ka arī tā nav izeja – dzīvot, visu sajaukt un tad mēģināt salikt pa plauktiņiem. Kas ir izeja? Nenonākt līdz garlaicībai... Man tagad nav nepieciešamības pēc kokteiļa jaukšanas, dzīve pati to sajauc."

***

Kristīne Nevarauska

• Dailes teātra aktrise (kopš 2005. g.)

• Dzimusi 1981. gada 3. martā Bauskā

• Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļu (2003). Strādājusi Valmieras Drāmas teātrī (2001–2004)

• Lomas Dailes teātrī – Irēne Adlere (Cits Šerloks Holmss, 2006), Holbahas jaunkundze (Izvirtulis, 2006) u. c.

• Lomas filmās Pa ceļam aizejot (Viva, 2001), Sauja ložu (Liene, 2002) u. c.

• Saņēmusi balvu Lielais Kristaps kā labākā aktrise galvenajā lomā filmā Sauja ložu (2003)

***

Oļģerts Kroders, režisors:

– Talantīga – par to šaubu nav. Jauna un smuka, un tāpēc viņai visu laiku dod spēlēt iekārojamas un mīlošas sievietes, un ar to režisori mazliet grēko... Šādās lomās viņa ir bālāka. Manuprāt, viņas labākās lomas ir izrādēs Vasara un dūmi un Heda Gablere, kurās viņas atveidotās varones ir... ķertas. Turklāt Kristīne ir aktrise, kurai patīk nevis vienveidīgi skaisto tēlu lomas, bet tādi personāži, kam var likt klāt ķertu rozīnīti. Kristīne ir absolūti piemērota kino – jābūt tādai, kāda ir un nekas nav jāspiež ārā no sevis, un tāpēc viņa ir izdevīgs materiāls filmu industrijai.

Foto:Aigars Eglīte