Eņģelis bez spārniem - bet ar ambīcijām

Dāvids. Kāpēc tevi sauc par Adamsu? Vai tam ir kāda saistība ar Adamsu ģimenīti?

Ieva Adamss. Mani nesauc par Adamsu. Tas ir ārprāts! Es nevaru šito izturēt. Mani sauc Adams.

D. Tas ir pseidonīms?

A. Protams. Īstais vārds atrodams internetā. Ja interesē mani dzīves dati, gājumi un gājieni — visu var atrast.

D. Ko tu dari TV3?

A. Beidzot mēģinu kļūt par nopietnu cilvēku nenopietnā raidījumā.

D. Vai saskati sevī līdzību ar Žaklīnu Cinovsku?

A. Kāpēc šāds jautājums?

D. Viņai pirms pāris gadiem bija ļoti līdzīgs raidījums.

A. Un kāpēc tu mani nesalīdzini ar Valteru Krauzi? Mums abiem ir vienādi čirkaini mati.

D. Vai tad tu izskaties pēc Valtera Krauzes?

A. Es domāju, jā. Daudzi cilvēki uzskata, ka esmu mainījusi dzimumu.

D. Kāpēc?

A. Nezinu, kāpēc. Droši vien tāpēc, ka esmu stipra sieviete. Tik daudz lietu, cik apvienoju es, var apvienot… Sievietes var apvienot. Vīrieši mazāk.

D. Nu ko tad tu apvieno?

A. Man ir trīs darbi, piecas haltūras, divi bērni un vīrs. Es atdodos visiem.

D. Kam tev tas vajadzīgs?

A. Kamēr tas neierobežo manu brīvību tā, ka es nevaru paelpot, un kamēr tas ienes līdzekļus, kas, man šķiet, ir adekvāti patērētajam laikam, tikmēr man tas ir vajadzīgs.

D. Cik daudz darbavietās tev vēl jāstrādā, lai tu apmierinātu savas ambīcijas?

A. Manām ambīcijām pietiktu ar to, ja es varētu aizbraukt uz Margaritas salu, nopirkt vienu salmu būdu, uzvilkt kājās jēzulenes… Tur dzīvo mans budisma skolotājs.

D. Ak tad budismā arī esi degunu iebāzusi…

A. Ne tikai!

D. Kāpēc? Kas tev vainas?

A. Esmu ļoti reliģiozs cilvēks, bet man nesaskanēja ar kristietību, jo tā izrādījās pārāk sentimentāla un jūtelīga. Vismaz tādā izpildījumā kā pie mums.

D. Kā izpaužas tava lielā reliģiozitāte?

A. Laikam… maz personisko ambīciju.

D. Cik daudz tevī ir no eņģeļa?

A. Manī reizēm atklājas pilnīgi eņģeliska pacietība. Kādreiz mājās būtu sadauzījusi visus traukus, bet tagad tieši tādā pašā situācijā saku: "Nu labi. Kā teiksi…"

D. Tu gribētu filmēties kino?

A. Zini, izstāstīšu tev savu bērnības sapni: vienmēr esmu gribējusi kļūt par aktrisi, taču ne tādu, kas filmējas kino… Nevarēju saprast, kur, jo gribēju būt aktrise po žizņi. Tā arī sanāca, jo tagad vairs neesmu savā uzvārdā un Ieva Adams ir radīta būtne, kas ne vienmēr saskan ar manu iekšējo būtību. Precīzāk — reti saskan. Taču tā ir manas dzīves aktierspēle.

D. Tev ir daudz pielūdzēju?

A. Man pietiek.

D. Ēst gatavo vakaros?

A. Izrādās, jā.

D. Ko?

A. Jebko.

D. Bārbija ar rakstāmmašīnu arī raksta da jebko. Tad jāvaicā, vai tas ir ēdams, ko tu gatavo?

A. Jā, jo vienā brīdī izpratu, kādus produktus var kombinēt. Gatavoju bez receptēm. Un ir ēdams. Ja nepiedeg.

D. Kas tad tev garšo?

A. Lasis.

D. Jo ir uz lata monētas?

A. Nē, šādā gadījumā es būtu gatava apēst vairākas govis.

D. Jā, tava alkatība ir acīmredzama.

A. Bet man nav ambīciju. Man ir tikai merkantilas tieksmes.

D. Jā, merkantils eņģelis. Un vēl brīnies, ka spalvas izkrīt… Ko dara tavs vīrietis?

A. Arī reizēm gatavo ēst. Nodarbojas ar jogu un datordizainu.

D. Ziemassvētku dāvanas jau sapirki?

A. Jā, esmu sapirkusi. Varu pateikt, ko dāvināšu vīram: viņš man dzimšanas dienā atļāvās uzdāvināt pannu, tādēļ es viņam Ziemassvētkos nopirku fantastisku sulu spiedi.

D. Kāda ir visjaukākā dāvana, ko esi saņēmusi? Neminot bērnus un vīriešus.

A. Es tieši gribēju pieminēt savus mīļākos, jo tās ir tādas debesu dāvanas, ka augstāk vairs nav kur. Tikai, lūdzu, nejauc ar debesu zvaniem!

D. Jāatzīst, ka šāda doma man iešāvās prātā…

A. Tad mēs esam līdzīgi! Es ļoti gribēju kaķi un dabūju. Visu bērnību mocījos ar šausmīgu alerģiju pret kaķiem. Smaku nost. Taču, kā man draudzene uzdāvināja mazu, melnu kaķēnu, tā alerģija pārgāja uz visu mūžu. Vispār es gribu hameleonu. Esmu sapratusi, ka tas ir mans totēmiskais dzīvnieks.

D. Vai esi kādreiz bijusi Salavecis?

A. Nē, esmu bijusi tikai baltais zirgs no Ezīša miglā.

D. Tas jau ir nopietni. Vai ar Ainu esi labos draugos?

A. Jā, ļoti.

D. Ej pie viņas kādreiz parunāties?

A. Nē, tam man nav laika pat vislabākajiem draugiem. Parasti viņi nāk pie manis. Aina vēl nav bijusi.

D. Nuja, būt par balto zirgu ir reta parādība…

A. Es biju kādreiz. Tagad es varētu būt rozā vārna. Vairs nejūtos kā baltais zirgs.

D. Vai gribi par to parunāt?

A. Ar tevi ne.

D. Grāmatas lasi?

A. Iedomājies, jā!

D. Pēdējā grāmata?

A. Joprojām iekšēji trīcu, atminoties Salmana Rušdi Pusnakts bērnus. Tā ir pilnīgi atsevišķa pasaule. Indija un Pakistāna. Iekļūsti tai pasaulē un gribēdama vairs netiec ārā. Es joprojām esmu tur iekšā.

D. Vai tevi nebaida, ka tavs prāts varētu kļūt par tavu cietumu?

A. Jā, mans prāts ir mans cietums. Taču tādēļ ir budisms, lai es to atbrīvotu. Ja man gribas kādam pateikt kādu sliktu vārdu vai izrādīt negatīvas emocijas, padomāju, vai tiešām es gribu būt primitīva sieviete.

D. Kāda ir primitīva sieviete?

A. Kad viņu aizskar, viņa apvainojas. Kad paslavē, šausmīgi atplaukst...

D. Tātad tu esi latviete inteliģentā?

A. Tu to atklāji tikai tagad?

D. Vai nebaida iespēja nomirt ar vēzi, visas emocijas tā paturot sevī?

A. Redzi, budisma prakse palīdz šīs emocijas nevis paturēt sevī, bet pārveidot.

D. Par ko tu tās pārveido?

A. Par labajām emocijām. Par sevis un lietu apzināšanos. Ja tu saproti, ka tas viss ir pilnīgas pupu mizas un viss ir pie vienas vietas…

D. Kas ir pupu mizas, un kas tev pie vienas vietas?

A. Kas ir pupu mizas? Krūšturi!!!