No ģimenes biznesa rokmūzikas plašumos - Dons

Kad pēc saldeno popbalāžu zalves kopā ar draudzeni Lily sekoja Dona solatklāsmes roka frontē, daudzi smīkņāja, daudzi bija izbrīnīti, bet daudzi atzina, ka puisim ir drosme un talants: aiziet no praktiski jau aizsistās tirgus nišas grūti apgūstamajos rokmūzikas plašumos. Taču vienai dziesmai sekoja nākamā, un nu mūsu priekšā jau būs pilns albums.

– Kā nolēmi pievērsties rokam?

– Palabošu: šī mūzika nav tīrs roks, tas ir melodiskais poproks. Izklaidējoša mūzika. Kaut kā vairāk sajutu to dzīvo mūziku, bet dzīvā blice ir dzīvā blice. Pirms diviem gadiem jau biju savācis grupu – par to gan neviens pat nezināja –, bet puikas nespēlēja tādā līmenī. Savācu riktīgos onkuļus.

– Ja joprojām būtu duetā kopā ar Lily dziedājis popbalādes, tad būtu pelnījis krietni lielāku piķi, turklāt – krietni vieglāk!

– Nu... Tāds plašs jēdziens... Jā, varbūt. Bet domāju, ka vairāk varu izpausties šādā mūzikā. Tas projekts vairāk bija tāds mīļš ģimenes bizness, kā mēs to saucam, bet tagad ir citi laiki. Ir jāpieaug.

– Cik ilgā laikā tapa jaunais disks?

– Darbu pie tā sāku pagājušā gada aprīļa beigās. Aizsūtīju Good Morning My Love kā demoversiju, kas patiesībā tāda arī ir – mēs to trīs stundās uztaisījām. Aizbraucu uz Zviedriju, čaļi mani patestēja. Ar vietējiem producentiem [Pīteru Mensonu un Džeimsu Kartrieru] uztaisījām trīs gabalus, no kuriem albumā tagad ir You Should Know Better un Take Me Alive. Producenti man teica, ka gribot uztaisīt plati, jo esot labs materiāls.

Šie vīri man iemācīja visādas lietas. Biju nofilmējis, piemēram, uzstāšanos Valmieras rokfestivālā, aizvedu viņiem, tad mani kritizēja un mācīja, kā paši būtu darījuši. Es kaut kā pareizi uztveru kritiku no pareizajiem cilvēkiem. Viņiem ir pāri 40 gadiem, savās rokblicēs savu jau ir nospēlējuši, strādājuši ar daudziem, daudziem cilvēkiem. Ik pa nedēļai periodiski taisījām ierakstu sesiju. Kopumā ierakstījām 15 dziesmas, no kurām desmit atlasījām albumam.

– No kā tu esi ietekmējies, rakstot savu mūziku? Kad klausījos albumu, tad kaut kur pazibēja kaut kas no Def Leppard, kaut kas no Bon Jovi...

– ...(pārtrauc) bet tieši tā arī ir! Jā, klausos Def Leppard, Bon Jovi. Esmu tikai sešām dziesmām līdzautors, nevienai neesmu teksta autors. Producenti mani salīdzināja ar Braienu Adamsu jaunībā. Visu domājām kopā – nebija tā, ka viņi man pateica – dari tā! Vienmēr prasīja, ko es domāju. Plati salikām kopā, un tāda tā arī sanāca. Pa pusei krāšņa. Man baigi patika arī tas, ka zviedri strādāja ļoti vienkārši. Izejam uz vienkāršību un, ja ir, tad nemuļļājamies! Daudz nedomājām, nu ko gan tur vēl jaunu var izdomāt! Bet tas bija smags darbs. Tās nedēļas, ko tur pavadīju, cēlos astoņos no rīta, jau deviņos bija jābūt studijā, tad sildīju balsi, lai varētu izmantot visus resursus un nebūtu tā, ka – pagaidiet, puikas, man līdz divpadsmitiem balss jāsilda! Sākām darbu un to beidzām ap septiņiem vakarā. Pēc tam bija... hmmm... atpūtas vakars, bet no rīta atkal kārtīgi turpinājām strādāt. Tas bija mans pirmais lielais darbs, varbūt nāks nākamais un šis aizmirsīsies, tomēr tas vienmēr paliks kā pirmais.

– Izklausās, ka esi ļoti apmierināts ar Zviedrijā pavadīto laiku...

– Ar šiem cilvēkiem bija ļoti spēcīga emocionālā saite. Ar producentu, viņa sievu un bērnu gājām kopā vakariņot utt. Vienam producentam garšoja Rīgas melnais balzams, otram – Jack Daniel"s, tad es tos arī vienmēr vedu. Viņi brīnījās, kur šeit tie tik lēti?!

Zviedri daudz prasīja par Latviju, viņus interesē bijusī Padomju Savienība. Es arī stāstīju. Jo viņi jau nezina. Atceros, kad mans brālis pirms 8–10 gadiem dzīvoja Amerikā, tad cilvēki pilnā nopietnībā prasīja, vai tiešām mēs te dzīvojot zaru būdiņās?! Otrs gadījums: kad brālis skatījās Jurassic Park, viņam teica – tikai netici tam, ko tur rāda, tā ir kompjūtergrafika! Ir jāstāsta par sevi. Labāk esi 30 sekundes muļķis nekā visu dzīvi idiots.

– Vai domā, ka arī tavs nākamais darbs būs šādā pašā stilā?

– Ceru, ka līdz kādiem gadiem 40–45 tā varētu būt. Ļoti brīvi jūtos šajā stilā un varu pateikt visas savas domas. Iespējams, pēc kādiem desmit varētu pastrādāt kopā ar gospeļu kori vai simfonisko orķestri, kas zina! Uztaisīt kārtīgu šovu, kad ugunsdzēsēju mašīnas izbrauc uz skatuves – nu, vienalga! Pašlaik neesmu tik kruts, lai savāktu pilnu stadionu šeit Latvijā, līdz ar to tas vēl tikai priekšā!

– Vai nav doma atbrīvoties no fabrikas laikos tapušā skatuves vārda? Piemēram, Detlefs vismaz agrāk teica, ka pamazām no tā raisīsies vaļā...

– (Roka ar dzērienu apstājas pusceļā līdz lūpām) Bet tad ko tu tur gāji iekšā?! Zināji taču, kas būs! Absolūti par to nedomāju un nevaimanāju, cik man grūti un kā es gribētu no tā tikt vaļā! Man kaut kā tas netraucē. Es par fabriku vispār nerunāju, bet, ja cilvēkam ir interese, par to pastāstu, nav jau grūti. Tad jau arī varētu negribēt atcerēties bērnību vai to posmu, kad mācījos klavieres. Katram posmam ir savas izaugsmes iespējas.

– Tagad mācies spēlēt ģitāru...

– (Paraugās uz tulznās noberztajiem pirkstiem) Nu jau trīs mēnešus, četras stundas dienā. Pats mācos, visus pamatakordus jau esmu apguvis. Protams, saviem čomiem – ģitāristiem paprasu, kā to dara, jo man ir interesanti. Tāpat kā es no 17 gadiem sāku pats klavieres močīt. Līdz tam es biju mācījies tikai mūzikas skolā.

– Par šo laiku klīst leģendārie stāsti, kā ar stopiem brauci uz Rīgu....

– Jā, katru dienu braukāju. Es vienmēr atcerējos visus šoferus, kas ir apstājušies. Pilnīgi visus! Lai padarītu stopošanu interesantāku, kad katrreiz stāsti kādam savu dzīvi, ko dari utt., es sāku izdomāt stāstus. Reizēm uzdevos par savu brāli, reizēm – par kādu citu personu. Man tas aizgāja tik tālu, ka jau iepriekšējā dienā pirms braukšanas domāju stāstu – zināju jautājumus, izdomāju atbildes. Aptuveni skaitīju – savā stopošanas laikā biju nostādinājis ap 1500 mašīnām un vismaz 700–800 stāstu man bija, tas ir točno! Kad apstājās tas pats cilvēks, kas mani reiz jau bija vedis, savu izdomāto stāstu klāstīju tālāk, jo es taču nevarēju melot.

Šausmīgi koncentrējos, trenēju atmiņu. No sākuma skaitīju visu savu pavadīto dienu atpakaļ. Pirms gulētiešanas paprasi sev – ko šodien izdarīji? Un sāc tīt to dienu atpakaļ, izdzīvot to vēlreiz. Pēkšņi apjaut to, ka jau sāc pievērst uzmanību sīkumiem, piemēram, redzi, ka tur aizgāja suns ar klibu kāju, pirms tam tur džekam bija mugurā sarkana jaka utt. Pēc tam sāc tīt atpakaļ divas dienas. Tā es tiku līdz tam, ka jau varēju atcerēties piecas dienas līdz mazākajiem sīkumiem. Tā es varēju atcerēties arī to, ko kam esmu stāstījis.

– Kāds bijis tavs trakākais stāsts?

– Neticamākais stāsts bija par to, ka esmu bijis Saūda Arābijā un redzējis, kā izpilda nāvessodu. Pirms tam ļoti par šo tēmu interesējos: skatījos Discovery, runājos ar cilvēkiem, kas tur ir bijuši, mana labākā drauga bračka tur bijis komandējumā.

Parasti savos stāstos vienmēr mainīju skolas – esmu pat teicis, ka mācos Latvijas Universitātē, lai gan man tolaik bija tikai 17 gadu. Pat nepateikšu, ko visiem esmu stāstījis. Tas notika pilnīgi automātiski – tikai ber vārdus kā pupas. Braukāju maršrutā Rīga–Brocēni, un man pašam šie stāsti kļuva interesanti. Cilvēks klausās, ausis atvēris, tad kaut ko jautā. Bija tik interesanti, ka dažkārt ar šoferi aizbraucu pat kopā līdz Liepājai. Starp citu, tā iepazinos ar liepājnieku Mario, kas bija manu pirmo dziesmu tekstu autors. Visu ceļu stāstījām viens otram anekdotes!

– Vai pats ņem stopētājus?

– Jā, vienmēr! Pēdējoreiz vedu mašīnā pankus. Braucu no Jelgavas uz bročiem, bija jau tumšs, ap desmitiem vakarā, bet viņiem bija kaut kāds festivāls. Saleca man pilna mašīna... Parasti ņemu mašīnā tos, kas apkrāvušies ar lielām somām, jo tos parasti neviens neņem. Ja uz ceļa stāvēs blondīne minisvārkos un aiz viņas pārītis, tad labāk ņemšu pārīti. Jo blondīni džeki jau tāpat aizvedīs, bet es gribu vienkārši palīdzēt.

Pāris reižu pat esmu vedis stopētājus uz Liepāju, pēc tam braucis tos simt kilometrus atpakaļ uz Brocēniem. Nu pofig, vai tad man grūti?! Jo es vienkārši redzu, ka viņš reāli netiks uz turieni laikā. Ja man ir interesanti, tad vedu.

– Vai pašam nav gadījies kāds padsmitgadīgs puisis, kas brauc kaut kur mācīties mūziku un stāsta, ka ir bijis Saūda Arābijā?

– Nē. Es parasti jūtu melus, jo pats esmu baigais fantazētājs. Ja man ir samelots un esmu tam noticējis, tad tas ir bijis tiešām kruts melis!

Sandris Vanzovičs, «Mēs»