Žaklīna Cinovska baidās no vecuma

Palūkoties uz sevi ar humoru un negruzīties

- Runājot par seriālu... Vai tu identificē sevi ar kādu filmas varonI?

- Ne ar vienu un tajā pašā laikā ar katru pa druskai. Jo, scenāriju rakstot, katrā varonē ieli ekas mazs gabaliņš manis. Bet režisors nevar atļauties būt konkrēts. Viņam jābūt daudzpusīgam. Cilvēks ar stabiliem, nemainīgiem uzskatiem neattīstās. Ja nemaina savus uzskatus, tas nozīmē, ka nemainies, jo attīstība iet pa spirāli uz augšu. Seriālā gan ir mazliet citādi — tu nevari mainīt varoņu uzskatus šurpu turpu, jo attēlotais laika posms ir pārāk īss. Toties dzīvē gan bieži izmantoju privilēģiju — mainīt uzskatus. Manuprāt, tā ir normālas attīstības pazīme.

- Vai tagad, kad seriāls jau skatāms televīzijā, jūtams atslābums?

- Atslābināties nedrīkst, jo mums vēl jāsamontē sešas sērijas. Tas ir ļoti liels darbs, tikpat nozīmīgs un liels kā filmēšana. Taču ir miers par to, ka lielos vilcienos esam trāpījuši tur, kur gribējām, un filmu izveidojuši tādu, kā gribējām. Neesmu gan to vēl redzējusi televīzijā, vien kinoteātrī, kur ir perfekts attēls un ideāla skaņas kvalitāte.

- Kāds ir lielākais kompliments, ko esI saņēmusi par filmu?

- Gandrīz katrs trešais nāca man klāt un teica, ka filmā saskatījis sevi. Vislabāk sevi novērtēt, paraugoties uz sevi no malas, spogulī. Un mans mērķis bija ar humoru paskatīties uz sevi no malas.

- Tu arī uz sevi vari paskatīties ar humoru?

- Domāju, ka jā. Jo vieglums ir tas, kas virza uz priekšu. Es nevaru kontaktēties vai strādāt ar cilvēkiem, kas ir intraverti, uz sevi vērsti, kas nerunā. Es ar tādiem nemaz nevaru sadarboties! Mums ir vienkārši brīnišķīga filmēšanas grupa. Man bija jāizvēlas cilvēki, ar kuriem kopā strādāšu. Neteikšu, ka tie, kurus neizvēlējos, bija sliktāki. Taču viņi bija uz sevi vērsti, drūmi, un man tādus nevajag, man nepatīk tādi cilvēki. Man vajag tādus, kas ir patiesi, uz āru vērsti. Katram jau ir savas utis. Bet man labāk patīk atklāti, nesamāksloti cilvēki. Pozitīva attieksme pret dzīvi palīdz noskaidrot savus netikumus ar smaidu, nevis «gruzīties». Ja «gruzāmies», mēs tikai «iegruzāmies» vēl dziļāk.

Bailes no dumjiem cilvēkiem

- Kad savulaik atgriezies no mācībām Amerikā, teici, ka tavs hobijs ir uzsmaidīt dusmīgiem cilvēkiem.

- Man ir vieglāk smaidīt nekā nesmaidīt. Vairs negaidu, ka man smaidīs pretī, es tikai to novērtēju. Šad tad mani atpazīst un smaida, jau ieraugot. Lai gan labi zinu, ka smaids man veltīts tikai publiskās profesijas dēļ, tik un tā priecājos. Bet, ja mans darbs nebūtu publisks, es noteikti būtu prom no Latvijas. Es varētu būt gan smaidu trūkuma, gan klimatiskā bēgle, jo par siltumu uzskatu tikai to, kas vairāk par plus 25 grādiem.

- Vai tāda dzelzs lēdija kā tu no kaut kā baidās?

- Ja neņem vērā lielās dabas stihijas, kuras cilvēks nespēj ietekmēt, es baidos tikai no saskarsmes ar dumjiem cilvēkiem, kuriem ir liela iniciatīva, jo arī tas var izrādīties neprognozējami. Ir ļoti bīstami, ja ne pārāk gudrs cilvēks tiek augstā amatā. Visādi citādi esmu nosacīti drosmīga. Ir tikai viena lieta, kas mani tracina — mūsu sabiedrības īgnums un skaudība. Kādreiz šī skaudība vēl tika slēpta, tagad neviens to pat nemēģina darīt. Savulaik, kad vadīju raidījumu «Horoskopi, horoskopi...», intervēju Latvijas institūta vadītāju Ojāru Kalniņu. Vaicāju viņam, ar ko īsti latvieši atšķiras no amerikāņiem, un viņš izstāstīja žilbinošu piemēru par diviem kaimiņiem, kas dzīvo līdzās. Viens ir latvietis, otrs — amerikānis. Abiem ir vienādas mājas, to priekšā zāliens. Amerikānis dara visu, lai zāliens būtu košāks, labāks, spilgtāks, sulīgāks. Savukārt latvietis dara visu, lai šajā ziņā kaut kā ieriebtu amerikānim un atstāj novārtā savu zālāju... Vai vēl labāk var pateikt?

- Esi jutusi arī pret sevi vērstu skaudību?

- Protams! Tāpēc jau varu tik plaši par to izteikties. (Smejas.) To ļoti izjutu seriāla filmēšanas laikā. Vieni bija gatavi atdot pēdējo kreklu, lai tikai palīdzētu un atbalstītu, turpretī citi meta vien sprunguļus riteņos.

- Nesen gribēji iestudēt izrādi ar Raimonda Paula mūziku, ko Pauls vēlāk aizliedza. Runā, ka arī tad esot iejaukušies nelabvēļi. Tu ar Maestro tagad sveicinies?

- Nelabvēļu ir pilna Rīga, taču es, protams, nevaru pateikt, ka to izdarīja «tas un tas». Zināma nojausma gan man ir... Bet lai šie cilvēki par savām izdarībām raizējas paši. Es dzīvoju tālāk. Runājot par sveicināšanos?— kopš tā laika ar Raimondu Paulu diemžēl neesmu tikusies, tāpēc nevaru atbildēt. Mūzikls netika izrādīts, tāpēc bija ievērojami zaudējumi, ar tiem cīnos vēl tagad. Bija arī manas kļūdas — ļoti uzticējos cilvēkiem. Bet tas man ir raksturīgi.

Par ralliju un kurpēm

- Pirms dažiem gadiem daudz laika veltīji rallijam.

- Jā, bet nu vairs nekā. Taču, ja man kāds piedāvātu, uzreiz būtu ar mieru. Goda vārds! Man bieži prasījuši: vai nav bail braukt rallijā? Nē, man nav! Taču pa ielu braukt gan baidos, jo tad nekas nav atkarīgs no manis. Kāds trakais vai kāda blondīne var pēkšņi izbraukt priekšā, ietriekties aizmugurē... Visādi var gadīties. Rallijā pati visu kontrolēju — mašīna ir nodrošināta ar dugām, man ir speciāls tērps, ķivere. Neviena blondīne ar savu auto priekšā neizskries un traktors neizbrauks. Visvairāk rallijā man patīk mobilizācija. Varbūt rallijs man patīk tā paša iemesla dēļ, kura dēļ man patīk «dzīvais» ēters: noteiktu laiku maksimāli koncentrējoties pēc tam ir kaifs atslābt. Tāda padarīta darba sajūta.

- Uz ielas ātrumu ievēro?

- Soda kvīšu man nav daudz. Mums ir ļoti slikti ceļi, pat gribēdams ātri nepabrauksi. Turklāt, kā jau teicu, uz ceļa nejūtos tik droša kā rallijā.

- Tavs fetišs esot kurpes...

- Jā, to man ir tik daudz, ka nevaru pat saskaitīt. Lai gan?— nesen nopirku jaunu skapi, kam ir īpaši plaukti kurpēm, un daļa plauktu palika tukši. Bet, kad kurpes stāvēja gaitenī uz grīdas, nebija, kur kāju paspert. Pat īsti nezinu, kā sākās aizraušanās ar kurpēm, taču man ļoti patīk skaisti apavi. Vairumu kurpju esmu pirkusi Amerikā, jo tur vienkārši nevar nepirkt kurpes. Amerikā tās nav nocenotas tāpēc, ka izgājušas no modes vai sezona beigusies. Veikalos ieved preci, pēc divām trim nedēļām kurpes pārdod par puscenu.

Karjera būtu jāsāk no nulles

- Ko Amerikā iemācījies?

- Losandželosas universitātē mācījos televīzijas un reklāmas režiju, kā arī apmeklēju kino režijas kursus. Nebraucu uz turieni dabūt diplomu, jo Latvijā tāpat varēju strādāt. Vai iemācījos kaut ko jaunu? Droši vien. Bet lielākoties guvu teorētisku apstiprinājumu tam, ko biju apguvusi praksē. Un vēl — tā labi ap sirdi palika, kad kāda pasniedzēja lepojās ar četriem klipiem, ko viņa režisējusi. Es esmu izveidojusi aptuveni 200 klipus. Varbūt ne tik lielus, tomēr...

- Tev tika piedāvāts darbs ASV. Kāpēc to nepieņēmi?

- Mums lasīja lekcijas arī profesionāļi praktiķi, piemēram, kāds reklāmas režisors. Reiz, stāstot par filmēšanas vietas izvēli, viņš sacīja, ka nav svarīgi, kur filmē?— Krievijā, Latvijā, Lietuvā… Starpbrīdī piegāju klāt un vaicāju, kāpēc viņš pieminēja Latviju? Viņš atbildēja, ka redzējis studentu sarakstā vienu no Latvijas un pats esot Amerikas lietuvietis. Kad viņš apskatīja manu CV un darbus, momentā saņēmu darba piedāvājumu. Bet — man būtu jāsāk no apakšas, no asistentes amata. Izlēmu, ka, pirmkārt, esmu par vecu, lai visu sāktu no nulles. Otrkārt, negribu dzīvot bez savējiem, bez draugiem, radiem. Un nevienu dienu savu izvēli neesmu nožēlojusi.

- Amerikā šovbizness esot atkarīgs no trim aspektiem: cilvēkiem, ko pazīstat, cilvēkiem, ko veiksies satikt, cilvēkiem, ar ko guļat. Ar diviem pirmajiem viss skaidrs, bet vai kādreiz esi izmantojusi gultu kā karjeras platformu?

- Man neviens nav piedāvājis. Bet es pieņemu, ka tad būtu vienkāršāk. Tad, iespējams, būtu daudz vieglāk iegūt to, par ko esmu cīnījusies pašas spēkiem — ar zobiem un nagiem. Bet kā tas ir sabiedrībā, to jau neviens neuzzina... Iespējams, daudzas karjeras tiek veidotas caur gultu, bet varbūt arī ne...

Bailes no vecuma

- Ko par tevi neviens nezina?

- Tā jau nu es teikšu! Esmu parasts cilvēks, tāds pats kā citi. Arī es raudu un no rītiem nevaru piecelties.

- Vai atļaujies no rīta treniņbiksēs iznest gružkasti?

- Pēdējā laikā vairs ne. Vecums... Tagad jādomā, kā es izskatīšos.

- Tev bail no vecuma?

- Liekuļo tie, kas apgalvo, ka viņiem bail palikt vecākiem. Smadzenes nenoveco. Tā ir lielāka pieredze un arvien interesantāk kļūst dzīvot. Bet ķermenis nespēj vilkt līdzi. Un tas ir šausmīgi. Jau tagad man jāuzvedas nopietnāk, nekā es jūtos. Es, piemēram, gribētu, lai man ir tā ap trīsdesmit, nevis pie četrdesmit.

- Vai tu būtu gatava tādām pārmaiņām, kā tevis veidotajās «Drosmīgajās pārvērtībās»?

- Noteikti! Jo vairāk mēs veidojām raidījumu, jo vairāk man tas iepatikās. Es tagad varētu pat piekrist operācijai. Tikai dakteri teic, ka vēl pāris gadiņu jāpaciešas... (Smejas.)

VAIRĀK LASIET BRĪVDIENU ŽURNĀLĀ „VAKARA ZIŅAS” NO 1. decembra.