SILOVA sapņo aizlidot kosmosā

TV5 raidījuma «Defilē» vadītāja Maija Silova bērnībā nekad nav sapņojusi kļūt par televīzijas žurnālisti un modes eksperti.

SILOVA sapņo aizlidot kosmosā
Komentāri[1] 30.11.2006 15:32
Viņa vienkārši stundām ilgi varēja zīmēt modes skices un piektdienas vakaros pārtapt dažādos veidolos pašas rīkotās mājas modes skatēs. Taču paralēli mazā Maija sapņoja par pavisam citu lietu — aizlidot kosmosā. Silova uzskata, ka visu dzīvē viņai iedevis Dievs, vecāku atbalsts un cilvēki, kuri parādījušies vajadzīgajā laikā un vajadzīgajā vietā. «Galvenais atcerēties, no kurienes tu nāc, lai zinātu, uz kurieni tu ej,» pārliecināta «Defilē» vadītāja.

Visums un vecāki dod spēku

— Parasti meitenes bērnībā sapņo kļūt vai nu par skatuves māksliniecēm, vai par skolotājām. Kā bija tev?

— Kad biju tādā vecumā, kad jau sāk domāt par nākotnes profesiju, es gribēju kļūt par kosmonauti. Interesējos par zvaigznēm, planētām. Domāju aizlidot kosmosā. Šis sapnis tik ļoti mani aizrāva, ka lasīju visu iespējamo literatūru par šo tēmu. Mani vilināja šis tālais, skaistais un nesasniedzamais Visums. Es bieži skatījos debesīs, vēroju zvaigznes.

— Vai arī tagad bieži skaties debesīs?

— Jā. Mēs tik reti skatāmies debesīs. Mēs vispār reti paceļam galvu uz augšu. Cilvēks drīzāk ies un skatīsies zem kājām. Man daudz ko nozīmē Visums. Tas ir tik plašs, it kā tik tāls un tajā pašā reizē tik tuvs, it kā sasniedzams un nesasniedzams. Šī sajūta vienmēr mani vilinājusi. Daudzas paaudzes ir mainījušās. Tik daudzi cilvēki ir piedzimuši un tik daudzi aizgājuši, bet tās pašas zvaigznes spīd! Šī doma man dod spēku. Debesis dāvā miera sajūtu. Lai ko tu arī darītu, lai kur tu arī būtu, tev virs galvas būs vienas un tās pašas debesis.

Var skatīties debesīs un izjust mūžību un skaistumu, saprast, ka cilvēki skatījušies uz tām pašām zvaigznēm pirms simt tūkstošiem gadu. Man patīk fantazēt. Lai gan Kosmoss tā arī nekļuva par manu profesijas lauku, es vienalga esmu kosmonaute (smejas). Nakts mani iedvesmo. Pēc savas dabas esmu pūce. Tas man laikam arī palīdz strādāt.

— Tātad nekādu domu par modi bērnībā nebija?

— Jau no mazotnes zvaigžņu tēma man bijusi tuva, taču paralēli es arī zīmēju skices. Interesējos par modi. Pārzīmēju visādas kleitiņas. Protams, tie bija tādi bērnišķīgi zīmējumi. Arī šobrīd es nevaru lielīties, ka skaisti zīmēju, bet pati ideja man patīk. Kad manis vēl nebija, mamma bija nopirkusi skaistu modes enciklopēdiju. Māte vienmēr bijusi modes dāma, taču viņai nebija nekādas saistības ar modes industriju. Tajos laikos grāmatas bija ļoti dārgas, it sevišķi ilustrētas enciklopēdijas. Pirkt tādu grāmatu tāpat... Bet viņai bija impulss, un viņa nopirka to, pat nezinot — kādēļ. Četru piecu gadu vecumā man tika rādīta šī modes enciklopēdija. Tā mani ļoti iedvesmoja. Ja ticam tādām lietām, tad šī grāmata ir arī sava veida zīme.

— Vai tu tici zīmēm?

— Jā, es ticu. Taču neticu neiespējamām lietām, ko neesmu pārbaudījusi. Piemēram, es nezinu, vai ir reinkarnācija. No vienas puses, gribētos ticēt, ka šī parādība eksistē, bet no otras — ne. Ja eksistētu reinkarnācija, man būtu iespēja pagarināt savu pieredzi, atkal izjust pasauli citā veidolā. Bet, no otras puses, man šajā dzīvē ir daudz mīļu cilvēku, un es nespēju iedomāties savu dzīvi bez tiem.

— Vai ir iespēja vairāk laika pavadīt ar tuviem cilvēkiem?

— Man gribas savu laiku sadalīt tā, lai mans darbs netraucētu būt kopā ar tuviem cilvēkiem. Dažreiz mani pat netraucē darbs, traucē nogurums. Ja esi izlicis daudz spēka un emociju, tad gribas aiziet uz savu istabu un mierīgi pasēdēt. Bet pieskrien suns, bezgalīgi priecīgs tevi redzēt, grib, lai es ar viņu paspēlējos, bet es vairs nevaru. Es diemžēl nevaru veltīt to laiku, ko es gribētu. Man ļoti patīk pavadīt laiku ar ģimeni. Tā man dod spēku. Vecāki man snieguši tik daudz mīlestības. Tas ir apbrīnojami. Es pat nespēju to izskaidrot: ja tu spēj aprakstīt, kā tu mīli, tu īstenībā nemīli. Vecāki vienmēr ir par mani. Bet es arī mīlu savu darbu. Tas man sagādā gandarījumu.

Pilnība ir nesasniedzama

— Kas tieši tev patīk darbā?

— Man ir iespēja komunicēt ar dažādiem interesantiem cilvēkiem. Paņemt kaut ko no viņiem un arī iedot. Man ir iespēja uzrunāt auditoriju. Lai gan gluži tehniski šķiet, ka tā ir vienvirziena saruna ar skatītajiem, manā izpratnē es tomēr it kā aprunājos ar viņiem. Kad rakstu tekstus raidījumam, iztēlojos savus skatītājus. Gribas pateikt kaut ko tādu, lai viņiem tas neliktu izslēgt televizoru, bet skatīties tālāk raidījumu. Man skatītājs nozīmē ļoti daudz. Viņš klausās to, ko esmu radījusi, kaut kāda noteikta dvēseles stāvokļa vadīta. Tās, protams, ir arī emocijas, pat runājot par modi. Jā, man nav nekāds psiholoģiskais raidījums, kur to var pavērst plašāk. Bet es vienmēr cenšos parādīt, ka apģērbs nav tikai krāsu salikums. Es arī neveidoju tikai kādas atskaites par modi. Cenšos izpaust savas emocijas, viedokli. Es negribu pārstāstīt internetā izklāstīto vai kāda žurnālista viedokli. Ja pat visi saka, ka jaunā Kalvina Kleina vīriešu kolekcija ir lieliska, bet es tā neuzskatu, es tā arī rakstu, ka man nepatīk, un argumentēju savu viedokli. Ārzemju žurnālistu darbi ir laba bāze. Jā, es lasu pasaules modes žurnālus, bet tas nenozīmē, ka visam ir jāpiekrīt. Latvija nekad neizies nopietnā modes līmenī, ja par saviem elkiem padarīs citas valstis.

— Vai tev ir elks?

— Man nekad nav bijuši elki. Bet man patīk cilvēki ar stipru raksturu. Diemžēl patlaban ir daudz pesimistu. Jā, Latvijā procentuāli liels skaits cilvēku dzīvo grūti. Bet tajā pašā laikā ir gadījumi, kad cilvēks bankrotē trīs reizes un viņš vienalga vēlāk ir miljonāru sarakstā. Tas nozīmē, ka stingrs raksturs lika neapstāties un virzīties uz priekšu.

— Kā tu vērtē sevi? Tev ir stiprs raksturs?

— Es negribu atbildēt, bet pateikšu — laikam jā.

— Kas ir mode tavā izpratnē?

— Mode ir kultūra, kas, starp citu, ir viena no senākajām kultūrām. Cilvēki reti par to aizdomājas. Tendences mainās, bet stils paliek. Tāpēc es nekad nesaku, ka šajā sezonā modē ir tas un tas. Man nav tiesību to teikt. Mode ir radoša izpausme. Katram dizaineram ir savas vīzijas. Jā, ir aktualitātes, ko dizaineri izvirza vienā sezonā. Bet nevar pateikt — tikai tas, un viss, punkts. Ir iespēja pašam izvēlēties, kā prezentēt sevi. Lai kāda stila apģērbu cilvēks valkātu, tā ir viņa sastāvdaļa. Esmu lojāla. Man vienmēr patikuši arī modes autsaideri. Jo tāpat nevar izpatikt visiem. Ja tu patiksi visiem, tad nepatiksi pats sev. Jābūt saviem principiem, no vienas puses — stingrai nostājai, no otras — jābūt lojālam. Bet cilvēka daba ir tāda, ka mēs zīmējam ideālus, tiecamies pēc tiem. Mēs nekad nevarēsim ar rokām satvert zvaigznes, bet tiekties pēc tām ir ļoti labi. Nav iespējams sasniegt visu. Es nepieļauju tādas pārliecības. Arī sabiedrībā pazīstamie cilvēki, ietekmīgi un veiksmīgi uzņēmēji nekad nesaka, ka ir sasnieguši visu. Jā, kādreiz sevi ir jāpaslavē, bet arī jāpakritizē.

— Vai bieži sevi kritizē?

— Jā. Man vienmēr šķiet, ka var labāk, ka vajag vairāk strādāt un pievērst uzmanību dažādām lietām, baudīt tuvu cilvēku sabiedrību. Protams, nevar pilnībā sevi atdot, jo var sajukt prātā. To man arī teicis aktieris Andris Morkāns.

— Kāds ir lielākais kompliments, ko esi saņēmusi?

— Viens no lielākajiem komplimentiem nācis no cilvēka, kas neinteresējas par modi. Viņš man pateica: «Zināt, mode mani vispār neinteresē. Bet jūs to visu kaut kā tā pasniedzat, ka es skatos šo raidījumu.»

Mazās modeles defilē

— Vai vecāki domāja, ka tu varētu kļūt par modes eksperti?

— Māte vienmēr teikusi: kādā dzīves posmā es noteikti būšu saistīta ar modes jomu. Viņai tas šķita pašsaprotami. Līdz gadiem divpadsmit trīspadsmit es katru piektdienu mājās rīkoju modes skates, savus pirmos defilē. Ja nāca arī vecāku draugi, man bija vēl lielāks gandarījums uzstāties. Tēvs fotografēja. Es parādījos dažādos veidolos. Par ko es tikai nebiju pārtapusi! Bet tas bija tik harmoniski, pavisam nepārspīlēti.

— Kāpēc tad neizvēlējies modeles karjeru?

— Man bija tādas situācijas, kuras risinājās uz modeļu biznesa pusi. Mani aicināja mācīties modeļu skolās, visdažādākajos kursos. Bet es nekur tā arī neaizgāju, jo sapratu, ka tas nav mans. Man arī laikam vairāk gribējās runāt (smejas). Man gribējās plašāk paust savas emocijas. Strādājot par televīzijas žurnālisti, es tās varu paust gan vizuāli, gan ar valodu. Man galvenais ir, lai nebūtu garlaicīgi. To taču uzreiz var sajust skatītāji.

— Kā tu nokļuvi televīzijā?

— Es biju pazīstama ar žurnālistu Igoru Dmitrijevu, kurš tagad strādā NTV kanālā. Toreiz raidījumam «Defilē» bija vajadzīgs cilvēks, kurš rakstītu tekstus par modi. Viņš man teica: «Ej, pamēģini!» Un es piekritu. Mode vienmēr mani interesējusi. Lasīti modes žurnāli, grāmatas. Es arī tagad mācos un attīstos. Nekad nedrīkst apstāties.

— Vai vēl ir atrodama tā grāmata, ko māte nopirka?

— Es joprojām skatos un lasu šo grāmatu. Mani pārsteidz, cik tā grāmata ir glīta, akurāta. Es, būdama maziņa meitene, neko nesazīmēju, nesasmērēju.

— Vai uzskati gadījumu televīzijā par nejaušību vai likumsakarību?

— Es par visu esmu pateicīga Dievam. Ja viņš man ir iedevis šo iespēju, tad tā laikam jābūt. Vai tā ir nejaušība vai likumsakarība? Nezinu. Tas jāprasa Dievam. Bet zinu, ja man nebūtu dotas vairākas iespējas dzīvē, nebūtu to cilvēku, ko esmu satikusi savā dzīvē, nebūtu vecāku atbalsta, man būtu pavisam cita dzīve. Arī toreiz, televīzijā, es nezināju, ka tikšu kadrā...

Karjeras kāpņu sākumā

— Vai negribētu strādāt radio vai presē?

— Kāpēc gan ne? Bet mode ir tas lauks, kur vajadzīgs vizuālais aspekts. Man patīk viss, kas saistīts ar žurnālistiku. Esmu laimīga žurnāliste, jo man ir iespēja uzrunāt skatītāju tajā stilā, kāds man ir raksturīgs. Jāsaka paldies producentei, kas saprot šo stilu un nelauž to.

— Tu sāki strādāt televīzijas raidījumā jau skolas laikā. Tātad problēmas ar profesijas izvēli nebija?

— Nē. Bet arī iepriekš mani interesēja žurnālistika. Vienmēr esmu kaut ko rakstījusi. Joprojām turpinu to darīt. Neesmu atmetusi vēlmi kādreiz to visu apkopot un publicēt. Kad biju maza, intervēju vecāku viesus. Es sēdēju pie galda, un vecāki mani nedzina projām. Pieaugušajiem vienmēr bija kādas intelektuālas sarunas, kurās piedalījos arī es. Domājām, kādu biznesu organizēt. Es tagad atceros un smejos. Sēž tāda mazā knīpa un domā, kādu biznesu taisīt. Un man patika tas, ka neviens nesmejas. Gluži otrādi, sēdēja, klausījās, analizēja un apsprieda. Man bija kādi desmit gadi...

— Vai nekad neesi slimojusi ar zvaigžņu slimību?

— Paldies Dievam, ne. Man arī nebija lampu drudža. Vienīgi atceros, kad Jūrmala vadīju koncertu «Džeza triumfs» kopā ar krievu satīriķi Mihailu Zadornovu, mani pārsteidza, ka zālē ir tik daudz cilvēku. Domāju, ka tik daudz nemaz nav iespējams. Es joprojām atceros tās lampas, no kurām bija tik karsti. Apzinos, ka savā vecumā esmu daudz ko sasniegusi, bet es neslimoju ar zvaigžņu slimību. Esmu tikai karjeras kāpņu sākumā. Es nezinu, kā turpināšu šo ceļu. Varbūt vispār aizbraukšu uz Tibetu. Kā zvaigznes pateiks.

 

Vakara Ziņas
Irīna Perepelica

Pēdejais komentārs

Lasīt visus komentārus [1] ››
ewuks! 01.12.2006 14:47
katram ir sapni un ne vnm tie pildaas.. :()
lai ta4u atopas.. :P
visiem staastii ka gri uz kosmosu.. :D

Citi Iesaka

Citi Raksti

Paparacci.lv

Jaunākās

TOP 5

VIDEO

seko mums ›› VIPi.tv draugiem.lv VIPi.tv facebook VIPi.tv twitter VIPi.tv rss