Rita Lasmane: "Nepieciešamība pēc 36,6 grādu siltuma"

Kas aizņem lielāko daļu Tava laika?

Prātošana. Es, tāpat kā daudzas citas sievietes, spēju domāt par dažādām lietām paralēli un reizēm brīnos, kā man tas izdodas. Ja neskaita administratīvās lietas, kas šad tad jākārto, man patīk tas, ar ko es piepildu savu ikdienu. Neviena no manām sociālajām lomām nav viegla, kaut gan tajā pašā laikā tās tomēr ir vieglas. Šī sarežģītības pakāpe ir atkarīga no jautājumiem, kurus jārisina mātes, redaktores vai kādā citā lomā.

Reizēm ir sajūta, ka viss kļūst par rutīnu un tu kā zirgs dipadu – dapadu joņo pa dzīves arēnu, taču tas ir tikai atsevišķos brīžos.

Kāda ir sajūta būt sievietei, kas ir erotiskā žurnāla redaktore?

Patiesībā es neesmu vienīgā redaktore. Īstākais redaktors ir mans vīrs, bet žurnālu „PRINCESE” veidojam kopā un, iespējams, tieši tāpēc tas ir tik ilgi noturējies [no 1994.gada, aut.] un lielāki vai mazāki, bet tam ir panākumi, tas atrod savu vietu, ja jau tam ir patērētājs. Žurnāla ilgās pastāvēšanas atslēga, manuprāt, ir tā, ka žurnālu veido gan sieviete, gan vīrietis, jo arī konceptuāli šis žurnāls nav tikai vīriešu auditorijai, tādā gadījumā tā būtu zinātniskā fantastika, nevis erotiskais žurnāls.

Erotiskais žurnāls, kas nav tikai vīriešiem. Kāda tad ir jūsu mērķauditorija?

Sākotnēji mūsu sauklis bija – žurnāls stabiliem pāriem. Jā, iespējams, tie ir materiāli labi situēti indivīdi, kas jau ir ārpus hiperaktīvā seksuālā vecuma. Tajā vecumā erotiskie žurnāli nav īpaši vajadzīgi, jo lielākoties puikām viss tāpat notiek ātri un labi. Domāju, ka būtu ideāli, ja žurnālu lasītu gan vīrs, gan sieva, jo visas darbības, kas tiek aprakstītas žurnālā, tomēr ir virzītas, lai stiprinātu, nevis grautu pāru attiecības. Man dažreiz mēdz piešūt bumbas par to, ka manas darbības bojā pāru attiecības. Dabīgi, ja kāds šausmīgi baidās kļūt neuzticīgs savam partnerim, ja viņš ar grūtībām sevi piesaista otram, uztraucoties par katru sīkāko mājienu, šajā gadījumā, par žurnāla saturu, tad šim cilvēkam jātiek pašam galā ar savu psihi, nevis jāvaino darbības, kas notiek ārpus viņa.

Kā Tu skaidrotu to, ka žurnālam ir diezgan liela tirāža, bet joprojām maz abonentu?

Cilvēki kautrējas abonēt žurnālu, kautrējas no savas seksualitātes. Īpaši laukos, jo pastnieki ir tie, kam ir informācija par visu pagastu. Ja viņš nesīs erotisko žurnālu uz to vai citu māju, protams, ka viss pagasts to zinās.

Vai to var dēvēt par padomju laika mantoto attieksmi pret seksualitāti?

Nē, tā nav padomju laika problēma, tā ir sabiedrības kautrība. Sava veida uzraudzība. Lai varētu sākt kontrolēt, sabiedrība nolemj, kuras būs tās jomas, kuras ir jāizspiež no sabiedriskām diskusijām. Taču lai sabiedrība varētu attīstīties, lai spētu uzņemties atbildību, ir nepieciešama kaut kāda sistēma, kas atvieglo sabiedrības neapzinātu kontroli.

Seksualitāte un pārtika ir vitāli svarīgas lietas cilvēka eksistencei, jo ir saistītas ar izdzīvošanu. Šis abas lietas dod enerģiju un pozitīvas emocijas cilvēkam. Uzskatu, ka nevar viennozīmīgi kontrolēt sabiedrības seksualitāti ar normām, likumiem, pieklājību. Seksualitāte nav ne laba, ne slikta, ir tā, kā ir. Mans uzdevums nav ietekmēt un teikt – ko tad jūs tā? Tā ir katra brīva izvēle.

Tādā gadījumā, kāda ir Tava kā mātes un žurnālistes pozīcija pret pusaudžu žurnāliem, kuri ir pilni ar padomiem par dzimumdzīvi un lasītāju vēstulēm, kurās tiek stāstīts, ka jau 12 -13 gados ir zaudēta nevainība?

Godīgi sakot, neesmu to pētījusi, jo manas meitas jau ir krietni pāri tam vecumam. Es domāju, ka ir svarīgi, ka par to vispār runā un ir normāli, ka pusaudži par to interesējas. Piemēram, skolās tā bieži vien ir informācija, kas cenšas iemācīt negatīvu attieksmi pret dzimumdzīvi. Mēģinājumi norobežot no šīs informācijas rada tikai lielākas problēmas.

Indivīdam rodas aktīva interese par dzimumdzīvi tikai tad, kad viņš fiziski un garīgi ir gatavs radīt pēcnācējus. Cilvēks jau no bērnības ir seksuāls, viņa seksuālā gaume veidojas jau četru gadu vecumā. Ja bērnu jau no mazām dienām pieradina paijājot, glāstot, viņā veidojas tāda pati attieksme pret citiem cilvēkiem. Kad cilvēks tiek paijāts, viņš saņem siltumu, arī smadzenes to jūt. Ja to nedara, tad viss var beigties ar neirozēm, slimībām un bla, bla, bla...

Ja cilvēks sāk agri dzīvot dzimumdzīvi, kā pētījumi liecina, tie pārsvarā ir vai nu ielas bērni vai bērni, kam vecāki ir emocionāli vēsāki. Tad bērns pats iet meklēt siltumu, jo viņa organisms pieprasa piespiesties otram, lai sajustu infrasarkano starojumu, šos 36,6 grādus otra cilvēka ķermeņa siltuma.

Tevi dēvē par seksa dīvu. Ar Tevi runā par tēmām, kas saistītas ar seksuālām lietām. Vai tas nav apnicis?

Man pret to ir duālā attieksme. No vienas puses, protams, ir apnicis, bet, no otras puses, es eju arvien dziļāk šajos jautājumos, un interese par tiem pieaug. Maķenīt kaitina, ka mani identificē ar pašu zemāko līmeni, piemēram, Rita Lasmane - svītriņa – pornogrāfija – svītriņa – prostitūta. To mēdz darīt cilvēki sabiedrības augstākajās aprindās, bet viņiem vajadzētu būt bez aizspriedumiem.

Ir cilvēki, kas jau uz manu parādīšanos vien reaģē negatīvi. Piemēram, nesen ar draudzeni biju kādas izstādes atklāšanā, pēc kuras viņa saņēma pārmetumus, ka ir atļāvusies kaut ko tādu atvest sev līdzi. Taču es apzinos, ko daru un neraudu spilvenos, domājot – kāpēc viņi mani tā nemīl. Skaidri apzinos savas darbības un rēķinos ar to, ka cilvēku reakcijas būs dažādas. Zinu, ka daļa var tikai pārmest un teikt sliktas lietas, taču arī es tādā gadījumā par šiem cilvēkiem neko labu nevaru pateikt. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kas nāk un saka – forši, ka tu par to runā skaļi.

Stabils pāris. Kā, Tavuprāt, partnerattiecībām var saglabāt šo statusu?

Pirmkārt, tā ir draudzība, ja abi partneri var draudzēties, ja bāze ir draudzīgas attiecības un rūpes. Mīlestība, ja to sāk ķidāt, ir grūti noformulējama, jo katram var būt atšķirīga uztvere par to. Otrkārt, tā ir māka otram cilvēkam piedot viņa kļūdas. Dabiski, ka nav tādu attiecību, kad cilvēki sanāk kopā un dzīvo bez strīdiem. Ejam tur? Ejam. Pat tad, ja intereses un vēlmes ārēji sakrīt, vienam no partneriem tomēr tas prasa lielāku vai mazāku sevis apspiešanu iekšēji, kaut gan varbūt tas ir tikai zemapziņā.

Svarīgi ir mācēt sadusmoties, izbrēkties un pēc tam atvainoties un izrunāties. Es nezinu, katrās attiecībās ir citādi. Varbūt ir jāplēš trauki, bet nevajag bojāt savu psihi, apspiežot agresiju sevī.

Tā man bija pirmajā laulībā, kad šausmīgi gribējās, lai viss ir ļoti, ļoti labi. Tad es visam piekritu, sevī visu apspiedu, apspiedu, apspiedi, kamēr kā balons vienā mirklī pārsprāgu. Tššš... Nevajag gaidīt, kamēr viss iekšā sakrājas.

Tomēr attiecībās ir jābūt savstarpējai saspēlei, vienojošiem vadmotīviem. Tikai tad var būt veiksmīga divu cilvēku savienība.

Ja attiecības ir spēle, tad tai ir jābūt godīgai, atklātai spēlei. Ir grūti vienoties par kopīgiem spēles noteikumiem pašā sākumā. Jā, tas ir viens no ģimeņu terapijas pamatprincipiem. Aizejot pie konsultanta, viņš liks jums sarunā vienoties par tādiem. Tad tu sāc spēlēt, bet nepamani to mirkli, kad tā spēle transformējas no hokeja futbolā, kur jau pastāv citi spēles noteikumi. Un tad atkal ir ļoti grūti apsēsties pie galda un sarunāt pieņemt citus noteikumus.

Pilnu intervijas versiju variet izlasīt www.spotnet.lv

 TEKSTS: Kitija Balcare FOTO: Jānis Vingris