Diletants Kaža

Kaža. Tu esi kļuvis vēl vecāks!

Dāvids. Protams, ka vecāks. Pagaidi, dēls, kad būsi manā vecumā… Cik tad tev gadiņu, bērns?

K. Bērnam kādi deviņpadsmit.

D. Kā tu domā — četrdesmit gados cilvēki vēl pārojas?

K. Domāju, ka es pārotos.

D. Jā, galvenais ir nodzīvot. Kā tas ir — piedzimt ar lakstīgalas mēli?

K. Tāpat kā piedzimt ar pūces asti. Nē, cik nu piedzimt… Tas viss jau ir jāattīsta.

D. Es kādā filmā redzēju, ka Jēcīti Pēcīti nozaga ragana. Viņa dzēra jēlas olas. Vai tu arī kādreiz esi jēlu olu izdzēris?

K. Nē, esmu tikai dzirdējis šausmu stāstus. Bet tas vēl ir sīkums! Zini, kas ir visforšākais? Paņem speķa gabaliņu, tādu, kādu zīlītēm dod, ietin diedziņā, norij un velc ārā.

D. Kāpēc?

K. Tā tīra rīkli. Labā ziede.

D. Ar pudeļtīrāmo nebūtu vieglāk?

K. Tā kā mēs, latviešu mūziķi, deviņdesmit procenti esam diletanti, es pagaidām no tā atsakos.

D. Kā tas ir — diletanti?

K. Nu tā… Saproti, lielie mākslinieki jau ir tikai tie, kuri uzskata sevi par lieliem māksliniekiem.

D. Ā, tu par mani domā! Kā tas ir — strādāt televīzijā? Nu tu būsi slavens!

K. Vai dievs! Kādus desmit gadus tas viss jau cītīgi notiek.

D. Bet tagad tu vadi lielu šovu! Tevi tantes uz ielām pazīst?

K. Agrāk vairāk pazina, kad man bija kādi astoņi gadi. Visas trolejbusos bija ļoti dusmīgas, ka tas Kārlis nelaiž apsēsties. Tad man bija jāceļas kājās.

D. Bet viņas aizgāja mājās un teica: "Mani šodien Kārlis palaida apsēsties!"

K. Jā, ja viņas mani nejauca ar Valteru.

D. Nē, jūs taču nevar sajaukt!

K. Es arī nesaprotu…

D. Jūs kopā dziedat, kopā vadāt šovu… Vēmiens nenāk?

K. Vairs ne.

D. Tātad nāca?

K. Nē, zini, mums jau no laika gala pret to visu ir ļoti profesionāla attieksme. Nebūtu melots, ja es teiktu, ka mūzika ir stiprākais, kas mūs saista. Mēs esam diezgan atšķirīgi cilvēki pēc rakstura, bet mūzika mūs vieno.

D. Matus esat viens otram rāvuši?

K. Nē, mēs pat īsti neesam lamājušies vai klieguši viens uz otru. Varbūt pat reizēm vajadzētu, citādi paliek sevī un krājas.

D. Redz, tagad filmējies te, Jūrmalā… Allu Pugačovu esi saticis?

K. Nē, šeit neesmu. Bet bērnībā Krievijā, šķiet, esmu saticis. Fiļu es toč satiku!

D. Nu, stāsti!

K. Par Fiļu? Viņu pietiek redzēt, un viss skaidrs.

D. Kas ir skaidrs?

K. Nu, tas, ka viņš tāds…

D. …ka viņam patīk puikas?

K. It sevišķi mazi.

D. Jā, tu to arī izbaudīji uz savas ādas? Esi skrējis tik ātri, ka nevar vairs paskriet?

K. Nē, tur bija daudz cilvēku. Viņš bija miermīlīgs.

D. A tu gribētu redzēt par kaut kādu naudiņu pliku Pugačovu?

K. Ka man būtu jāmaksā? Nē! Galīgi ne!

D. Koncerttūrēs arī brauc?

K. Aha.

D. Un kā cilvēki laukos? Ella teica, ka viņu saucot: "Ella, Ella, Ella!"

K. Eļļa? Mēs viņu saucam par Eļļu.

D. Kāpēc?

K. Tāpat, jo par Ellu viņu sauc visi. Es sevi saucu par Lažu un varu arī citus saukt, kā gribu.

D. Par Lažu?

K. Tā vieglāk atcerēties. Kijevā bija tā: Kaša, Kaza, Kaska. Davai, Laža, un miers! Nē, laukos viss O.K.

D. Nav gribējuši tev sadot pa purnu?

K. Nē. Gribējuši gan jau ir, bet nav sanācis.

D. Ko tu vēl dari bez televīzijas? Dziedi? Un vēl ko?

K. Gaidu, kad Dāvids ar mani parunāsies. Vēl es paspēlēju giču, pa bišķiņai mācos, strādāju radio.

D. Ko tu vēl proti? Kas tu būtu, ja nedziedātu un nevadītu televīzijas šovus?

K. Tad es būtu normāls students.

D. Ko tu studē?

K. Ekonomiku. Pievienošos pārējiem miljoniem. Zināju, ka tiltus nebūvēšu, psihologs arī nebūšu, līdz ar to…

D. Ar sportu nodarbojies?

K. Vasarā ļoti. Cenšos, cik vien varu! Mēģinu peldēt katru dienu kādu kilometru noteikti.

D. Līdakas esi redzējis?

K. Jā, kādreiz ticēju, ka viņas var nokost pirkstu, bet nu vairs ne.

D. A tam, ka viņa runā un izpilda trīs vēlēšanās, ticēji?

K. Nē.

D. Nu, redz, nekam netici. Bet pasakām un Salavecim tici?

K. Cenšos ticēt. Ziemassvētku vecītim. Biju Somijā, kur atrodas Ziemassvētku vecīša māja.

D. Un kā?

K. Nu, komerciāli jau ļoti.

D. A tu Dāvida šovu skaties?

K. Pa retam. Vairāk gan es skatījos, kad tu mani besīji ārā. Taču, kad es biju pie tevis un tu manās acīs kļuvi normālāks, vairs tik interesanti nebija.

D. Tātad tev tomēr patīk, ja par cilvēkiem ņirgājas?

K. Nu… Īstenībā, jā. Pēc nogurdinošas darbadienas…

D. Ēst taisīt proti?

K. Nu… Nu, nē! Bet mēģinu.

D. Un kam tu to visu dod?

K. Mēģinu pats ēst. Citiem bail dot.

D. Kā tu domā, kurā vecumā jāprecas?

K. Es būšu ļoti neoriģināls — tad, kad gribas.

D. Man gribas katru vakaru.

K. Apprecēties?

D. Nē, mīlēties.

K. Nu, kādi 24 gadi un četri mēneši. Tas ir tāds optimālais vecums.

D. Kāpēc?

K. Nu, es izdomāju. Nē, nu nav taču noteikta vecuma! Tad, kad tas viens ir gatavs, un tad, kad tas otrs arī ir gatavs. Vai otra. Šajā brīdī.

D. Ak šajā brīdī! Tātad tu pieļauj iespēju, ka varētu būt arī otrs?

K. Nē, pagaidām vēl tik tālu neesmu nodziedājies…

D. Tev brāļi vai māsas ir?

K. Nav gan. Mamma mēģināja mani agrāk pierunāt, vai es nebūtu pret brālīti. Taču tad es teicu: "Ko? Lai viņš spēlētos ar maniem lego un ēstu manas sausās brokastis? Ne vella!" Es gan jokojos, bet viņa laikam to uztvēra ļoti nopietni un ņaņņājās tikai ar mani.

D. Cik tad tu pats bērnu gribētu?

K. Kā teica Eliss Kūpers — divus, komats, divus. Lai ietu līdzi laikam.

D. Nuja… Tagad jau nav kur dzīvot uz pasaules!

K. Ai, nezinu. Man līdz tam vēl tālu.

D. Kā tad!

***

CV

Kaža jeb Kārlis Būmeistars

Kopā ar Valteru vada LNT šovu Solo ar orķestri, jau piekto gadu strādā Latvijas radio 2

Grupas Putnu balle dalībnieks, kādreiz darbojies grupā Dzeguzīte

Mācījies Rīgas Valda Zālīša pamatskolā un Āgenskalna valsts ģimnāzijā, studē uzņēmējvadību Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē

2005.gadā kopā ar Valteru ar dziesmu The War Is Not Over piedalījies Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā un ieguvis piekto vietu