Aina Poiša:"Es zem tā visa parakstos"

Viņas ikdiena ir piepildīta ar dzīvesstāstiem, plānotājā tāpat kā visiem ir tikai septiņas dienas nedēļā, taču viņa prot izslēgt telefonu, kad ir teātra zālē un ļauties stāstam, kas notiek te un tagad. Aina mācās dzīvot šajā brīdī, ķerot patiesības mirkli, un izvairīties no maskarādēm, kas notiek ārpus teātra sienām. Tā nav tikai TV sarunu šova Aina seja un balss, kaut arī bez tā visa šo cilvēku vairs neviens nespēj iedomāties.

Pastāsti, kāds ir Tavs iknedēļas ritms?

Mana nedēļa sākas ar pirmdienu, taču man ir pieņemts likums, ka tā ir diena nedēļā, kad eju kopt ķermeni, parūpēties par sevi. Tad dodos uz masāžu, kuras laikā mani visu izkustina, izdzen ārā stresu, kas sakrājies pa iepriekšējo nedēļu, ko reizēm pat fiziski var just plecos. Pēc dakterītes masāžas vingroju pati.

Pēc tam ir tikšanās ar stilisti, ar ko kopā jau trešo gadu dodamies uz veiklu, kur piemeklējam sešus tērpus sarunu šova ierakstiem, kas tiek veidoti trešdienās un ceturtdienās. Tas aizņem kādu pusotru stundu, jo esam jau sastrādājušās, taču šobrīd veikalu piedāvājumā ir daudz pelēkās krāsas, jo tā ir modē, taču ekrānā tā ne pēc kā neizskatās. Tad mums jādomā, kā šo situāciju mainīt ar rotām un aksesuāriem. Viens no likumiem, kas jāapgūst, ir tāds, ka viss, kas dzīvē, realitātē izskatās smuks, TV ekrānā tāds var nebūt. Tagad jau esmu piešāvusies, saprotu, kuras krāsas man labāk piestāv ekrānā un kuras ikdienā.

            Pēc tam dodos uz Rīgas kinostudiju, kur tiekos ar kolēģēm – redaktorēm, kas lielā ātrumā un temperatūrā gatavo jauno raidījumu scenārijus. Mēs kopīgi ar radošu un kaismīgu sarunu palīdzību meklējam kopsaucēju, lai taptu veiksmīga raidījuma kompozīcija, izrunājot, kas piedalīsies, kas aizstāvēs kādu viedokli utt. Tā ir raidījuma dramaturģijas būvēšana kopējiem spēkiem.

Cik daudz laika Tev aizņem sarunu šova Aina veidošana? Vai paliek laiks citām nodarbēm, kas ir vienlīdz svarīgas?

Otrdienas ir dienas, ko veltu savas profesionālās formas uzturēšanai. Tas nozīmē, ka dodos uz dažādiem pasākumiem, lai tiktos dzīvē ar cilvēkiem savā psihoterapeita lomā un palīdzētu viņiem ar zināšanām. Tas nozīmē, ka neesmu tikai TV seja. Es motivēju sevi to darīt, jo apzinos, ka raidījums agri vai vēlu beigs eksistēt, un tad varēšu atgriezties pilnīgi savā profesijā. Tieši tāpēc to kopju, turpinu uzturēt dzīvo kontaktu, eju, uzklausu, mēģinu palīdzēt.

Piemēram, šonedēļ biju kādas Rīgas skolas vecāku sapulcē, jo tās skolotāji man zvanīja ar lūgumu palīdzēt nomierināt vecākus, kas uztraukušies par to, ka skola nav pietiekami laba, ka skolotāji nestrādā ar pilnu atdevi. Šīs ķildas turpinās gadiem ilgi. Abas puses piedēvē problēmas viena otrai, nevēloties uzņemties atbildību. No vieniem pie otriem kā tenisa bumbiņa tiek raidīti pārmetumi. Tādos gadījumos vajag kādu neitrālu cilvēku, kas nomierinātu abas puses un palīdzētu atrast kopsaucēju. Ja mēs paiesim solīti pretī viens otram, tad arī kaut ko varēsim atrisināt. Tāda veida pasākumos piedalos ar prieku, jo pati esmu strādājusi skolā un zinu, kā tas ir. Tas nav viegls darbs, tur ir gan gadījuma cilvēki, gan tādi, kas strādā no sirds, un man ir skumji, ja viņus visus sabāž vienā maisā. No malas vienmēr var gudri spriest, taču ir jāsaprot, ka ir tūkstošiem faktoru, kas to visu ietekmē.

Tādās situācijās es jūtu savu mesijas lomu, kad palīdzu cilvēkiem uz kaut ko paskatīties no otras puses, lai viņi tik kategoriski neapsūdzētu visu pasauli.

TV sarunu šova izveide šobrīd ir dominantā nodarbošanās. Tas ir kā pēc enerģiskās kūkas principa – lielākais gabals man jātaupa darbam kinostudijā, jo tur ir svarīgi, lai es būtu labā formā, nepārstrādātos, pienācīgi veiktu savus uzdevumus, nevis justos kā balons bez gaisa. Līdz ar to pārējo laiku, spēku un gribēšanu pēc raidījumu gatavošanas varu veltīt citām man svarīgām lietām.

Kuras ir tās lietas, kas aizņem Tavu brīvo laiku?

Brīvais laiks, protams, atrodas, jo, manuprāt, tā ir tikai tāda cilvēku atrunāšanās, lai radītu iespaidu, ka viņi ir ļoti svarīgi un ka priekš kaut kā personiska viņiem neatliek laika. Tā nav taisnība. Viss ir atkarīgs no tā, kā to visu nostāda un organizē.

            Mans brīvais laiks ir tad, kad es eju vingrot, uz masāžām, tās ir svētdienas, kad pavadu laiku kopā ar ģimeni, kad dodos ar vīru uz kino un teātri, kas man ļoti patīk, vai arī dodos pie dabas. Laiks atrodas, ja ir gribēšana, ja tās nav, tad nav nekā.

            Es nesūdzos, bet, jā, esmu ļoti aizņemts cilvēks. Visu plānoju, tāpēc man ir svarīgi, lai citi cilvēki tur doto vārdu. Ja kāds piezvana, mēs vienojamies, uzreiz to ierakstu plānotājā, tas ir, rēķinos ar cilvēku, kam veltīšu savu laiku. Bet ja pienāk norunātais laiks un ja tas cilvēks ir aizmirsis vai neatnāk, iepriekš nebrīdinot, tad mana dienaskārtība izjūk. Tad gadās, ka kāda cilvēka aizmāršības dēļ man pēkšņi jāatsakās no kaut kā, kas man ir vitāli svarīgs. Tas man ļoti nepatīk, ka neciena manu atvēlēto laiku.

Kā citi vērtē šo Tavu nostāju?

Es tik ļoti aizstāvu savu laiku, ka cilvēki dažreiz domā, ka esmu nešpetna, kaprīza, bet lai jau viņi domā. Ja es savu laiku neaizstāvēšu, ar to nerēķināsies arī citi. Dzīves ritms ir pietiekami straujš, lai cilvēki cienītu viens otra laiku. Tā ir vēl viena īpašība, ko es sludinu. Empātija. Neskatīties tikai uz savu degungalu, bet palūkoties no otras puses, no cita cilvēka pozīcijas.

Manī tomēr ir vēlme padarīt šo pasauli mazliet labāku, lai cik naivi tas neizklausītos. Varbūt es to mazliet daru arī sarunu šovā, izmantojot to kā platformu, no kuras var uzrunāt cilvēkus, izrunāt viņu problēmas, meklējot iespējamos risinājumus. Es nevaru nevienu pārveidot, taču likt uz mirkli par kaut ko aizdomāties varu mēģināt. Man ir svarīgi veicināt tādas vērtības sabiedrībā, kas man kā cilvēkam ir svarīgas, kurām es piedēvēju spēku kaut ko uzlabot, nevis tikai graut.

Kuras tādā gadījumā Tev ir būtiskākās vērtības otrā cilvēkā?

Numur viens ir tad, kad varu paļauties uz cilvēku. Pirmā īpašība, kas man ienāk prātā, ja kāds pajautā par manu vīru, ir tā, ka varu uz viņu paļauties. Tā ir tik stabila sajūta. Tas rada stāvokli, ka esi ar kādu kopā pat tad, ja neesi blakus ģeogrāfiski. Varu būt tūkstoš kilometru attālumā, bet manī ir sajūta, ka varu uz viņu paļauties un nav svarīgi vai

to izmantoju vai nē, jo būtiski ir apzināties, ka, jā, ir. Tas nenozīmē, ka es kā bērns infantili pieķeros kādam, nē, man ir svarīgi zināt, ja pēkšņi sajutīšos vāja, tad man būs kur smelties spēkus. Diemžēl šajā kategorijā ir ļoti maz cilvēku.

Un attiecībās? Kādi Tev ir cilvēku savstarpējo attiecību vadmotīvi, ko izvēlies?

Man attiecībās svarīgs ir godīgums un īstums. Tās spēlītes, ar ko nodarbojas daudzi cilvēki, man jau aknās sēž. Es arī kādreiz piespēlēju, bet tikai tādos gadījumos, kad redzu, ka manos spēkos nav šo situāciju vērst uz labo pusi, ka te nebūšu revolucionāre. No tādas vides gribas ātrāk tikt ārā. Man svarīgi ir nemanipulēt, neizlikties, izturēties pret otru pēc iespējas dabiskāk. To es meklēju attiecībās. Ja izdodas noķert šo patieso mirkli, tas sniedz gandarījumu un ticību.

            Ir vide, kur uz tevi liek kaut kādas cerības, kur ir pienākumi, bet tuvie cilvēki ir tā vieta, kur varu būt kāda esmu bez saspringuma, bez cīnīšanās un pierādīšanas, tā pavisam viegli, viegli. Un domāju, ka tas nav nekas pārdabisks, ko vēlos sagaidīt no līdzcilvēkiem.

 TEKSTS: Kitija Balcare FOTO: Jānis Vingris