Uzbudināta Dona pielūdzēja mūziķi nosauc par sušķi un uzskaita grēkus

Dzirdēju, ka brauksi ar vilcienu uz Varanasi. Zināji, ka no Latvijas uz Indiju ar vilcienu nevar aizbraukt? Tu atkal man meloji un aizbrauci pie savas Lindiņas uz Krieviju? Jā, uz Krieviju ar vilcienu tu varētu aizbraukt, attālums arī tik liels, ka paspēsi noskaidrot kā dzīvi lasīt. Turklāt Krievijā daudz labāk iemācīsies dzīvi dzīvot, nevis lasīt. Varanasi.. kuru tu centies apmuļķot?

Saki, lai neraudu? Par ko man raudāt? Kad iekāpi vilcienā, nē, pietika ar tramvaju, jau biju ceļā pie Reinika. Ņemšu sev arī citu, nav jau grūti, Reiniks jau pats mani ņēma.

Jā, protams, visus mēslus vienmēr atstāj man? Un es tev neesmu nekāda tante, man tās mēbeles nevajag. Tās aizvedīšu pie tavas mātes. Kad atgriezīsies, tev nebūs citas vietas kur dzīvot.

Nu jā, vienmēr, kad aplējies, man vajadzēja tevi tīrīt, sušķis... Tagad jau būsi iemācījies kā lasīt, varbūt aiz sevis arī izlieto varēsi savākt.

Kas gan var būt labāks par sarunām ar sevi? Ā, pareizi, sarunas ar citiem cilvēkiem. Nu, ja sarunas ar sevi nomierina, tad tiešām dzīvot nav vērts..

Jā, pasaule nepamanīja, es arī nepamanīju kāds tu biji. Tagad jau es to esmu pamanījusi, tik pie Lindiņas aizbraukt gribēji, savas senās mīlestības. Kad jutu līdz par tevi fabrikas laikos, tik ložņāji gar viņu.. Dažreiz jau to aizmirsu, bet tā bilde albumā man atgādināja to. Tiešām? Tiešām, nebiji ticis pāri, jāatstāj tā bilde albumā?

Tu gan ilgi brauci uz to mistisko Varanasi... Bet par tām muļķībām, pilnīgas muļķības. Man tas viss bija patiesi, bet tev tikai muļķības? Nav dzīvot vērts, ja šādi visu uztver, es iešu atpakaļ pie Busuļa, viņš vismaz man no rītiem uztaisīja kafiju. Bet tu? Tu man grilētus gliemežus centies iebarot.

Šī būs mana pēdējā vēstule tev:

Iekāpšu lidmašīnā, uz Naņdzjinu. Mācīšos kā ar irbulīšiem ēst, neraudi sivēntiņ, ņem Lindiņu sev.

Tur jau tā tuvojās Naņdzjina, gribu, gribu, lai tu aizveries. Paldies par neko!

Tava mazā susurīte"