Meldra: jābūt spēkam cīnīties pašam ar sevi

Tu dodies studēt uz kādu prestižu augstskolu ārzemēs. Tev nav bail?

Man ir bail no tā, ka sākumā jutīšos vientulīgi, tālu no mājām. Lai gan daži draugi man tur ir - ļoti fantastiski cilvēki. Runājot par spēlēšanu šeit, Latvijā - jā, cilvēku atmiņa ir īsa, bet lai ko kāds tagad padomātu, es pati sev esmu ļoti svarīga. Man nepatīk stāvēt uz vietas, un tādēļ vēlos mācīties tālāk. Vidusskolu esmu labi pabeigusi un izglītības ziņā, man šķiet, ka esmu pareizi izvēlējusies. Ja nestudētu mūziku, tad ietu mācīties uz 1) psihologiem, 2) filozofiem, 3) angļu filologiem, 4) franču filologiem vai 5) kaut kādu ekonomikas nozari. Atzīmes un eksāmenu rezultāti man to atļautu (smejas).

Pastāsti, kā tu pievērsies mūzikai – pati tā gribēji vai vecāki tevi mudināja?

2001. gada 10. februārī bija mans pirmais koncerts, tas bija Saldū. Pirmo reizi uzstājoties, spēlēju arī ģitāru, man toreiz bija 15 gadu. Pirms tam biju mācījusies spēlēt vijoli un klavieres. Sākt spēlēt ģitāru mani pamudināja mamma. Bija tāda situācija, ka mācoties Rīgas Franču licejā, mana vidējā atzīme sniedzās jau krietni pāri astoņām ballēm, un vecāki man izteica piedāvājumu kaut ko darīt vēl papildus skolai. Principā tāpēc, lai nesaiet man kaut kas prātā greizi.

Lai pārāk labo atzīmju dēļ nesacel degunu gaisā?

Nē, deguna dēļ noteikti nē. (Smejas) Tādēļ, ka pārāk liela koncentrēšanās mācībām, manuprāt, nav veselīga. Arī vecāki tā uzskatīja. Tobrīd bija jāizvēlas - sports vai mūzika. Tā kā četru gadu vecumā biju uzrakstījusi savu pirmo, diezgan elementāru, skaņdarbiņu, nolēmu, ka varbūt vērts pamācīties kādu instrumentu. Tā 12 gadu vecumā sāku mācīties vijoli spēlēt.

Četru gadu vecumā? Tad jau tu esi īsts brīnumbērns bijusi!

Ai, nē, nekādā gadījumā! Vienkārši esot bieži pie klavierēm, man prātā ienāca jauka melodija ar vienkāršu akordu salikumu. Tas arī viss.

Un kad izlēmi, ka gribi spēlēt ģitāru? Tas jau droši vien bija likumsakarīgi, ņemot vērā to, kāda stila mūziku spēlē tavs tētis.

Tas viss notika ļoti ātri. Decembra beigās tētim piezvanīja viena pasākuma organizators Andris Akermanis un prasīja, vai es būtu gatava februārī spēlēt koncertā. Es izdomāju – kāpēc gan ne un sāku mācīties. Divos mēnešos tiku galā ar dažādām problēmām, kas skar tos, kas sākuši mācīties spēlēt. Piemēram, tas, ka dziedāšana neiet kopā ar spēlēšanu. Man jāsaka paldies Kasparam Kurdeko, ar kuru vairākkārt mēģināju programmu. Protams, arī metronoms palīdzēja. Bet, runājot par mācīšanās ilgumu, jāsaka – viss atkarīgs no vēlēšanās. Un, protams, iespējām laika ziņā. Jo bieži vien man skola aizņēma tik daudz laika, ka maz varēju veltīt mūzikai. Reizēm arī otrādi...  

Tevi neuztrauca, ka spēlējot ģitāru, nevarēsi atļauties audzēt garus nagus?

Gari, kopti nagi, protams, ir ļoti skaista lieta. Man patīk, bet nekad neesmu pārdzīvojusi, ka man garu nagu nav. Arī īsi, bet kopti nagi izskatās diezgan jauki. Bet vispār par tādiem sīkumiem nemaz neaizdomājos. Mūzika man šķita svarīgāka.

Kā tevi uz skatuves uztvēra nopietnākie, piedzīvojošākie kolēģi? Tomēr tāds skuķēns tolaik biji...

Profesionālie mūziķi mani iedrošināja, pakritizēja, bet izteica arī labo, kas mani motivēja darboties tālāk. Lielākā daļa jauno mūziķu bija negatīvi noskaņoti. Tolaik to pārdzīvoju, man tomēr bija tikai 15... Tagad jau vairākus gadus man ir vienalga. Ja kaut kas nepatīk, tad lai pasaka man to acīs un runā par lietu, nevis stulbi filozofē, ka vecāki man pirmās vietas konkursos esot noorganizējuši!

Atceries savu pirmo uzstāšanos? Kā juties uz lielās skatuves, klausītāju priekšā? Un vai tagad esi jau atklājusi to, ko mūziķi dēvē par īpašo sakni ar klausītāju?

Pati pirmā uzstāšanās bija 14 gadu vecumā, kad ar manu labāko draudzeni Inesi Fedorovsku uzvarējām skolas dziesmu konkursā, kur bija jāizpilda dziesma franču valodā. Tā bija pirmā pieredze, ļoti pozitīva, tāpēc abas turpinājām dziedāt kopā. Tagad gan viņa turpina mācības klasiskajā mūzikā, bet arī vēlāk, 2003.gadā uzvarējām... Bet vispār uz skatuves jūtos ļoti labi, man patīk. Patīk dažāda publika. Ir teikuši, ka es uz skatuves neizrādot emocijas un ko tik vēl ne. Nu, var jau būt... Bet tie, kas ieklausās, arī jūt to, ko es mūzikā viņiem pasaku. Vienkārši man pašlaik svarīgāk ir visu precīzi nospēlēt, nevis vēl 25 dejas soļus izdejot. Gan jau kādreiz arī varēšu visu apvienot (smejas).

Citi mūziķi saka, ka reizēm uz skatuves sajūta esot kā transā. Tā ir taisnība?

Man patīk runāt ar publiku, patīk, ja dzied līdzi. Manuprāt, publiku nedrīkst nodalīt no mūziķiem. Jo koncertam ir jābūt kā sadarbībai starp klausītāju un mūziķiem, kur galvenais rezultāts ir pozitīvu emociju apmaiņa. Šīs izjūtas ir grūti definēt. Ja koncerts ir izdevies, tad izjūtas it ļoti pacilātas, līdzīgi, kā tad, kad esi iemīlējies.

Tu bieži iemīlies?

Es nezinu, vai tas ir bieži. Emocionālas aizraušanās varbūt ir bieži, bet līdz sirdij laižu tikai īpašos. Emocionālās aizraušanās bieži esmu izmantojusi iedvesmai.

Runā, ka mīlestība un iemīlēšanās ir divas dažādas lietas. Cik ilgas ir tavas emocionālās aizraušanās un vai vispār nav tā, ka emocionāli iespējams aizrauties pat ar nepazīstamu cilvēku?

Tas ir atkarīgs no tā, cik interesanti man ir kopā ar konkrēto cilvēku. Emocionāli aizrauties - tas bieži ir saistīts ar mūsu priekšstatiem par to, kādi ir cilvēki, kurus pilnībā nepazīstam. Interesanti ir tas, ka saviem draugiem esmu veltījusi kopumā mazāk dziesmu kā tiem cilvēkiem, kas man pievilcīgi šķituši tikai īsu brīdi. Mīlestība ir tiešām fantastiska padarīšana, kas jāsargā. Gan no medijiem, gan no pārlieku lielas svešas uzmanības.

Vai kāds no šiem cilvēkiem zina, ka viņu iespaidā esi radījusi dziesmu?

Principā iedvesmu man rada mirklīgas izjūtas. Un citreiz pat necenšos iedvesmotājus tuvāk iepazīt vai izpētīt. Parasti viņi arī nezina, ka ir saistīti ar manu mūziku. Gadās arī, ka vienā dziesmā ir emocijas par vairākiem cilvēkiem no dažādiem laikiem.

Pilnu intervijas versiju variet izlasīt www.spotnet.lv

TEKSTS: Baiba Kalna FOTO: Jānis Vingris