Elīna FŪRMANE ilgojas būt brīva

Tu biji piecpadsmit gadīga, kad pirmoreiz kāpi uz skatuves lielā starptautiskā popmūzikas konkursā Fizz zvaigzne, kur piedalījās arī Jānis Stībelis. Šķiet, ar pašapziņu tev problēmu nav!

To, ka gribu sasniegt vairāk, nekā viens parasts cilvēks, sapratu, kad biju vēl pavisam maziņa. Gribējās izcelties no pūļa. Skolas laikos sanāca būt līderei. Gāju kā cirvītis visiem pa priekšu. Aerobikas festivālā dejojām, bijām ļoti aktīvas meitenes! Mūzikas skolā arī mācījos, pabeidzu klavierklasi. Taču uz klasisko mūziku nevilka. Uz konkursu Fizz zvaigzne aizgāju, ne uz ko necerot. Taču vienīgā no Latvijas tiku finālā. Tā likās kā duka no Dieviņa puses: tātad, es kaut ko varu! Iepatikās arī TV specifika.

Tava mamma esot tevi vedusi pat pie Anitas Garančas ar domu, ka tu varētu pēc vidusskolas studēt vokāla mākslu.

Jā, toreiz man bija trīspadsmit gadu! Mācījos klasisko vokālu, opermūziku. Piedalījos konkursos, man bija pat panākumi. Anita Garanča, reiz mani noklausoties, teica: balss materiāls ir, varētu mēģināt! Taču šobrīd domāju, problēma ir mana Fabrikas pieredze un klasiskā mūzika būtu man krietni par smalku. Mūzikas Akadēmijā mani neņemtu kaut vai tāpēc, ka mūzikā esmu jau kaut ko darījusi. Viņi, man tā liekas, meklē tīrradņus, bet es esmu apstrādājusi jau savu tēlu… Zinu cilvēkus no popmūzikas, diezgan pazīstamus sabiedrībā, kuri mēģinājuši stāties un nav tikuši. Man arī laikam bail no atraidījuma.

Bet gribētos?

Jā. Ar to es, iespējams, būtu pat vēl laimīgāka. Klasisko mūziku var dziedāt visu mūžu un tā noteikti ir pāris soļus priekšā popmūzikai. Turklāt popmūzikā tu vari būt līdz gadiem divdesmit pieciem, divdesmit sešiem, kamēr jauns un svaigs. Varbūt, diemžēl, par vēlu to esmu sapratusi.

Popmūzika jau arī nav no vieglajām – menedžments, konkurence… tev ir gadījies sajust arī tās tumšo pusi?

Jā, zvērīga joma! Tas, kas notiek Latvijā, ir absurds. Mākslinieks netiek novērtēts un attieksme ir pat nievājoša. Finansiālā puse arī nav sakārtota. Man kā jaunam cilvēkam tie ienākumi gan šķiet pietiekami.

Tu vari labi nopelnīt?

Jā, pat ļoti labi. Man pietiek visam un varētu vēl pāris cilvēkus uzturēt.

Taču attieksme tev nepatīk?

Man liekas, latviešu publika priecājas par tiem, kuri iznāk uz skatuves vienkāršā T-kreklā un džinsos. Tad liekas, o, tas ir baigi forši, viņš ir mūsējais! Tiklīdz iznāc ar skandalozu skatuves tērpu, tā par tevi domā: nu kā tā var! Taču skatuve – tā ir kultūra, publika pie tās jāpieradina. Cenšos, bet daudzi par manu rīcību ir šokā.

Kā tu atradi savu seksīgo tēlu?

Man nekad nav bijis menedžeris. Skatuvei vienmēr esmu izvēlējusies pati. Katrai jomai jau vajadzīgs kaut kas cits. Piemēram, Radio SWH svētdienas rītos pietēloju paglupu blondīni. Uz skatuves esmu nopietns cilvēks. Dzīvē – noslēgta, lai mani mazāk pamana.

Negribas, lai pamana – tas kopš Fabrikas laikiem, kad kļuvi populāra?

Arī pirms Fabrikas darbojos mūzikā, taču popularitāte nebija tik liela. Nebūšu no tiem fabrikantiem, kuri tur bijuši, bet tagad deguns gaisā un negrib to nemaz atcerēties. Nekad neapvainošos, ja kāds pateiks: viņa ir no fabrikas», jo patiešām tā ir! Es tur gāju ar konkrētu mērķi un šobrīd esmu vienīgā, kurai ir albūms un kaut kāda muzikāla karjera. Citiem varbūt bija labāki balsojumu rezultāti, bet rezultātu šobrīd nav. Par uzvarētāju Cash neko nezinu. Nekas nav dzirdēts.

Ko tu no tā šova ieguvi?

Ļoti labu skolu – četru mēnešu laikā mani gan iecēla saulītē, gan izvazāja pa nezāļu dobēm. Tur es atraisījos. Vairs nekautrējos no kamerām. Reizēm gan ir sāpīgi… Izeju cauri Vecrīgai, kur dzīvoju un kādi desmit cilvēki, ejot garām, uzskata par svarīgu man kaut ko pateikt.

Gribas saulesbrilles un cepurīti dziļāk uz acīm kā Holivudā to dara?

Nesen biju Zviedrijā un pieķēru sevi pie tā, ka cepurīti velku dziļāk uz acīm un skatos visu laiku zemē. It kā man vairs nebija jāslēpjas, jo nav jau Latvija! Šeit es nejaunos no cilvēkiem, bet uzmanība mazliet par daudz spiež. Cilvēki grib izteikt savas domas un reti viņi pasaka kaut ko sakarīgu.

Ko viņi tev saka?

Piemēram, nošausminās, kā es dzīvē izskatos. Tad man gribas pajautāt: vai tiešām visi cilvēki vienmēr izskatās tik skaisti? Vai man nav tiesību reizēm izskatīties nogurušai? Daudzi pasaka arī, ka viss, ko esmu sasniegusi, ir pateicoties Ozoliņu ģimenei (Elīnas draugs, jaunais MTV Latvija vadītājs Miks Ozoliņš, TV un šovu režisora Māra Ozoliņa dēls). Brīžiem gribas pavaicāt: vai tikai katrs nevērtē pats pēc sevis? Latvijā pierasts domāt, ka visi, kuri kaut ko sasnieguši, ir to izdarījuši vai nu caur gultu, vai caur pazīšanos. Tas, kuram ir labs darbs un nauda, pats neko nevar – tā, diemžēl, Latvijā domā lielākā daļa. No vienas puses, mani tas neinteresē. No otras puses, aizejot uz klubu padejot…

Tu vari tā vienkārši aiziet un padejot, iejukt pūlī?

Jā, es varu, bet nesen bija tā. Aizgāju uz klubu Esential atpūsties, apsēdos pie kluba īpašnieka galdiņa – mums ir ļoti labas attiecības, viņš ir sponsors manam jaunajam albumam, pēkšņi piepeld iereibis puisis un saka: «Man tev ir jāpasaka, ka tu nekad neko saviem spēkiem neesi sasniegusi! Un neiedomājies, ka esi visskaistākā un vislabāk dziedi!» Tādi vārdi bija manai tralalā dziesmiņai, ko pa jokam dziedāju Fabrikā. Prasīju, kāpēc tev tā šķiet? Tāpēc, ka man esot tas draugs Miks, kuram ļoti bagāts tēvs, vai arī pašas tēvs bagāts.

Tev tādos gadījumos gribas šaut pa muti?

Es vienkārši palūdzu apsargam, lai viņu izmet no kluba un nekad vairs neielaiž. Tā vien šķiet, ka latvieši ir… baigi skaudīgi un aizdomīgi. No katra nāk aukstumiņš, dižciltība. Ja padomā par ebrejiem, piemēram, viņi tā turas kopā! Tāpēc arī viņi ir visbagātākie cilvēki pasaulē, ka ir savstarpēji saistīti, viņiem ir sava sistēma. Taču Latvijā – ja kādam labi iet, viņa uzreiz jānodara sāpīgi pāri. Dari labāk pats tā, lai tev labi iet un vari lepoties ar sasniegumiem!

Pilnu intervijas versiju variet izlasīt www.spotnet.lv

TEKSTS: Anda Rozīte FOTO: Jānis Vingris