Ivara Kļavinska stilu maina arī kostīmi

«Mākslinieki laikam tik bieži vis kaut kā iztaisās uz skatuves, ka ikdienā reti kurš vairs grib iztaisīties. Dažs labs vispār staigā kā kāpostiņš: savelk vamzīti uz vamzīša, ka tikai silti, ka tikai ērti. Es tā neģērbjos, bet arī mans stils ir drīzāk tāds, lai ir ērti,» atklāj Nacionālā teātra aktieris Ivars Kļavinskis (29).

«Man ir trīs kārtas – kura tīra, to velku. Nu, labi, es drusciņ pārspīlēju, ir jau vairāk to drēbju, bet es nedomāju, ka man ir kaut kāds noteikts stils. Tas drīzāk ir tāds kišmiš ar rozīnēm,» atzīst Ivars Kļavinskis, uzsverot, ka viņš nav aizrāvies ne ar zīmoliem, ne ar drēbju pirkšanu un sava stila veidošanu. «Protams, es piedomāju pie tā, kā izskatos, lai nu neesmu galīgi pūt un palaid.»

Standartiem neatbilstošs

«Drīzāk ir tā: ja kas der, tas arī gandrīz ir jāpērk, jo patiesībā izmēru izvēle mūsu veikalos ir ļoti švaka. Reti varu dabūt to, kas patīk. Tāpēc bikses, piemēram, pērku tikai vienā veikalā – Jack&Jones. Tas ir gandrīz vienīgais veikals, kura piedāvātais apģērbs man patīk un kur ir pieejams mans izmērs. Nu jā, vēl arī Zara, kur gan klasiskais, gan ikdienišķais stils ir ar glanci,» stāsta slaidais aktieris. Viņa augums ir 191 centimetrs, bet apavu izmērs – 45. Jā, ar apaviem esot līdzīgi – arī lielo izmēru apavu izvēle mūsu veikalos esot «diezgan pamatīga problēma».

«Ir tāda sajūta, ka veikalos ir viss kas, bet tas viss atbilst kaut kādam vienotam standartam. Tikko tu esi tievāks, garāks vai krietni īsāks, ir diezgan liela ķibele. Un tā neattiecas tikai uz mani,» aktieris nosaka un izstāsta, ka arī viņa vecākie kolēģi, kuriem ir gari, slaidi dēli, taujājuši, kur viņš iegādājas sev džinsus. Puikām vajag, bet nevar atrast.

Vājība – baltā krāsa

Kopš kļuvis par aktieri, Ivara stils ir mainījies. «Vispār es esmu diezgan konservatīvs daudzējādā ziņā, ne tikai ģērbšanās stilā. Taču īstenībā esmu pamanījis, ka ietekmējos no izrāžu kostīmiem – mainās mana domāšana attiecībā uz to, kas man piestāv, kas nepiestāv. Piemēram, man iedod kostīmu, uz kādu veikalā nemūžam nepaskatītos, kur nu vēl pielaikotu, bet viens kolēģis pienāk klāt un pasaka, ka man labi izskatās, otrs pienāk klāt un saka to pašu, un es sāku skatīties uz sevi spogulī: varbūt tiešām tā nekas?» Tādā veidā viņš sev bija noskatījis vesti, ko gribējis nēsāt ikdienā. Izstaigājis daudzus veikalus, neatrada. «Tagad tādas ir parādījušās visās malās, bet man tā gribēšana ir pārgājusi,» viņš nosmej.

Aktieris atklāj, ka viņa vājība ir baltā krāsa. Gan apģērbā, gan apavos. «Ieeju apavu veikalā un starp melnām un brūnām kurpēm pamanu tieši baltās, un es nevaru nenopirkt. Pēc tam pats nožēloju, jo pēc mēneša jau jāpērk jaunas. Es esmu no tiem, kas dragā, kam apavi ilgi neturas.»

Pārliecība atnāk ar kostīmu

Ivars ir arī no tiem, kurš uzskata, ka aktierim vissvarīgākie ir apavi. Dažreiz lomai tas esot pat pluss, ja kurpes spiež vai ir par lielu. «Apaviem ir būtiska nozīme – tev momentā ir citāda pašsajūta, stāja, gaita. Tāpat arī kostīmam ir liela nozīme. Man ir gadījies spēlēt savās drēbēs, un īstenībā tas ir šausmīgi grūti. Esat redzējuši, kā aktieri Spēlmaņu naktī saka runas? Kad kaut ko vajag pateikt no sevis, ir grūti pat vienu teikumu salikt kopā. Bet tēlā aktieris ir pārliecināts, tāpēc kostīmam ir būtiska nozīme,» aktieris sapratis.

Viņš domā, ka teātrī nevajadzētu baidīties arī no parūkām. «Nacionālajā teātrī kaut kā izvairās no parūkām. Vai baidās, ka pārmetīs teatrālismu? Es nezinu, bet es skatos, ka citi teātri no parūkām nebaidās. Arī aktierim uzreiz ir vieglāk atrast tēlu. Tāpēc jau mums visiem patika žurka – vismaz vienreiz gadā varējām iztaisīties pēc pilnas programmas.»