Kas īsti atmiņu grāmatā nepatika Kārļa Skrastiņa atraitnei

Pagājušajā nedēļā »VZ« jau vēstīja, ka grāmata «37 stāsti par Kārli», kurā tika dota iespēja izteikties gan Kārļa Skrastiņa radiniekiem, gan draugiem un paziņām, radījusi šķelšanos Skrastiņa ģimenē: vienā nometnes pusē ir Skrastiņa brālis Atis (un arī hokejista draugi), otrā – atraitne Zane un nu arī jaunākā māsa Ruta. Šai sāgai ir turpinājums – žurnālā «SestDiena» ir publicēta aizkustinoša intervija ar Zani Skrastiņu, kurā paustais gan rada arī zināmu neizpratni.

Cik noprotams, intervija tapusi dienā, kad iznāca «37 stāsti par Kārli» – grāmatu gan Zane vēl nebija redzējusi, taču, piemēram, gaužas, ka tajā publicēta kāzu dienu fotogrāfija, kur «stāvu ar ciet acīm un Kārlis pilnīgi sašļucis skatās uz citu pusi». To esot iedevis brālis [Atis], un «apzināti mēģināts parādīt, cik Kārlis bijis nelaimīgs». Starp citu – bilde kā bilde, turklāt tai blakus ir vēl kāda, kurā pāris redzams kopā – skaisti un starojoši, ar ziediem rokās.

Intervijā «SestDienai» Skrastiņa arī uzsver, ka «man nav pieņemami, ka grāmatā publicē Kārļa bijušās draudzenes [Aijas Tēraudas] stāstu. Manī nav šīs sievišķīgās greizsirdības, bet neizpratne, kāpēc tas vajadzīgs, neizpratne par morāli». Jāatzīmē, ka «dzelzs vīrs» ar Tēraudu kopā bija teju desmit gadu, bet ar Zani – krietni īsāku laiku. Arguments: «Bērni lasīs, skatīsies: Aija Tērauda. [Meita] Karolīna var «ieguglēt» jebko, arī, piemēram, Aija Tērauda, un ko viņa fotogalerijā ieraudzīs? Tā bija tēta draudzene?!» Nu, ja vadās no šādas loģikas, «ieguglējot» Zane Skrastiņa, arī var atrast visādus brīnumus...

Šķiet, tieši Tēraudas stāsts atraitnei kremt visvairāk, taču ne tikai – šajā grāmatā atrodami arī vairāki Kārļa draugu stāsti, kuros, tīšām vai netīšām, pasprucis arī pa kādam Zani neglaimojošam epitetam. «Draugi viņam bija svarīgi, un es redzēju, cik vīrs ir priecīgs, kad pēc sezonas var ar viņiem atkal satikties vai sarīkot puikām kādu ballīti,» grāmatā pauž Zane, taču daži šo draugu izteikumi liecina par pavisam pretēju viņas nostāju – šķiet, no draugu kompānijas viņš stingru roku turēts iespējami attālāk.

FAKTI

Ieva Skrastiņa, mamma:

– Mēs Kārli netraucējām ar savām domām un viedokļiem. Arī viņa pirmā draudzene Aija rīkojās līdzīgi un neko neuzspieda. Viņš darīja, kā gribēja. Pats par sevi. Ar Zani viņi bija atšķirīgi raksturos, bet es domāju, ka viņiem klājās labi.

Atis Skrastiņš, brālis:

– Kad [Kārlis] apprecējās... Par ģimenes lietām viņam nepatika runāt. Mēs no malas izlikāmies, ka neko nemanām, bet bija acīm redzams, ka tajā frontē atmosfēra nav laba.

Ronalds Ozoliņš, komandas biedrs:

– Kārlim ļoti svarīga bija gan ģimene, gan draugi. Katrs draugs. Kad rīkoja dzimšanas dienas svinības, varēja viena cilvēka dēļ pārlikt datumu – lai tiek visi. Viņš bija pati vienkāršība. Reiz, kad Kārlis jau bija zvaigzne, pēc boulinga spēlēšanas saku: ķersim taksi, bet Kārlis atbildēja: «Kāpēc? Te taču ir trolejbusa pietura!» (..) Šajā ziņā viņš nemainījās. Draugu, paziņu loks mazliet pamainījās, bet kodols palika vecais.

Aija Tērauda, ilggadējā draudzene:

– Kārli es patiešām mīlēju. Vienatnē izturēt šīs NHL dzirnas, katru dienu atgriezties mājās, kur tevi neviens nesagaida – tas būtu bijis ļoti smagi. Tāpēc, lai kur bija Kārlis, es biju viņam blakus. Taču, kad pēc trīs gadiem Našvilā pārcēlāmies uz Denveru, viss pēkšņi mainījās. Kārlim sagribējās padzīvot citādāk. Tā nebija nauda vai slava, kas sagrozīja viņam galvu. Tie bija cilvēki – cilvēki no Latvijas. 2003. gada vasara mainīja visu. Pēkšņi atvērās jaunas durvis, parādījās jaunas iespējas pavadīt laiku, un viņa galvā saradās jaunas domas. (..) Kārlis vienkārši ļāvās tam, kas notika, ļāvās justies kā zvaigzne. Acīmredzot ir grūti pretoties, ja iespēja pati krīt rokās. Varbūt alkohola reibumā... Ap Kārli parādījās jauni cilvēki, nomainījās draugi – ko tādu iepriekš nespēju pat iedomāties. Kas notika viņa galvā? Kādām reakcijām jānostrādā, lai pēkšņi sāktu rīkoties pilnīgi pretēji tam, kāds esi bijis visu līdzšinējo dzīvi?!

– Jutu, ka man noteikti jābrauc uz bērēm, lai atvadītos no viņa. Devos uz «Arēnu», satiku un aprunājos ar Kārļa mammu – viņa vēl iepriekšējā dienā bija pie manis ciemos –, tad pienāca Zane kopā ar apsardzes vīriem un pateica, ka man jādodas prom.

Normunds Krepšs, komandas biedrs:

– Drīz pēc tam, kad Kārlis sāka parādīties publikā, viņš saskrējās ar Aiju Tēraudu. Viņi bija lielisks pāris. Man laikam jāatvainojas Aijai, jo, kad Kārlis pēc sezonas atgriezās Latvijā, viņš bieži pazuda ar čaļiem un, iespējams, Aijai likās, ka es esmu tas sliktais, kas viņu vilina piedzīvojumos. Tā kā Kārlis izbaudīja dzīvi visā pilnībā, viņam ik pa brīdim sanāca sāpināt Aiju, bet viņi abi pamanījās kaut kā situāciju glābt.

Mārtiņš Kalniņš, draugs:

– Ikdienā Kārli neuztrauca, cik viņam naudas un vai pārējiem nav vairāk. Nauda palīdzēja komfortabli justies, taču viņš nebija rausējs. Kārlim nevajadzēja lielas mājas vai dārgas mašīnas – bentlijs bija Zanes, nevis Kārļa vēlme. Gadījās amizanta situācija, kad Kārli samainīja no Floridas uz Kolorādo, un pretējā virzienā toreiz tika aizsūtīts baltkrievs Ruslans Salejs. Lai izvairītos no liekām klapatām, viņi toreiz sarunāja samainīties iedzīvēm – mājām, mašīnām. Salejam, protams, viss bija, kā nākas, – super māja, lielais S klases mersis. Kārlim – māja, lai arī ļoti labi iekārtota, izmēros daudz pieticīgāka, un mašīna – «Range Rover Sport». Salejs pēc tam smējās: «Es viņam atstāju limuzīnu, bet viņš man kaut kādu bobiku!»

– Pēdējos gados Kārlim sāpēja tas, ka ar daudziem draugiem bija jātiekas gandrīz paslepus. 2011. gada vasarā, kad Kārlis svinēja savu, kā vēlāk izrādījās, pēdējo dzimšanas dienu, viņš stingri pateica: «Nākamgad manā jubilejā būs klāt visi mani draugi – visi, ar kuriem kopā pats vēlos svinēt!» Diemžēl tā nebija viņa dzimšanas diena, kurā satikāmies...

* No grāmatas «37 stāsti par Kārli».