Pie Sandijas VĪGANTES jaunās mājvietas noslīkst divi cilvēki

"Ejot pa ielu, var just, ka cilvēki pīpē nevis cigaretes, bet zāli, nebaidoties no nekā. Katra garāmgājēja sejā ir manāms apmierinājums un smaids, nevis naidīgs skatiens. Ejot pa ielu mašīnas pīpina un novēl jauku dienu. Uz ielām nav neviens bezpajumtnieks. Vide ir sakopta, neskatoties uz to, ka līdz šim, neesmu manījusi uz ielām nevienu sētnieku. Ieejot lieveikalā, stāvot rindā, cilvēki uzsāk sarunu un izsaka komplimentus par kleitu vai vienkārši vēlas parunāt," par dzīvi Šveicē stāsta Sandija Vīgante.

"Es nezinu vai tas ir labi vai slikti, bet tas noteikti ir savādāk kā Latvijā. Es nezinu ar ko mēs tik ļoti atšķiramies, bet Latvijai tas pietrūkst, viennozīmīgi.

Šī mentalitāte, kas ir man apkārt, ir tik fantastiska. Laikam būs grūti atgriezties Latvijā, jo, ja vēlēšos kādam garāmgājējam vienkārši uzsmaidīt, viņš noteikti padomās, ka esmu kaut ko sadzērusies.

Ir brīži, kad tik ļoti gribas atpakaļ pie saviem draugiem, bet tai pat laikā, es zinu, ka dzīve ir jādzīvo krāsaini-kā varavīksne, nevar vienmēr sekot savām vēlmēm skumīgos brīžos, jo tā Tu sevi izlutini. Kad paliek skumji, paskatos bildes telefonā ar mīļajiem, domās samīļoju un ticu, ka drīz apskaušu.

Pāris nedēļu laikā esmu sapazinusies ar daudz jauniem cilvēkiem. Muzicējām kopā ar vienu mūziķi no Floridas. Tā vienkārši sēdējām pie ezera ar viņa draugiem, ģitāru un dziedājām skaistākās dziesmas. Pagājušajās brīvdienās uztaisījām mazu pikniku parkā ar vienu ļoti labu vietējo draugu, fonā spēlēja simfoniskais orķestris. Šeit pasākumi notiek par velti. Cilvēkiem neslauc naudu jabkādā iespējamā veidā. Arī tualetes ir tik krutas, ka es pat nesaprotu, kā nolaist ūdeni, jo tualete aprīkota  kā kosmosa kuģis un PAR VELTI, :).

Ja man kāds jautātu, kas man pietrūkst visvairāk, es atbildētu-mani tuvinieki, kotletes, svaigi cepta rupjmaize, omītes ceptās pankūkas, biezpiens un sieriņš „kārums“. Šo lietu dēļ es būtu gatava ar stopiem aizbraukt mājās, samīļot savus mīļos, sapirkt šos ēdienus un braukt atpakaļ, bet biļete uz LV maksā aptuveni 500 Ls, laikam tomēr pacietīšos vēl 2 mēnešus.

Katru dienu atrodoties pie tik skaistas dabas, tu sāc pie tās pierast un tev jau tas šķiet pašsaprotami. Ceļos aptuveni 16:00, tad vingroju, tad dodos peldēties, tad eju 19:00 vakariņās, ja ir vēlme, tad dodamies uz kādu veikalu vai pastaigājamies un 22:00 dodamies taisīties vakara šovam, tāds ir mans grafiks katru dienu, izņemot svētdienas un pirmdienas, kad mums ir brīvdienas, tad parasti vāram podus un atpūšamies kā vien sirds vēlas. Bet tā jau ir ar visu, ja sākumā elpa cērtas ciet, tad pēc laika jau rodas pieradums un tu aizmirsti to vērtību tai lietai, dabai vai cilvēkam, kas tev pieder vai ir blakus, māksla ir novērtēt to laicīgi un katru dienu."