Laima VAIKULE pieļauj, ka pēc gada "Jaunais vilnis" notiks Monako

Nāk Jaunais vilnis, tas laikam nozīmē lielu šurumburumu tavā dzīvē...

- Jā, jūlijs vispār manā dzīvē ir drūms mēnesis. Man patīk pavasaris, līdz Līgo vakaram vienmēr domāju - vai, vēl dien kļūst garāka, bet pēc tam jau sāksies rudens. Es runāju par garastāvokli, taču arī dienas kļūst īsākas. Man ne sevišķi tas patīk.

Vai vari pateikt, ko Jūrmalā dziedāsi?

- Pagaidām īsti nezinu, bet Konstantīns Meladze man piedāvāja nodziedāt vienu dziesmu savā autorvakarā un vēl kaut ko. Man tas patiesībā nav svarīgi.

Jaunais vilnis arī šūpojas...

Sekoju šiem notikumiem, bet, līdzko parādījās informācija, ka festivāls Jūrmalā var nebūt, uzreiz nāca piedāvājums no Monako. Varbūt nākamgad tur šis festivāls arī notiks. Arī itālieši gribēja to rīkot Sanremo. Pie mums ir auksta jūra, tumšas ielas, nabadzība un nevienam neko nevajag.

Ar gadiem esi samierinājusies ar savu raksturu vai turpini sevī ar kaut ko cīnīties?

- Ar gadiem parādās citas lietas, kurām agrāk nepievērsu uzmanību. Visu laiku ir vilšanās. Tu vairs nedomā, ka mīlestība un draudzība ir tik patiesa un ka vienmēr virsroku ņem labais. Tu arvien vairāk sāc par visu šaubīties. Tevis idealizētā dzīve izrādās mirāža.