Jenny May gribētu būt ugunīga un seksīga.

Drīzumā viņa cer iedziedāt dziesmas latviešu valodā, bet nākotnē — izsisties arī pasaulē.

— No cik gadu vecuma atceries sevi dziedam?

­— Bērni, īpaši meitenes, vienmēr sapņo par estētiskām profesijām — par aktrises, dziedātājas, modeles karjeru. Protams, arī man bērnībā bija liels sapnis kļūt par dziedātāju. Kā iemācījos runāt, uzreiz jau sāku aizrautīgi dziedāt. Sākumā es esot dziedājusi līdzi radio, kaut arī vārdus īsti nesapratu. Manai mammai ļoti patika, ka es dziedu. Tā kā viņa strādāja skolā par skolotāju, viņa mani ņēma līdzi uz dažādiem skolas pasākumiem un lika dziedāt. Mana pirmā uzstāšanās bija četru gadu vecumā, kad kāpu uz skolas skatuves. Es biju ļoti kautrīga, tāpēc nobijusies līdz ārprātam, taču bailes pārvarēju un uz skatuves uzkāpu.

— Vai atceries savu pirmo apzināto uzstāšanos?

Protams, mēs no Cesvaines pārcēlāmies uz dzīvi Jēkabpilī, kur bieži vien notika dažādi konkursi bērniem. Tur es arī sāku sevi pilnveidot, mācījos dziedāt un 11 gadu vecumā pirmoreiz kāpu uz skatuves, lai piedalītos konkursā "Jēkabpils zvaigzne". Toreiz gan man nebija pārliecības, vai es māku dziedāt vai ne, vai tas ir talants vai tikai patika dziedāt. Taču šis konkurss man pašai visu salika pa plauktiņiem. Man vajadzēja sacensties ar meiteni, kura mācījās mūzikas skolā, kurai bija izkopta balss un kura ļoti daudz bija mācījusies. Šajā konkursā mūs novērtēja pilnīgi vienādi. Tai mirklī sapratu, ka man jācenšas un jāmēģina sasniegt kaut ko vairāk. Kopš tā brīža piedalījos visos konkursos pēc kārtas. Piedalījos gan "Olgas disenītē bērniem", gan "Dziesma manai paaudzei".

­— Kad saprati, ka jāsāk muzicēt profesionāli?

­— Viss sākās brīdī, kad aizbraucu uz Austriju strādāt par auklīti. Tā kā man bija ļoti daudz brīvā laika, jo ar bērnu auklēšanu nodarbināta biju tikai aptuveni reizi nedēļā, izdomāju, ka jāmeklē kāda nodarbošanās, kas saistīta ar dziedāšanu. Tā pēc sludinājuma kādā žurnālā nonācu grupā "Blue silk", kļuvu par tās līderi. Diemžēl grupā ilgi nemuzicēju. Melnādainais grupas menedžeris, kurš bija krietni vecāks par mani — man toreiz bija 18, viņam 38 gadi —, iemīlējās manī. Es nevēlējos attiecības ar tik stipri vecāku vīrieti, tāpēc izdomāju, ka labāk ir aiziet. Turklāt viņš arī negribēja slēgt nekādus oficiālus līgumus, kas man bija ļoti neizdevīgi un nedroši. Drīz pēc tam Austrijā tika izsludināta pieteikšanās uz milzīgu šovu "Starmania", kas ir līdzīgs "Talantu fabrikai", bet ļoti augstā līmenī. Vācu valodu biju apguvusi jau diezgan labi, un mana mūzikas skolotāja rītā, kad sākās atlases kārta konkursam, pierunāja mani tajā piedalīties. Iepriekšējā naktī kopā ar draugiem biju "tusējusi", un no rīta man bija aizsmakusi balss. Taču es saņēmos, sildīju balsi, dzēru siltu pienu un konkursā tomēr startēju. Konkursā bija pieteikušies 12 000 dalībnieku. Es izturēju visas konkursa kārtas un iekļuvu šovā. Rezultātā aptuveni pusgadu darbojos šovā, aizkļuvu līdz pēdējai kārtai, kur palika 18 dalībnieku, un tikai tad izkritu. Pa starpai gan arī piedalījos dažādos citos konkursos.

­— Un kā tu pelnīji naudu?

­— Pirms tam biju nopelnījusi naudu ar auklītes darbu, taču pienāca diena, kad man bija pilnīgs naudas resursu izsīkums. Domāju — ja tuvāko dienu laikā nedabūšu kādu kapeiku, iešu un dziedāšu Zalcburgas ielās kopā ar ielu muzikantiem. Jo mammai zvanīt uz Latviju un prasīt naudu arī negribējās. Par laimi, mana dziedāšanas skolotāja bija pieteikusi mani konkursā, kur piedalījās arī pati. Rezultātā es dabūju pirmo vietu un 1000 eiro naudas balvu, bet mana mūzikas skolotāja palika ceturtā. Piedalījos arī visas Austrijas karaokes konkursā, kur uzvarēju un balvā ieguvu līgumu ar kādu ierakstu kompāniju mūzikas diska ierakstīšanai.

— Izmantoji šo iespēju?

­— Diemžēl, nē. Kaut gan uzskatu, ka rīkojos pareizi. Nebiju ieguvusi vidējo izglītību, tāpēc izdomāju — ja nu gadījumā mana muzikālā karjera uzņem apgriezienus, kas es pēc tam būšu bez izglītības? Tāpēc atgriezos Latvijā un ar lielām skumjām uzsāku šeit mācības. Noskumusi biju tāpēc, ka domāju — te mūzikā es neesmu nekas, man nav nekādu panākumu, neviens mani nepazīst...

­— Tev bija depresija?

­— Nē, tik traki nebija. Par laimi, divas nedēļas pirms aizbraukšanas no Austrijas kāds mans labs draugs speciāli man sacerēja dziesmu, un es to kādu 15 minūšu laikā iedziedāju. Ar šo vienu dziesmu atgriezos Latvijā un aiznesu to Jēkabpilī uz Radio 1 Jānim Balodim. Viņam patika dziesma, tikai viņš vēlējās augstāku kvalitāti. Man paveicās ar to, ka Jānis Balodis šo dziesmiņu nosūtīja producentam Agrim Semēvicam. Arī viņam dziesma iepatikās, un viņš lūdza, lai atbraucu uz Rīgu. Pēc tam viss notika baigi fiksi — pēc diviem mēnešiem tika noslēgts līgums, un jau pēc pusgada iznāca mans pirmais albums.

­— Vai atceries savu pirmo nopietno uzstāšanos?

­— Mana līdz šim lielākā uzstāšanās bija "Eirovīzijas" atlase.

­— Tu teici, ka uz skatuves uztraucies. Kā tu to pārvari?

­— Kopš pašas pirmās uzstāšanās man vienmēr bijis tik liels uztraukums, ka ar grūtībām kāpu uz skatuves. No lielā stresa bijis pat tā, ka man pazūd balss. Principā uztraucos vienmēr, kaut gan, uzejot uz skatuves, pēc uztraukuma rimšanās jūtos kā zivs ūdenī. Tādas vienas receptes lampu drudža likvidēšanai gan man nav. Palīdz ticība Dievam un arī labvēlība no cilvēkiem, kas par tevi domā. Piemēram, mamma teica, ka pirms manas uzstāšanās "Eirovīzijas" atlasē viņa lūgusi Dievu, lai tikai man nav uztraukuma, lai tikai nepazūd balss. Savukārt mūzikas skolotāja Austrijā ieteica man atrast harmoniju ar dabu, kas ļoti nomierina. Tāpēc pirms "Eirovīzijas" konkursa astoņos no rīta viena pati vēl staigāju gar jūru.

­— Cik bieži bijuši gadījumi, kad uz skatuves kaut kas galīgi misējas?

­— Bieži jau nav, bet tauta ir ļoti skarba. Tikko notiek kaut kas neparedzēts, tā dziedātājs uzreiz tiek nonievāts. Un mākslinieki ļoti asi reaģē uz tādām lietām... Pirmā negatīvā pieredze man bija pirms gada. Pēkšņi saslimu un pirms koncerta jutos vienkārši šausmīgi. Vēl vaicāju producentam, vai nav iespējams atcelt koncertu. Protams, to darīt nevarēja. Tā nu vajadzēja uz skatuves kāpt slimai. Jau pirmajās dziesmās jutu, ka man galīgi neskan, ka es nevaru noturēt toni. Rezultātā atvainojos klausītājiem un koncerta beigās vienkārši nočukstēju. Taču neuzskatu to par izgāšanos — slimība ir ļoti cilvēcisk padarīšana.

­— Kāds bija tavs pirmais skatuves tērps?

— Tas bija vēl skolas laikā. Mammas iedoto pusdienu naudu es ļoti cītīgi krāju un pēc tam aizgāju pie šuvējas un pasūtīju kleitu. Tā bija zelta kleita ar pērlītēm, un tai pieskaņoti zelta cimdi, ar ko uzstājos Jēkabpilī. Jenny May projektā mans pirmais tērps bija pirkts veikalā par 200 latiem. Tas bija ļoti gaisīgs, mazliet caurspīdīgs melns tērps ar pērlītēm. Diemžēl tas mani padarīja ļoti bērnišķīgu, tāpēc tā arī stāv skapī un ilgu laiku nav vilkts. Par tērpiem vispār neesmu nekad varējusi sūdzēties. Mamma ļoti ticēja man, manam talantam, tāpēc vienmēr atrada iespēju uzšūt jaunu, kaut vai aizņemoties no kāda naudu.

­— Kā norit tava diena, cik daudz laika velti dziedāšanai?

­— Pirms "Eirovīzijas" man bija seši mēģinājumi nedēļā. Un tā veselu mēnesi pēc kārtas. Tagad apmeklēju privātnodarbības vismaz divas reizes nedēļā. Bet ikdienā mācos Latvijas Universitātē dienas nodaļā par vācu valodas skolotāju.

­— Un kā tu pelni naudu?

­— Naudas pelnīšana atkarīga no tā, cik bieži ir koncerti. Jo koncertu biežāk, jo vairāk naudas. Tā kā pagaidām nestrādāju, bieži vien naudu sanāk prasīt vecākiem.

­— Kāda ir lielākā summa, kuru esi saņēmusi par vienu koncertu?

­— Man šķiet, ka 800 latu — visai grupai, nevis man vienai.

­— Vai tava popularitāte ir ietekmējusi arī attiecības ar draugiem?

­— Pēdējā laikā uzradušies ļoti daudz cilvēku, kuri sevi uzskata par maniem draugiem. Raksta man vēstules — "atceries, bērnībā mēs bijām draudzenes. Nu labi, ne gluži draudzenes, bet mūsu mammas viena otru ļoti labi pazina...". Nu, neatceros es tādus cilvēkus. Un daži, kas vispār nav likušies par mani ne zinis, pēkšņi sāk ļoti uzkrītoši izrādīt savu draudzību. Sirsnīga es esmu pret visiem un arī tādus liekēžus, kas grib pagozēties slavas saulītē, neatraidu, bet man tāda draudzība nepatīk. Mani īstie draugi ir tie, kas man vienmēr bijuši blakus, neatkarīgi no tā, vai man klājies labi vai slikti.

­— Vai tu mēdz izmantot savu slavu?

­— Es to neizmantoju, bet slava dod man daudz prioritāšu. Daudzi zvana un piedāvā par brīvu dažādus pakalpojumus. Nu, vispār jau ne gluži par brīvu — manos koncertos būs redzamas viņu reklāmas, bet tomēr naudā man par daudziem pakalpojumiem nav jāmaksā. Tāpat arī skolā daudzas kursabiedrenes man nes materiālus, palīdz norakstīt vai iedod kādu vajadzīgu grāmatu.

­— Vai tas, ka esi Latvijā zināma dziedātāja, ietekmē arī vīriešu attieksmi pret tevi?

­— Jā, uzmanību man pievērš daudzi. Taču lielākoties jau viņus interesē tā pati pagozēšanās slavas saulītē. Turklāt man ir draugs, un daudzi, kuri zina, ka man ir draugs, nemaz nenāk klāt.

­— Kādas ir tavas autoritātes mūzikā?

­— Dziedātāja Šakira. Viņa ir ugunīga, seksīga — tāda, kā es gribētu būt.

­— Ko tu būtu gatava ziedot mūzikas dēļ?

­— Es jau ziedoju, piemēram, augstskolas lekcijas. Bet es nekad neziedotu ģimeni. Kaut gan reiz draugs vaicāja: ko tu izvēlētos ­— mani vai mūziku, ja būtu tāda nepieciešamība? Es to nevaru pateikt, jo nespēju dzīvot ne bez viena, ne otra. Turklāt pašreiz karjera man ir ļoti augstā pozīcijā.

­— Reiz tu izteicies, ka atbrīvojies no kompleksiem, fotografējoties kaila.

­— Es vispār esmu ļoti prasīga pret sevi un piekasīga. Turklāt mediji iepotē, ka sievietei jābūt perfektai. Es jau bērnībā zināju — kad izaugšu liela, fotografēšos kaila. Sākumā uztaisīju neprofesionālas bildes, bet pēc tam fotografējos žurnālā. Un tas man tiešām palīdzēja atbrīvoties no daudziem kompleksiem un saprast, ka esmu skaista. Taču pašpārliecinātāka gan tāpēc nekļuvu. Pārliecību gūstu mūzikā, ja man kaut kas ir izdevies. Un man svarīgāk ir, lai man pasaka, ka labi dziedu, nevis esmu skaista.

Agnese Meiere, Vakara Ziņas