Cīņa par miljoniem - Skrastiņa atraitne Zane naidojas ar Kārļa ģimeni

Vienā barikāžu pusē ir sportista sieva Zane Skrastiņa, kas pēc vīra nāves mantojusi abiem piederošo mantu, bet otrā – hokejista brālis, kurš mātes interesēs vēlas iegūt daļu no gandrīz desmit miljonus dolāru lielās «sāpju naudas», ko Krievijas hokejistu arodbiedrība izmaksājusi hokejista tuviniekiem.

Zanes komentāri liek domāt, ka viņa dalīties negrasās.

Savā starpā vairs nekomunicē

 «Ar Zani neesam sazinājušies kopš brīža, kad viņa uzzināja, ka esmu uz savu roku kontaktējies ar Krievijas hokejistu arodbiedrību. Ja agrāk vēl ik pa laikam sazinājāmies ar īsziņu starpniecību, tad tagad nekomunicējam vispār. Esmu pat izmests no viņas draugiem sociālajos tīklos. Acīmredzot esmu galvenais viņas ienaidnieks, jo mātes labā cenšos iegūt to, ko viņa uzskata par savu,» pašreizējo situāciju »VZ« raksturo Atis Skrastiņš.

Pēc viņa vārdiem – pēc aviokatastrofas pērnā gada septembrī, kurā bojā gāja Jaroslavļas hokeja komanda «Lokomotiv», Krievijas hokejistu arodbiedrība bojāgājušo tuviniekiem lēmusi izmaksāt kompensācijas, kas sasniedz gandrīz 10 miljonus dolāru. «Tā ir summa, ko izmaksā tuviniekiem, taču, ņemot vērā, ka Latvijā, pēc likumdošanas, māte un tēvs nav galvenie mantinieki, visu šo naudu saņēma Zane. Kad vērsos pie Krievijas puses un skaidroju situāciju, kāda ir radusies, viņu nostāja bija viennozīmīga – tas nav pareizi. Viņi arī lūdza kaut ko darīt lietas labā, un patlaban mēs mēģinām atrast kādu likumīgu iespēju, lai daļu no kompensācijas saņemtu arī māte,» pauda Atis Skrastiņš. Viņš nevēlējās precizēt, kādas tieši likumīgas iespējas patlaban tiek meklētas, vien atklāja, ka, pēc visa spriežot, vienkāršu vienošanos diezin vai izdosies panākt. Ņemot vērā, ka likumīgu iespēju iegūt naudu no cita cilvēka nav nemaz tik daudz, visticamāk, šķiet, ka Skrastiņu ģimenes lokā gaidāma tiesāšanās.

Prasa simbolisku atbalstu mammai

Kā intervijā žurnālam «Privātā Dzīve» pauž Atis Skrastiņš, uzzinot, ka par Krievijas puses piešķirto sāpju naudu interesējusies arī māte, Zane esot sarīkojusi skandālu, paužot viedokli, ka vīramātei nekas nepienākas. Kopš tā laika Kārļa māte vairs neesot redzējusi savus mazbērnus. Kārlis agrāk vasarās meitas vienmēr atvedis paciemoties, bet Kārļa jaunāko meitu, kas piedzima jau pēc hokejista bojāejas, viņa neesot pat fotogrāfijās redzējusi. Kārlis vienmēr esot rūpējies par māti. Kaut arī lielāko daļu laika viņš pavadīja ārpus Latvijas, tomēr palīdzējis materiāli, pret ko gan Zane protestējusi. Ja Kārlis mātei nosūtījis 250 latus, Zane aizrādījusi, ka vajadzējis dot 200. «Tas būtu tikai godīgi, ja viņa saņemtu kādu daļu no Krievijas piešķirtās sāpju naudas. Kaut arī tā būtu tikai tūkstošā daļa no visas tās naudas, ko saņēmusi Zane, vismaz simbolisku atbalstu viņa ir pelnījusi,» ir pārliecināts Skrastiņš.

Šaubas par summas apmēriem

Tiesa, »VZ« no citiem avotiem neguva apstiprinājumu, ka piešķirtās kompensācijas varētu sasniegt tādus apmērus. Cik zināms, tūlīt pēc aviokatastrofas cietušo tuviniekiem pabalstu 500  000 rubļu (8400 latu) apmērā izmaksāja Jaroslavļas pašvaldība, bet nedaudz vairāk par diviem miljoniem rubļu (ap 35 000 latu) par katru bojāgājušo samaksāja apdrošinātāji. Vēl martā sākās hokejistu līgumos paredzēto summu izmaksāšana mantiniekiem. Precīza Skrastiņa līguma summa nav zināma. Iepriekšējā komandā Dalasas «Stars» viņam bija līgums uz diviem gadiem 2,75 miljonu dolāru vērtībā. Pat ja pieļauj, ka Jaroslavļā viņam maksāts krietni vairāk, summa diezin vai sniedzas tuvu 10 miljoniem. Par citām kompensācijām nekas nav dzirdēts, lai gan krievi labdarības akcijas zem pūra slēpt nemēdz. No citiem avotiem gan dzirdēts, ka 10 miljoni – tas neesot pārspīlējums.

Zane noliedz visu

»VZ« izdevās sazināties arī ar Zani Skrastiņu, kura gan telefonsarunā vārdos bija skopa. «Es nevienu santīmu no šīs kompensācijas neesmu saņēmusi,» viņa strikti noteica. Uz jautājumu, vai, saņemot kompensāciju no Krievijas, viņa būtu gatava dalīties tajā ar hokejista māti, Skrastiņa atbildēja: «Par šo lietu nekādus komentārus sniegt vairs nevēlos. Visu, ko vēlējos pateikt, esmu paudusi rakstiskā komentārā.» Komentārs, par kuru runā Skrastiņa, publicēts tajā pašā «Privātās Dzīves» numurā un patiesībā maz skar strīda iemeslus, par ko interesējās »VZ«. «Kārļa piemiņas vārdā un morāles apsvērumu vadīta, es vēlos norobežoties no šiem apmelojumiem. Varu tikai pateikt, ka ar Kārļa mammu mums ir labas un sirsnīgas attiecības. Mēs sazvanāmies, un, tā kā Latvijā esam nesen, tuvākajā laikā ar meitiņām plānojam viņu apciemot, kaut tam tiek likti šķēršļi no Ata ģimenes puses. Katram cilvēkam ir savi morāles un ētikas principi. Šajā situācijā varu izteikt tikai nožēlu, ka ar tik zemiskām un nožēlojamām metodēm tiek izrādīta necieņa pret manu un Kārļa ģimeni. Visvairāk man sāp sirds par bērniem. Es nevaru pasargāt viņus no šāda veida publiskiem uzbrukumiem. Vēl bēdīgāk, ka šajā apmelošanā bez viņa ziņas tiek iesaistīts vecs, slims cilvēks, ko mēs vienmēr esam atbalstījuši un turpināsim to darīt, jo tāda bija Kārļa vēlēšanās un mūsu pienākums. Es ceru, ka cilvēki, lasot šos ļaunos apmelojumus, paši izvērtēs šā cilvēka patiesos motīvus...»

Privatizē piemiņu?

Pat ja pieļauj, ka Skrastiņa brāļa teiktais ir, ja ne meli, tad krietni pārspīlējumi, fakti tomēr liecina par strikto privātīpašnieciskumu, ko attiecībā uz bojāgājušo vīru ievēro Zane Skrastiņa. Fotogrāfijas presē, kurās redzama publiski sērojošā atraitne, neatstāja šaubas, kura ir vienīgā zaudētāja... Tāpat arī līdz šim aiz smalkjūtības pret hokejista piemiņu noklusēti fakti, ka publiskajā piemiņas pasākumā «Arēnā Rīga», kurā loģiski būtu aizmirst senas nesaskaņas un pāridarījumus, pēc Skrastiņas domām, nevēlami cilvēki netika ielaisti arēnā. Aiz durvīm bija jāpaliek arī modelei Aijai Tēraudai, sievietei, ar kuru Skrastiņš draudzējās pirms laulībām ar Zani. Arī bērēs, kurās vēlējās piedalīties Skrastiņa jaunības draugi, talkā tika ņemta apsardze. Ja reiz šāds privātīpašnieciskums manāms attiecībā uz Kārļa piemiņu, iespējams, ir pamats domāt, ka tas nav mazāks arī materiālā ziņā.