Aktieru Katrīnes Pasternakas un Jura Kalniņa aprēķina laulības

Juris tikko bija atgriezies no ekskursijas pa Ungāriju un Čehiju. Ar tumšu bārdu, tumši iededzis, tērpies melnā marles kreklā un melnos džinsos, ar melnām saulesbrillēm uz acīm — tādu Katrīne savu izredzēto 1981.gada vasarā veda uz Baltezeru rādīt mammai Nacionālā teātra aktrisei Lidijai Freimanei.

Katrīne, kuru draugi un tuvinieki sauc tikai par Kati, smejas: "Mamma ar draudzeni dzēra kafiju un, mūs ieraugot, iesaukusies — vai dieniņ, viņa nāk ar nēģeri!" Kate nesen bija atgriezusies no Maskavas, un mammai Maskava tobrīd asociējās ar Lumumbas Tautu draudzības universitāti — cik tur vajag, lai iepazītos ar tumšādainu studentu? Vēlāk gan Lidija Freimane vienmēr apgalvoja, ka pirmās ievērojusi Jura rokas. Kate atceras: "Mamma jūsmoja — viņam tādas jaunlatvieša rokas. Nevis pats kā jaunlatvietis, bet — jaunlatvieša rokas! Esmu ievērojusi, ka arī es vīriešiem vienmēr vispirms skatos uz rokām."

Tieši uzdot jautājumu — kas aktieru pāri turējis kopā laikā, kad vecie vīri gluži pašsaprotami pamet savas sievas un bērnus un apņem jaunākas sievietes, — ir pilnīgi veltīgi. Jura un Kates dzīvoklī Hospitāļu ielā risinām sarunu par dzīvi. Kate smej: "Varbūt jaunībā man liktos, ka vīrieša vērtība slēpjas viņa spējā krist ceļos mīļotās priekšā ar rožu klēpi rokās, tagad es par tādu rīcību būtu šokā. Pilnīgs vāks! Jurī mani atbruņo godīgums. Viņā nav nekā no vīrieša, kas varētu atvērt durvis ar kāju. Par to Juri ciena pietiekami daudz cilvēku. Ja man šo gadu laikā nekad nav radies jautājums, kas man Jurī nepatīk, tad taču viss ir kārtībā, vai ne?"

Katrīnas tēvu, Latvijas PSR Mākslas fonda priekšsēdētāju Jāzepu Pasternaku nenoskaidrotos apstākļos nogalināja 1975.gadā. Kate rūgti saka: "Tā ir viena no manām lielākajām sāpēm — nespēju liktenim piedot, ka paps ar Juri nepaguva iepazīties, viņi būtu labi draugi. Paps novērtētu, ka Juris nav liekvārdīgs." Pēc brīža Kate piebilst: "Juris vienmēr ir prātīgs. Man šī īpašība nepiemīt, es varu ātri savārīt ziepes un tikpat ātri labu izdarīt..." Juris pasmej: "Tas ir kā karā — viens ar lielgabalu šķaida, otrs nāk un visu sakārto."

Smaidīgā Kate, brūnajām acīm dzirkstot, atceras dažādas kopdzīves epizodes, bet allaž klusais, nu jau sirmot sākušais Juris tikai dažkārt iebilst vienu vai dažus teikumus. Man blakus uz dīvāna iekārtojas apaļīgais amerikāņu kokerspaniels Roko, kurš vasarās, Baltezera mājā pa dienu viens atstāts, visbiežāk gan sastopams kaimiņa Raimonda Paula platībās — tur ir cerība no Maestro sievas Lanas izlūgties kādu gardumu. No savas istabas iznāk Kates māsa kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, mājās saukta par Ciku. Viņa dodas "uz pilsētu". Kaža jau ir skolā, bet Dārta mācās Londonā. Kate nosmejas: "Mēs par ģimeni kļūstam no desmitiem vakarā līdz septiņiem no rīta."

Šis nav vēstījums par lielu un kaislīgu mīlestību, uz tāda veida interviju Juris un Kate neparakstītos, jo, "kas uz papīra uzrakstīts, tas kā apmedots". Arī par teātri viņi negrib runāt. Šis ir stāsts par attiecībām. Kate formulē: "Ja aiz vārda "dzīve" liekam kolu un mēģinām atšifrēt, kas tā ir — karjera, finansiāli panākumi, ģimene, draugi, tad es saprotu, ka — tikai attiecības." Šajā brīdi es gaidu, ka Kate teatrāli skaisti norunās populāro citātu par to, ka nekas šajā dzīvē nav skaistāks par cilvēku savstarpējo attiecību krāšņumu, un nesagaidu. Citāti te netiek skandēti.

PAĀTRINĀTAIS VARIANTS

Juris atceras, ka Kati pirmo reizi ieraudzījis dienesta laikā Padomju armijā. Avīzes Jurim uz Kaļiņingradu sūtīja māte. Reiz Padomju Jaunatnē pa visu atvērumu bija ievietota Rīgas kinoaktieru studijas audzēkņu fotogrāfija. Starp citiem tajā bija arī tolaik vēl vidusskolniece Katrīne Pasternaka, kas jau filmējās Jāņa Streiča kinodarbā Meistars. Uz jautājumu, ko Juris tik neparastu ieraudzījis meitenē, viņš atsmej — biju badā! Kate nošausminās — to taču bērni lasīs!…

Abiem pirmā nozīmīgā tikšanās klātienē bija pēc trim gadiem, kad Juris, Dailes teātra 6.studijas, un Katrīne, 7.studijas audzēkne, 1976.gada februārī ieradās slimnīcā apraudzīt savu sasirgušo pedagogu režisoru Arnoldu Liniņu. Pagāja vēl daži gadi, un viņi sāka satikties pavisam nopietni. Atkal Kate: "Jurim lēnie apgriezieni, 1981.gadā viņš kaut ko minēja par kāzām Ziemassvētkos, es tā kā gribēju ātrāk, un viss notika 10.oktobrī."

Viņu vedēji bija Kārina Pētersone un Raimonds Auškāps. Doma baznīcā tolaik vēl nebija krēslu, tur viņi grieza savu kāzu valsi. Kate atkal smej: "Labi, ka neviens neredzēja, kā mēs klumburējām — ja nu kas mums neiet rakstā, tad tā ir dejošana." Pēc tam jaunlaulātie paciemojās pie mākslinieka Kurta Fridrihsona un ieradās arī Dailes teātrī, radot vispārēju pārsteigumu. Āris Rozentāls bijis vissatrauktākais — cilvēki apprecas, neviens par to neko nezina, ne viņi brūtējās, ne kopā lipa....

Kāda kolēģe secinājusi — tās esot aprēķina laulības. Kate: "Ja tāds ir aprēķina rezultāts, es esmu apmierināta." Pēc kāzām jaunais pāris apmetās Lidijas Freimanes dzīvokļa vienā istabiņā. Pretēji cilvēku pārliecībai PSRS Tautas skatuves māksliniece "nedzīvoja putukrējumā", un jaunlaulāto istabiņā bija tikai matracis, taču "mums bija milzīga kāre pēc patstāvības". Katei toreiz šausmīgi paveicās — Dailes teātra jaunā aktrise, kas jau mēģināja Dinas lomu izrādē Jāzeps un viņa brāļi, dabūja apkopējas vietu kādā advokātu kantorītī, bet Juris rāvās uz visām pusēm, piestrādāja arī Latvijas radio. Harijs Spanovskis reiz jokojis — viņu kursā visi bērni piedzimstot neiznēsāti. Kate: "Arī mums bija paātrinātais variants — kā apprecējāmies, tā jau Krišiņu gaidījām. Kad Lielais Brālis piedzima, mūsu istabā jau bija mēbelītes, Juris to visu sastrādāja."

ZVAIGŽŅU BĒRNS

Krišjānim tagad būtu divdesmit četri gadi. Juris klusē, bet Kate savā glāsmainajā balsī mierīgi un apvaldīti stāsta: "Tā bija smagā 1992.gada vasara. Pirms divām dienām traģiski bojā gāja Juris Podnieks, un desmitgadīgais Krišiņš ļoti pārdzīvoja viņa nāvi. Juris bija viņa elks — barikādes, Jura filmas, tas bija saprotams." Pēdējā vakarā Baltezerā Krišiņš nemitīgi iztaujājis tēvu — kā cilvēks aiziet, kas ar viņu notiek pēc tam?

Kate saka — viņai nebija nojautas, ka nelaime stāv tik tuvu: "No rīta vedām uz Rīgu aktiera Jāņa Kubiļa vedeklu Ilonu, un viņa mašīnā teica — cik jūs esat laimīgi, ka varat būt droši par Krišu, viņš ir tik paklausīgs." Krišiņš tiešām nekad nedarīja to, kas nebija atļauts. Todien viņš ar draugu laivā vizinājās pa ezeru. Šķiet nostrādāja vēlēšanās būt vīrišķīgam — draugs lēca peldēties, Krišjānis sekoja un nokļuva zemūdens aukstā avotā. Bērniem šādā situācijā tā mēdz būt — pēkšņi iestājas šoks, vienlaikus apstājas gan elpošana, gan sirdsdarbība. Sekojošās trīs melnas neziņas dienas bija visbriesmīgākās Jura un Kates dzīvē. Ezeru burtiski izķemmēja, bet bez rezultāta.

Kate nekad nebija gājusi pie zintniekiem, toreiz aizgāja, un viņai pateica: "Jūs viņu atradīsiet. Viņš bija zvaigžņu bērns, kuram ātrāk vai vēlāk bija jāaiziet..." Kate klusi saka: "Un mēs viņu arī atradām, Krišiņš smaidīja..." Dārtai tovasar bija septiņi gadi. Sīka, bāla, tumšiem matiem, zilā samta kleitiņā — mazs cilvēciņš pavadīja mūžībā savu Lielo Brāli un pēkšņi kļuva pieaugusi. Juris un Kate aizgāja no teātra, ilgu laiku nevarēja atgriezties arī Baltezerā. Dzīve bija zaudējusi krāsas.

DZĪVE TURPINĀS

Kas palīdzēja vecākiem pārdzīvot sava bērna nāvi? Viss un nekas. Dārta. Tuvinieki un draugi. Tagad Kate atklāj: "Mans sapnis ir ļoti egoistisks, negribu vairs stāvēt ne pie viena sava tuvinieka bedres, labāk nomirt ātrāk vai kopā." Juris pasmīn bārdā: "Ja būtu pazīstami dakteri, varētu jau sarunāt…"

Tajā baigajā vasarā Baltezera kaimiņš Gunārs Cilinskis teica — jums vajag mazu bērnu! Pēc nepilna gada piedzima Kārlis, Kaža. Kate ir pārliecināta: "Varbūt mazliet vēlāk, bet viņš būtu piedzimis jebkurā gadījumā." Vecmāte slimnīcā teikusi — bučotājs piedzima, jo Kažam bija liela mute un smaids pa visu ģīmīti, un viņš smaida vienmēr. Kaža ir ļoti līdzīgs Lielajam Brālim. Ir bildes, kurās abus var atšķirt tikai pēc drēbēm, taču pēc rakstura viņi ir dažādi. Juris saka — Kaža ir ļoti enerģisks, viņš visu laiku smaida un neļauj vecākiem nolaist rumpi. Diena viņam ir par īsu, telpas par šauru. Kaža nopietni nodarbojas ar tenisu un kā īsts dzīvsudrabs "vālē tā, ka radiatorā ar pieri iedrāžas, bet nupat mammas dzimšanas dienā salauza roku. Laimīgs, jo — labo roku, tātad nevar rakstīt."

Pašlaik Katei un Jurim dzīvē iestājies dvēseles miers. Juris atgriezies Dailes teātrī, arī Katrīne ārštatā spēlē turpat. Abu balsis vai ik vakaru dzirdam LNT, kur viņi jau ilgus gadus dublē filmas latviešu valodā. Bērni izauguši. Dārtai ir divdesmit viens gads. Viņa Londonā studē kino producēšanu, uzņemšanu un menedžmentu. Kate: "Rīgā mums bija tāda plāna draudzība. Kad Dārta aizbrauca, sākām rakstisku izrunāšanos, tā ir biezāka un pateikt var vairāk. Tagad mēs esam īstas družkas."

Reiz Dārta mātei teikusi: "Ātrās attiecības cilvēku starpā nav problēma, bet man būs grūti atrast tādu vīrieti, kāds ir tētis, ar viņa humora izjūtu, spēju nerunāt lieku, neko nesolīt, bet vienmēr visu izdarīt." Kate atceras, ka arī viņa Jurī saskatījusi līdzību ar savu tēvu, un domā, ka ģimenēs no paaudzes paaudzē vecāku sadzīvošana ir piemērs, kam cenšas sekot bērni. Nesen, viesojoties pie Dārtas Londonā, Juris un Kate iepazinās ar meitas draugu austrālieti Metjū. Tagad Katei ir mierīgs prāts par meitu, jo "Metjū ir siltas acis".

Taujāju — bet kā tad būs ar latvietību? Kate nesatraucas: "Reiz ar Pāvulu Eidi spriedām, ka mēs, jaukteņi, esam lielāki patrioti nekā paši latvieši. Un cik tad te ir to īsteno latviešu? (Katrīnes tēvs Jāzeps Pasternaks bija ebrejs, māte Lidija — rumāņu skaistules Marijas Gaļeckas un Krievijas cara armijas virsnieka Eduarda Freimaņa meita. Eduarda Pāvula māte bija krieviete Anna Vasiļjevna Ivanova — red.) Es mazbērnus mīlēšu, vienalga, vai viņi būs strīpiņās vai rūtiņās. Lai Kažam un Dārtai ir daudz bērnu, bet tikai no viena vīra un vienas sievas! Dārta zina manas alkas pēc mazbērna, tāpēc, apkampjot mani Londonā, klusi čukstēja ausī — mammiņ, tikai nekādu psiholoģisko spiedienu, norunāts? Būs jāpaciešas."

LIELĀ ĢIMENE

Divi aktieri tik ilgi kopā — gluži vai neticami, ka viņiem nav bijuši sānsoļi vai vismaz tāda iespēja, vai sirdi plosoša greizsirdība? Juris klusē bārdā, bet Kate iesmejas tik skaļi, ka pamostas miegā klusi šņācošais kokerspaniels Roko: "Es par to zvīkņāju. Mana teātra krustmāte ir Mirdza Martinsone, nu viņai viss kārtībā — 90 — 60 — 90. Viņa ar Juri spēlēja izrādē Mīlestības vēstules. Kāda greizsirdība? Mūsu teātrī ir tik daudz skaistu aktrišu! Atzīstos, tas, protams, nedara man godu, bet mazdrusciņ jau skauž, ka neesmu tāda (Juris tramīgi sarosās — kāda?) slaika. Man arī gribētos nopirkt džinsus un pastaigāt ar pliku vēderu, bet, ja man būtu tie 90 — 60 — 90, vai es būtu laimīgāka? Drēbju veikalā varbūt, bet izejot no tā?"

Kate atzīstas, ka reizēm mazliet greizsirdīga esot bijusi uz Dārtu. "Tikko Juris ierodas mājā, tā Dārta viņam jau sēž klēpī, bet man nekad. Es jau nobijos, ka mums nemaz neveidosies mātes — meitas attiecības!" Juris nodudina — nu, nu, bet, mani pavadot, uz ielas īsi nosaka: "Tā nu ir taisnība — es šajā dzīvē esmu izvilcis lielo lozi." Kad Kate Jurim sievišķīgi uzdodot mūžīgo jautājumu — vai tu mani mīli, aktieris parasti atbildot — kā ceptu pīli, bet man viņš pasaka: "Es dorožu etim slovom (no krievu val. — šie vārdi man pārāk dārgi). Kate tos man saka bieži un daudzreiz, un nav jau problēmu saprast, ka tā patiesībā arī ir." Vēl, pilnīgi negaidot, Juris piebilst: "Šovasar pēkšņi un bez mokām mūžībā aizgāja mūsu divdesmit gadus vecais kaķis Miusis. Mājniekiem neteicu, bet es raudāju kā izkults.Miusis nebija kaķis, viņš bija kopā ar mums visu Krišiņa dzīvi!"

Nolemju abus aktierus pārbaudīt. Jurim vaicāju, kāda ir Kates mīļākā krāsā, kādas puķes viņai patīk un ar ko viņš sievu var pārsteigt?

Juris nevar izvairīties no atbildes, viņš brīdi domā, tad saka: "Noteikti pasteļkrāsas, bet ne rozā (Kate smejas — viens punkts!). Puķes — ne kallas, rozes un neļķes, bet tādas raibas un vienkāršas (Kate — precīzi!). Ar ko pārsteigtu? Ekstrēmas lietas Kate no manis negaida, esmu prognozējams."

Kate: "Ja viņš man teiktu — tikko veikalā redzēju baigi foršās ķiploku standziņas, es būtu laimīga!"

Kati izprašņāju par Jura iecienīto mašīnas modeli, par vīra tīkamāko gadalaiku un par kādu dāvanu dzīvesbiedrs ļoti priecātos.

Kate atbild nedomājot: "Mašīna noteikti nebūs BMW. Mums ir divi pārvietošanās līdzekļi — folksvagens un opelis, bet Jurim patīk viens Alfa Romeo modelis, to es viņam gribētu uzdāvināt. Harmoniju Juris atrod jebkurā gadalaikā, bet viņš neprātīgi dievina vētru. Tad vienmēr braucam uz jūru vai Baltezeru, apkārt viss gaudo, gāžas koki un troksnis ir neiedomājams, bet mēs abi esam kopā, man ir mazliet baisi un ļoti labi. Juris ir savaldīgs, un es domāju, ka vētrā viņš iekšēji izplosās."

Kā Juris tiek galā ar Kates plašo emociju amplitūdu? Juris pasmaida: "Kā ar vētru — priecājos, ka koki lūst!"

Tekla Šaitere