Pūci un Salceviču Eirovīzijai nepielaist

Jau noskatoties Anmary priekšnesumu, tapa skaidrs, ka šoreiz mūs var glābt tikai Īrija (tur dzīvojošā latviešu diaspora), Krievija (tāpat vien, aiz žēlsirdības), žūrija (50% vērtējuma katrā valstī deva profesionāļi) vai arī neticama veiksme (vismaz astoņus citus konkursantus diskvalificētu par dopinga lietošanu). Cepuri nost Anmary priekšā, kas savu darbu paveica nevainojami, bet viss pārējais...

Pietiktu ar Anmary

Par tērpiem (autore Indra Salceviča). Anmary nenoliedzami ir skaista meitene, taču viņa nav Maija Silova vai Agnese Zeltiņa, kurām var vilkt mugurā kaut kartupeļu maisu, viss izskatīsies labi. Neskaitāmas reizes mainot domas par kleitas izvēli, beigu galā profesionāļi (?) apstājās pie, šķiet, pašas neveiksmīgākās, kas nevis izcēla dziedātājas daiļumus, bet gan skaidri parādīja... To, ko nevajadzēja rādīt. Labāk būtu kāpusi uz skatuves melnajā kleitā ar milzīgo dekoltē, tad lielākā daļa Eiropas tikai uz dziesmas beigām aptvertu, ka tur aizmugurē taču mīcās arī četras fona vokālistes, kuras nezin kāpēc saģērbtas teju katra citādā kleitā. Starp citu, fona vokālistes kaitināja visvairāk: visnepiemērotākajos brīžos viņas noēda vadošo vokālu, un gribējās mest TV kastei ar kurpi, uzkliedzot: «Nu aizverieties taču beidzot, ļaujiet klausīties!» Šā priekšnesuma režisore (?) Dace Pūce pirms tiešraides izteicās, ka meitenes divus mēnešus gājušas uz vingrošanas un dejošanas nodarbībām, jo pašas negribējušas pieslēgt profesionālus dejotājus. Vai bija vērts? Fona vokālisti ir vajadzīgi tiem, kas paši dzīvajā galā tikt nespēj, bet uz Anmary tas neattiecas – ar vokālu viņa varēja tikt galā arī vienatnē, bet dziesmas galveno tēmu par meiteņu burziņu uz skatuves apspēlēt kopā ar jebkurām četrām glītām meitenēm, kas prot kustēties arī bez divu mēnešu sviedrēšanās zālēs.

Nebija uz ko paskatīties

Par priekšnesumu. Jau vairākus gadus latvju bāleliņi nonāk pie atziņas, ka dziesma var būt ļoti laba, bet, ja to neiepakosi spožā papīrītī, tad diez vai to kāds pamanīs. Ja uz skatuves nekas ievērības cienīgs nenotiek, vidējais Eiropas skatītājs ņem TV pulti un pārslēdz citu kanālu vai iet uz virtuvi sev pagatavot sendviču. Skaidrs, ka mums nav naudas ūdens strūklakām vai ugunsšoviem (smieklīgākais, ka liesmas skatuves griestos šogad jau pirmajā pusfinālā šāva četri no 18!), acīmredzot nevaram nodrošināt arī atmiņā paliekošas videoprojekcijas (kā acīmredzami defektīvie izraēlieši), bet kaut ko taču mēs varam, ne? Nu kaut vai uzlikt uz skatuves kādu no Ventspils govju parādes mākslas darbiem vai palaist riksītī pāri skatuvei kādu no akreditētajiem žurnālistiem. Nē, izrādās, ka nevaram vis. Ar ko palika prātā Latvija? Ar piecām pa skatuvi nekoordinēti stampājošām bīstamām mājsaimniecēm, kuras nupat atbraukušas, uzliktas uz skatuves dēļiem un tagad mēģina vēstīt kaut ko par savu veiksmes stāstu. Drīzāk vairāk balsu deva Eirovīzijas vadītājas nejaušā apsēšanās pie mūsējiem balsojuma laikā nekā pats priekšnesums.

Profesionāļi izbeigušies?

Skarbi? Varbūt. Bet te galvenais šā stāsta motīvs. Jau pagājušā gada beigās LTV šo Eirovīziju izsludināja gandrīz vai kā pēdējo kauju ar kaut ko līdzīgu bēdīgi slavenās basketbola izlases bēdīgi slavenajam sauklim Tagad vai nekad! Proti, LTV ir vajadzīgi labi reitingi, konkursa finālā tos var nodrošināt, tikai pašiem tajā iekļūstot, tāpēc darām visu, lai tur tiktu! Šā mērķa sasniegšanai tika agrāk uzsākta dziesmu iesniegšana un vēlāk sarīkota nacionālā atlase; dziesmas tika vētītas internetā un divos pusfinālos; konkursantus skoloja mākslinieciskā padome (atgādināsim: Aivars Hermanis, Jolanta Gulbe, Zigfrīds Muktupāvels, Dace Pūce, Olga Žitluhina un Natālija Jansone); finālā iekļuvušajai dziesmai ik pa brīdim tika kaut kas pielabots un piekoriģēts, bet cik reižu nabaga Anmary lika mainīt kleitas, vispār nav saskaitāms. Bet rezultāts tāds pats kā iepriekš, turklāt dziesma bija ļoti skaista, lai gan, jāatzīst, kā to pirms tiešraides Panorāmā trāpīgi atzīmēja kāds no ārvalstu žurnālistiem, tai acīmredzami trūka enerģētiskā lādiņa.

Kāds tad ir rezumējums: liels skaits vietējo profesionāļu, ar kuriem neformālās sarunās pie kafijas tases vai alus kausa padomos droši vien padalījās vēl lielāks skaits profesionāļu, vairāku mēnešu laikā nespēj izprātot kaut vai ko tādu, lai mēs pēc pusfināla varētu, kā ierasts, gausties par to, ka visu ir noteicis politiski reģionālais balsojums un «Eiropa mūs nesaprata» – jādomā, ka jebkurš, kas skatījās šo pasākumu, jau uzreiz pēc Anmary uzstāšanās saprata, ka Eiropai te nav ko saprast, jo te nekā nav un nebūs. Nu tad varbūt sekojam hokejistu pēdās: lai producents Aigars Dinsbergs ar LTV meklē Rietumos kādu tedu nolanu vai peku rautakalio, kurš brauc un pamāca mūsējiem, ko darīt uz skatuves, kā uz tās izskatīties un kā iepatikties skatītājiem. Dziedāt jau latvieši it kā vēl prot...

***

KO PAR ANMARY PRIEKŠNESUMU DOMĀ CITI?

Nevarēja gaidīt piruetes

Dace PŪCE, režisore un producente:

– Mēs strādājām pēc tīrākās sirdsapziņas un darījām visu, lai meitenēm pašām patīk. Veidojot priekšnesumu, mans galvenais uzstādījums bija – lai procesā būtu iesaistītas arī bekvokālistes, tāpēc neaicinājām profesionālus dejotājus, kas fonā vienkārši dejotu. Gribēju parādīt stāstiņu, kas līdzinātos seriālam Bīstamās mājsaimnieces vai Sekss un lielpilsēta latviešu mērcē. Bet kā saka – vienam patīk mamma, otram – meita, citam – kleita. Tanī brīdī, kad meitenes man lūdza palīdzību un es sāku veidot šo priekšnesumu, citi viņām bija pagriezuši muguras. Un tas nav pirmo gadu. Kad ieraudzīju šo situāciju, biju pārsteigta – naudas nav, neviens negrib uzņemties atbildību, visi baidās, jo zina: ja priekšnesums aizies šķērsām, kā tas ir arī šajā gadījumā, tad tie, kas pie tā strādāja, tiks norakti. Man bija pietiekami daudz drosmes, lai uzņemtos šo darbu. Tas, ko redzējām Eirovīzijā, ir maksimālais, ko divu mēnešu laikā varēja uztaisīt – meitenēm vajadzēja sadziedāties un iemācīties gan dejot, gan tēlot. Skaidrs, ka nevarēja no viņām gaidīt piruetes vai staigāšanu uz rokām. Jebkurā gadījumā prioritāte šajā konkursā tomēr ir dziesmai. Eirovīzija drīzāk ir tādas kā zirgu skriešanās sacīkstes – neko nevar zināt. Vai Latvijai vajadzētu vai nevajadzētu piedalīties Eirovīzijā turpmāk? Ja godīgi, problēma jau nav tikai Eirovīzijas sakarā, tā ir daudz plašāka. Ja mēs apstāsimies un nedziedāsim un skolēni neuzstāsies un nemācīsies mūzikas skolā, kultūras dzīve apstāsies, mūsu identitāte pazudīs. Eirovīzija ir jātaisa, jo tā ir attīstība. Tas nav arguments – mums nebija naudas, tāpēc nodziedājām vai nodejojām slikti, galvenais ir censties un ticēt, ka nākamreiz būs labāk.

Izskatījās diezgan pelēcīgi

Aivars HERMANIS, mūziķis:

– Ar dziesmu viss bija kārtībā, tā skanēja pat labāk nekā iepriekšējās reizēs. Vājākā vieta bija skatuves tēls, apģērbi un arī tas, kas notika uz skatuves no scenogrāfiskā viedokļa. Tas viss uz citu priekšnesumu krāšņuma un uguņu raibuma fona izskatījās diezgan pelēcīgi. Es saprotu, kāpēc tērpu māksliniece un cilvēks, kas veidoja skatuves dizainu, gāja pa šādu ceļu, taču kopumā priekšnesums nebija nostrādāts līdz galam. Ideja bija, bet nu... Profesionāli raksturo tas, ka viņš savas idejas spēj realizēt tā, ka arī citi tās saprot. Tā ir starpība starp tiem, kuri nav profesionāļi un kuriem ir baigās idejas, un profesionāļiem, kuri zina, kā tās patiešām īstenot. Lai vai kā – ne jau tam, vai esi pirmajā vai pēdējā vietā, ir izšķiroša nozīme. Ar dalību Eirovīzijā Latvija parāda, ka arī mēs darbojamies šādā jomā, un šis konkurss tomēr ir valsts sabiedriskā tēla veidošanas sastāvdaļa – cik nu tas valstij ir svarīgs, tas, protams, atspoguļojas finansējuma mazumā.

Vajadzēja domāt agrāk

Raimonds PAULS, komponists:

– Par to, kur priekšnesumā bija problēma, vajadzēja domāt krietni agrāk. Vizuāli tas bija pabāls salīdzinājumā ar citu valstu numuriem. Piemēram, labs numurs bija Dānijai un pavisam negaidīts – krievu babuškām. Mēs taču dzirdējām, kādu skatītāju reakciju tie izraisīja. Ir grūti pateikt, kura dziesma patika un kura nepatika, jo muzikālās kvalitātes šajā konkursā nav, galvenais akcents tiek likts uz šovu. Mūsējiem nekā tur nebija – meitene tikai nostaigāja pa skatuvi. Katru gadu tiek diskutēts, vai vajag mums piedalīties Eirovīzijā vai nē. Ja jūtam, ka mums nav tas numurs labs, tad nevajag braukt. Varbūt kādu Latgales popfolkloras grupu vajadzētu aizsūtīt, un tad, iespējams, mūsējiem būtu lielākas izredzes tikt tālāk. Protams, mūsu meitenei Anmary neko nevar pārmest. Viņa savu darbu izdarīja, bet mums pašiem vajadzētu padomāt, kā atbalstīt šā konkursa dalībniekus. Mākslinieki paši uz savu roku gatavo priekšnesumus, un atbalsta nav, tikai pēc tam protam mesties virsū.

Gribēja, bet nesanāca

Kārlis BŪMEISTERS, mūziķis:

– Pirmkārt, Anmary teicami nodziedāja atšķirībā no daudziem citiem tā vakara dalībniekiem. Patiešām intonatīvi labi nodziedāja. Laikam bēda bija priekšnesumā. Nedotu puķes tam vai tai, kurš modelēja viņai kleitu, un domāju, ka Anmary varēja iztikt bez bekvokālistēm un būt uz skatuves viena. Bija sajūta – ir gribēts šovs, bet nesanāca, un tas, manuprāt, ir vistrakākais, kas var būt. Vai nu netaisi šovu – apsēdies uz krēsla vai stāvi pie mikrofona un panāc dziesmā emocionalitāti ar režijas palīdzību un ar precīzu kameru kadrējumu apstrādi, vai nu taisi šovu un netaupi ne uz ko, kas gan Latvijas gadījumā tīri objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams. Nevarētu teikt, ka priekšnesums vien ir noteicošais. Cik nācies vērot Eirovīziju, esmu secinājis: ja dziesma tiešām ir forša, tā vienmēr nonāk pirmajā desmitniekā. Neatceros tādu gadījumu, kad tiešām ļoti spēcīga dziesma, ko izpilda spēcīgs izpildītājs, būtu palikusi ārpusē.

Režisoram vajadzētu sadot pa galvu

Kārlis LĀCIS, komponists:

– Anmary un arī meitenes nodziedāja labi. Manuprāt, līdz šim neviens no mūsējiem vēl tik labi nebija nodziedājis, bet priekšnesums izskatījās galīgā d.... Domāju, ka producentam vai režisoram, kas to taisīja, vajadzētu sadot pa galvu. Tad jau labāk, lai priekšnesuma nav vispār – vienkārši stāvi un dziedi. Lai gan neteiktu, ka Anmary ir izgāzusies, tikai mazā Latvija nevar savākt tik daudz balsu, lai tiktu tālāk, tāpēc pa lielam – mūzikai un šovam nemaz nav nozīmes. Ja naudu, ko atvēl Eirovīzijai, ieguldītu citā foršā lietā, tad piekristu, ka šis konkurss mūsējiem nav jārīko, bet, ja no tā atteiktos vienkārši tāpat, tad nē. Lai jau brauc!

Dizainera totālākā neveiksme

Zigmars LIEPIŅŠ, komponists:

– Visu dalībnieku uzstāšanās, ko otrdien dzirdējām, lielākoties bija ļoti vājš muzikālais materiāls. Neatceros nevienu Eirovīziju, kurā būtu bijušas tik sliktas dziesmas tik lielā daudzumā. Anmary izpildītā dziesma bija laba, ņemot vērā, ka kopīgais fons bija vājš, kas arī norāda, ka Eirovīzija ir aizgājusi, tā teikt, nebūtībā. Tai vairs nav nekāda sakara ar mūziku. Tajā redzams un dzirdams viens vienīgs trādirīdis ar deju mūzikas elementiem. Faktiski visas dziesmas ir gandrīz vai vienādas, un izšķirošais jautājums ir: kurai meitenei kājas aug no galvas un kurai no padusēm. Tāpēc, neskatoties, ka Anmary dziesma it kā būtu laba, viņas vizuālais tēls izskatījās vecišķs. Nedomāju, ka viņai var ko pārmest, drīzāk jārunā par horeogrāfisko iestudējumu, kas bija dziļi neveiksmīgs. Visticamāk, labāk būtu bijis, ja uz skatuves viņa būtu uznākusi viena. Arī tērps bija absolūti garām. Nezinu, kāpēc sievietei ar viņas augumu ir jāuzstājas ar kleitu, kas ir mazliet pāri celim. Kleitai vajadzēja būt vai nu garai, vai īsai. Tāda, kā tā izskatījās, domāju, ir dizainera totālākā neveiksme. Skaidrs, ka ziemeļnieki un Balkānu valstis balso par saviem kaimiņiem un Latvija var uzvarēt vienā vienīgā gadījumā – totāli izlecot ārā no kopīgās plūsmas. Tas, ka Anmary pieklājīgi nodziedāja, ir krietni par maz. Lai arī Eirovīziju sauc par dziesmu konkursu, drīzāk tas ir drēbju un ideju konkurss, sporta sacīkstes. Protams, pat ja pēc vairākām neveiksmēm Latvijas Televīzijai ir varēšana un gribēšana rīkot šo konkursu vēl, kāpēc ne? Ieteiktu uz šo konkursu aizsūtīt vienu labu dziedātāju, kas smuki nodzied, un sveiki.