Marika ĢEDERTE atbild fotogrāfam Aleksandram Sokolovam

Mani sauc Marika Ģederte, man ir 37 gadi, esmu precējusies 15 gadus, esmu astoņgadīga dēla mamma, nodarbojos ar uzņēmējdarbību kopš 23 gadu vecuma.

Sāku pelnīt savu kabatas naudu kopš 15 gadu vecuma un smags darbs man nekad nav svešs. Prese mani dēvē par Blondīņu vadoni, dažkārt kā Mrs Globe Latvija 2005, Mrs Universe 2008, bet retāk min kā uzņēmēju. Pusotru gadu nostrādāju Ādažu domē kā deputāte un sapratu, ka tas nav man - cīnīties pret divdesmit gadu iestigušo stagnāciju nav manis spēkos. Tieši gadu atpakaļ mandātu noliku, lai nodarbotos ar to, kas man sagādā prieku. Trīs gadus organizēju Go Blonde festivālu, joprojām organizēju labdarības projektus, palīdzot ģimenēm, kurām ir bērni ar dažādiem kustību vai garīgajiem traucējumiem. Un joprojām vadu tos pašus uzņēmumus. Nu tas īsumā par mani tiem, kuri mani nepazīst.

Ja mēs mazāk skatītos uz citiem un vairāk uz sevi un saviem sasniegumiem, diez vai šodien par šo tēmu vispār būtu jārunā.

Pozitīvas lietas un sasniegumi taču ir garlaicīgi, par to raksta tikai atsevišķi mēdiji un statistika ir pierādījusi, ka arī tos lasa mazāk. Interesantāk jau atspoguļot skandālus, neveiksmes, šķiršanos, jo pašu lasītāju problēmas uz to fona šķiet daudz mazākas.

Tad jāuzdod jautājums, kas tad ir sasniegums, par ko mēs te “cepjamies”? Cik lielam tam jābūt, lai sevi pie tiem “laimīgajiem” pieskaitītu? Kādam tā ir ģimenes nodibināšana, kādam - tikšana galā ar savām atkarībām, kādam - beidzot darba dabūšana, citam - sportisko rezultātu sasniegšana. Es šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Un katrs mēs esam kaut ko sasnieguši.....

Piekrītu Zanei Skrastiņai, ka būt par māti vai vecākiem ir pats grūtākais darbs, lai izaudzinātu gudrus, darbu mīlošus, patstāvīgus un veselus bērnus. Īpaši jau tagad, kad vecākiem jādomā kā savilkt galus kopā, jāmeklē iespējas piepelnīties ārpus Latvijas, lai izdzīvotu. Ne mazāk viegli šajos apstākļos ir saturēt ģimeni, būt labai sievai/vīram un kopā nodzīvot vairākus gadu desmitus, ne visiem tas ir pa spēkam. Cīnoties ar savām problēmām, nevienam nav laiks sev un tusiņiem. Un tie, kuri tur parādās, ir kā “varžacs”. Un tas ir lielisks mērķis, lai izgāztu savu aizvainojumu “tiešā trāpījumā”. Iespējams, ka komentētāji jūtas nedaudz labāk kādam “uzgāžot uz galvas samazgu spaini”, bet atceros kā teica mana vecmāmiņa - jebkurš ļaunums nāk atpakaļ pašam ar divkāršu spēku.

Atļaušos precizēt tiem, kuri it kā zin, kā viss notiek. Uz pasākumiem neviens neiet bez ielūguma un prese patiešām fotogrāfē tikai dažus cilvēkus, un diemžēl tie ir vieni un tie paši cilvēki. Skaidrs, ka maļamies pa vienu un to pašu “pīļu dīķi”. Katru, kurš saņem ielūgumu, pats izvēlās, iet vai neiet uz aicināto pasākumu. Tiem, kuriem nervi jau ir sabeigti ar komentētāju negatīvismu, vairs tos neapmeklē un šo “seju” skaits “ sarūk”. Jo biežāk parādies fotogrāfijās, riskē ar “visneciešamākās personas statusu”.

Bet vai tāpēc mums visiem būtu jāsēž mājās un neiet atbalstīt draugus un nepriecātos par viņu panākumiem vai sasniegumiem?!

Man ir pilnīgi vienaldzīgs svešu cilvēku viedoklis, jo viņi mani nepazīst. Man ir svarīgs tikai tuvāko cilvēku viedoklis. Viņu dēļ es no rītiem ceļos, cīnos un daru to, kas man patīk. Dzīvoju savu dzīvi un nekomentēju citu dzīves. Es esmu par līdzsvaru dzīvē un neatbalstu galējibas. Katrs lai dzīvo tā, kā pats jūtas komfortabli.

Cerams, ka pavasaris ienesīs pozitīvas korekcijas katra cilvēka sirsniņā! Vairāk mīlestības un mazāk naida!

Te Aleksandra Sokolova VIEDOKLIS http://www.vipi.tv/vip/latvija/idn51249