Dziedošais ugunsdzēsējs Buķelis priecājas būt atkal kopā ar ģimeni

– Kādas sajūtas, esot ārā no šova?

– Patiesībā jūtos baigi labi. Esmu atpakaļ mājās kopā ar ģimeni. Sajūtas ir ļoti labas!

– Vai nav žēl, ka tevi izbalsoja?

– Godīgi sakot, nē. Man būtu žēl, ja es nebūtu mēģinājis un nebūtu vispār piedalījies šovā. Es tad varētu nožēlot, ka palaidu garām iespēju sevi parādīt. Taču es šovā biju diezgan ilgi un daudz ko izdarīju mūzikas ziņā. Es parādīju, kas es esmu un ko es varu. Un tas jau ir daudz.

– Ko darīsi tālāk?

– Turpināšu kā līdz šim – strādāšu un dziedāšu grupā. Nekas jau tā krasi nemainīsies, viss turpināsies ierastajās sliedēs.

– Vai jau ir kaut kādi piedāvājumi?

– Priekšlaikus negribu neko atklāt. Man nepatīk lielīties, pirms kaut kas vēl noticis. Varu pateikt tikai to, ka piedāvājumi ir. Strādāšu ar sevi, ar grupu, un – tad jau redzēsim!

– Un kā ar darbu – esi jau atgriezies pie ugunsdzēsējiem?

– Nē, nē, vēl es neesmu atpakaļ darbā! Man vēl ir atvaļinājums, es to izbaudu kopā ar ģimeni. Es beidzot esmu mājās!

– Pēdējās divas nedēļas tu šovā biji tāds visai čīkstulīgs – biji jau noguris?

– Jā. Ir grūti tik ilgu laiku nodzīvot četrās sienās. Visu laiku esi atrauts no ārpasaules, no saviem draugiem, tuviniekiem, no ģimenes. Tas patiesībā bija ļoti grūti. Varbūt uz āru tas bija redzams tikai pēdējās divās nedēļās, bet patiesībā jau labu laiku sevī jutu izsīkumu. Man šķiet, ka es šovā biju jau parādījis visu, ko var parādīt. Godīgi sakot, visi, kas šovā ir no pirmās nedēļas, ir jau noguruši.