Agris Daņiļevičs: Gaumes rāmīšos ir jāturas

Viņš nav no tiem, kurš ļoti pievērš uzmanību apģērbam, taču, izejot no mājas, spogulī tomēr ieskatās.

Dodoties uz copi, viņš gan spogulī neskatās. «Tad mani labāk nesatikt, jo tad esmu ļoti nestilīgs,» viņš smej, sakot, ka tad jostasvieta ir augstu virs vēdera, bet bikses ir «ievilkušās pakaļā». Agris ir paškritisks un domā, ka tas, kā viņš izskatās, ejot makšķerēt, izskatās baisi. «Kāds tur stils! Galvenais, lai silti, lai vējš nepūš!» viņš spriež ļoti praktiski.

Visu izšķir slāpes

«Tas, kā saģērbjos, atkarīgs no tā, uz kurieni eju, kādi cilvēki būs apkārt. Protams, uz teātri un Operu džinsos cenšos neiet, bet tai pašā laikā, ja man nav variantu, jo kaut kas ir samisējies un man nav bijis laika pārģērbties, es arī Operā varu ieiet džīnās. Taču es sev to piedodu, jo ne jau speciāli tā daru – tā gadās.»

Taujāts, vai stilam ir nozīme, Agris smej: visu izšķir slāpes. «Es nezinu,» viņš aizdomājas un tad saka, ka publiskas profesijas pārstāvjiem zināmos gaumes rāmīšos tomēr ir jāturas. «Mans darbs gan atļauj ļoti neiespringt, turklāt man ir sajūta, ka mūsdienu mode ļauj cilvēkiem samest kopā visu ko – jo dullāk un trakāk, jo stilīgāk.»

Horeogrāfs spriež: savulaik bija uzskats, ka zilu ar zaļu nevar likt kopā, bet tagad visur zils tikai ar zaļu ir kopā. Un izskatās labi. «Atceros: vēl biju mazs puika, kad no vara vadiņiem taisīju pīnītes, pinu kopā zilu ar zaļu, un mamma man pārmeta: «Nē, dēliņ, zils ar zaļu gan neiet kopā!» Tagad skatos, ka arī rozā ar oranžu sader itin labi.» Un tomēr Agris vienā komplektā cenšas nelikt trīs dažādus zaļus toņus, arī sarkanu neliek kopā ar rozā un oranžu.

Uzvalciņš tikai viens

Par zīmoliem Agris neinteresējas un neko daudz arī nezina, vien atminas, ka savulaik bija tādi Lee un Wrangler džinsi, kādos visi staigāja. «Es pat nezinu, kādi man tagad kājās, un mani tas galīgi neuztrauc. Galvenais, lai apģērbs ir tīrs. Šos džinsus, piemēram, nopirku veikalā Dressmann,» viņš vaļsirdīgi stāsta. Iegājis, ieraudzījis, ka tie maksā 15 latus, nopircis četrus pārus, un tagad priecājas, ka gadu vai pusotra par džinsu iegādi nebūs jādomā.

«Nekad speciāli nebraucu uz veikalu iepirkties,» viņš stāsta, sakot, ka veikalus ātri izšiverē, ja kādreiz kāds kur jāgaida, ja iegadās kāds brīvs brīdis un tuvumā ir kāds veikals. «Man jau neko īpašu nevajag,» Agris nosaka un izstāsta, ka viņa garderobē ir kādas desmit šlipses, vairāki krekli, bet uzvalks ir tikai viens. «Pamainu kreklu, pamainu šlipsīti un ar vienu uzvalciņu mierīgi iztieku! Nu ko tad vecim vairāk vajag?»

Kā opītis uz šķūni

Agris atklāj, ka tikai vienreiz dzīvē atļāvies sev iegādāties dārgu apģērbu – tas bija vēl pirms krīzes, kad par Diesel ziemas mēteli samaksājis 200 latu. «Tolaik Viļņā taisīju lielu izrādi, par ko man labi maksāja. Man vajadzēja ziemai mēteli, tāpēc devos to meklēt uz Viļņas lielo tirdzniecības centru Akropolis. Ieraudzīju vienu, kas patīk. Uzvilku, izskatījās labi. Tāds ļoti jancīgs, pelēki zili nekāds, bet audums ļoti kvalitatīvs, tas man patika. Kad ieraudzīju, ka tas maksā 1000 litu, noliku atpakaļ: vells, par mēteli tik dārgi maksāt! Staigāju tālāk, bet tas mētelis kaut kā visu laiku vilkās līdzi... Nodomāju: ai, es taču esmu labi pastrādājis, nopirkšu vienreiz kaut ko labu!» Agris atminas, kā šaubījies par dārgo pirkumu. Starp citu, viņš tikai mājās pamanījis, ka tas ir Diesel.

Agris smej: sieva, ieraudzījusi viņa smalko mēteli, tik noteikusi, ka viņas opītis ar tādu gājis uz šķūni pēc malkas... «Starp citu, tieši par šo mēteli cilvēki man visvairāk ir teikuši komplimentus: vieniem tas ļoti patīk, citiem nepatīk, bet mierā neviens neliekas...