Jauni fakti par Mārtiņa Freimaņa dzīvi; Apkārt metājās asiņaini kabatlakatiņi...

Kopš Mārtiņš Freimanis miris, bieži skanējuši vārdi - viņš bija ļoti vientuļš. Taču Liepājā viņam bija tuvinieki, kam nebija vienalga, kā Mārtiņam klājas - mammas māsa, māsīca, brālēns, krustdēls.

"Mani ļoti sāpina tas, ko tagad raksta žurnālos un internetā - dzīves laikā neviens par Mārtiņu neesot licies ne zinis. Vai tiešām pats Mārtiņš tā būtu teicis? Kurš no Mārtiņa draugiem nepazina mani? Kurš nepazina manu meitu? Ja mēs būtu sveši cilvēki, vai tagad man mājās būtu Pepītes bērns? Svešiniekiem nedāvāja suņus, nezvana un neraksta īsziņas," Freimaņa krustmātei Indrai grūti valdīt asaras.

Taču medijos viss esot citādi - Mārtiņš kontaktējies tikai ar tēva otro sievu Intu un pusmāsu Ilzi, bet mūziķa mammas radinieki uzradušies vēlāk, kad jau bijusi iespēja dalīt aizgājēja mantu.

"Tagad runā - Mārtiņam uzradusies ome, ko viņš gandrīz nekad nav redzējis. Tā nu gluži nav... Mārtiņš nebija viņu aizmirsis, reizēm apciemoja," stāsta Indra.

"Kad Mārtiņš nomira, īsti nesapratu - kurš Intai piešķīris tiesības iet uz viņa mājām, dalīt viņa mantas? Varēja taču pagaidīt, aprunāties."

"Mārtiņa mamma bija ļoti skaista sieviete, bet presē liek tikai to vienu bildi, kur viņa šausmīgā paskatā," dusmojas Indra.

Freimaņa mamma nomira pāris mēnešus pēc muziķa nāves. Daļu mūža 60 gadu vecā sieviete pavadīja psihoneiroloģiskajā pansionātā. "Kādēļ tā notika? No labas dzīves. Viņai netrūka nekā. Viņai kā jūrnieka sievai nauda bija vienmēr, līdz ar to arī pārāk liela brīvība. Uz mājām nāca draugi, sākās iedzeršanas. Kad Mārtiņa tētis no viņas aizgāja, naudas vairs nebija. Pamazām tika pārdots viss, kas bija savests no ārzemēm. Tā aizrāvās, ka drīz viņai nebija vairs nekā - ne pieraksta, ne pases," stāsta Indra.

"Iekārtoju viņu slimnīcā. Nesu māsai kafiju, cigaretes, ēdienu, kut gan visi man teica, ka tam nav jēgas. Kā es biju prom, tā Ināra to visu pārdeva vai iemainīja pret alkoholu. Klaiņoja apkārt, gulēja uz ielas. Savācu visus dokumentus, nokārtoju Inārai pasi un ieliku viņu psihoneiroloģiskajā slimnīcā."

"Protams, Mārtiņš nevienam negribēja stāstīt, ka viņam ir tāda māte, - viņam bija kauns. Taču nebija gluži tā, ka mamma savu dēlu nepazina un nesatika. Vienu brīdi Mārtiņš pat apsvēra domu ņemt mammu pie sevis. Taču es viņu atrunāju. Teicu - viņai kaut kas uznāks, aizklīdīs prom, un ko tad tu darīsi?"

"To, ka Mārtiņam ir nopietnas problēmas ar aknām, es zināju sen. Beidzamajā laikā, kad braucu pie Mārtiņa uz Rīgu, redzēju - apkārt metājās asiņaini kabatlakatiņi. Taču iedomāties nevarēju, ka ka viņš var aziet tik pēkšņi. Katru reizi, kad Mārtiņš zvanīja, teicu - ej pie ārsta, dari kaut ko! Un viņš vienmēr solīja - jā, jā!" stāsta viņa.

"Mums bija jāsatiekas 18. janvārī, bet tad jau Mārtiņš bija slimnīcā. Viņš teica - piezvanīšu, satiksimies, kad iznākšu ārā. 27. janvāra rītā biju darbā. Dzirdu pa radio kaut kādu jocīgu ziņu. Pirmajā mirklī nodomāju - tā gan ir muļķīga reklāma! Laikam drīz būs kāds koncerts vai filma ar Mārtiņu. Kad sapratu, ka viss ir pa īstam - noģību," atceras Indra.

"Tad, kad Mārtiņš aizgāja, mani vispār ignorēja. Uzreiz bija tik daudz zinātāju un darītāju, ka manas domas nevienu neinteresēja. Pēc tam rakstīja - es neesot bijusi nevienā pasākumā, kaut gan biju gan Liepājā, gan Rīgā. Jā, necentos būt par varītēm visur, jo man neviena priekšā nav jāizrādās. Manas sāpes ir tikai manas. Arī uz piemiņas mūziklu Rīgā es nebraucu - man negribējās to burzmu. Mājās iededzu svecīti un ieslēdzu interneta tiešraidi," saka Indra.