"Arsenāla" tēvs Sukuts

Dāvids. Tu taču esi leģenda!

Augusts Sukuts. Kas man ir jāsaka?

D. Vai tu jūties kā leģenda, kā mesija?

S. Kā mesija noteikti ne.

D. Kam jānotiek, lai tu tāds justos?

S. Man nemaz negribas tādam justies. Pēdējo dzīves ceturtdaļu vairāk gribas nodzīvot nevis kā mesijam, bet gan saplūst ar pūli. Arī austrumos, par kuriem tagad stāstām Arsenālā, viņi runā par to milzīgo ego, kas valda rietumu pasaulē, kur cilvēks bieži sevi nostāda dieva vietā.

D. Bet paradokss, ka ar terorismu cilvēki pievērš sev vairāk uzmanības nekā ar popkoncertiem?

S. Es domāju, ka Madonnas koncerts izraisīja veselu vētru — gan reliģisku, gan…

D. Es domāju, ka viņa dara pareizi. Un tu?

S. Nezinu, neesmu bijis un redzējis, ko viņa dara.

D. Vai provocēt cilvēkus ir slikti?

S. Provocēt nav slikti. Arsenāls arī provocē. Domāju, ir noteikts tabu, kuru, gadsimtiem ejot, mēs bīdām uz priekšu. Bet tas tabu jēdziens tomēr eksistē! Acīmredzot mums pašiem šis tabu jānosaka, jo bez tā nevar. Tev nebūs nokaut! To teica mana māte, tava māte.

D. Gan viena, gan otra reliģija tomēr kauj uz nebēdu.

S. Pasaule pēc būtības ir pārāk liela un sarežģīta, bet, ja mēs katrs sevī zaudēsim to skaidrību, ko māte vai tēvs ielikuši, būsim pagalam. Viņa teica: "Tev nebūs nokaut! Lai tie pārējie kauj. Tev nebūs nokaut!"

D. Bet viņi jau nekauj savā vārdā, viņi kauj kāda augstāka spēka vārdā…

S. Es runāju par latviešu karavīriem Irākā.

D. Ak par politiku!

S. Nu nē taču! Es runāju par austrumiem. Tā ir pasakaina, harmoniska pasaule, kurā mēs iejaucamies. Mēs gribam savu — rietumu harmoniju — viņiem uzspiest. Tas tā nenotiek un nenotiks.

D. Nuja, nevajag iet ar savu Bībeli uz svešu baznīcu, bet nez kāpēc visi tā dara… Vai Arsenāls ir mūžīgs?

S. Mēs neesam mūžīgi. Bet 20 gadu būs vēl noteikti! Kamēr būs kino, jo faktiski tā kino, par ko mēs runājam, laba kino, pasaulē ir maz. 99% ir komerckino — pietiekoši daudz mēslu.

D. Kas ir kino mēsli?

S. Ir divu veidu mēsli: tie, kuri smird, un tie, kuri nesmird. Smird tie, kur ir neprofesionālisms.

D. Bet kā ar indivīdu un izpausmi?

S. Izpaudies, filmē, cik gribi, parādi savai sievai! Bet kam tu to stiep rādīt simtiem un tūkstošiem cilvēku? Tavs ego to pieprasa.

D. Vai nav ne kripatiņas ego tajā, ka tu jau 20 gadus veido Arsenālu?

S. Neapšaubāmi ir, bet es cenšos to apzināti samazināt ar katru gadu.

D. Vai augsts pašnovērtējums ir slikti?

S. Kas tur labs? Faktiski mēs darām darbu. Amatnieks. Tas ir labākais, ko var pateikt par cilvēku. Augstāks vērtējums man neeksistē. Priekš kam vēl ordeņus kārt?

D. Cilvēki grib apliecinājumu saviem panākumiem. Ar labiem vārdiem ir par maz, vajag taustāmus apliecinājumus.

S. Man ir palaimējies: strādāju kopā ar jauniem cilvēkiem, kuriem ir 20—25 gadi. Viņi ir pilnīgi citādi.

D. Nav grūti?

S. Ārkārtīgi viegli.

D. Par to visatļautību, par tabu… Jauniem cilvēkiem vairs nav šo…

S. Tieši ar viņiem viss ir kārtībā. Viņi nedomā ne par medaļām, ne par ordeņiem.

D. Kāpēc vecākajai paaudzei šķiet, ka ar jaunatni iet uz galu?

S. Es domāju tieši otrādi. Ne domāju, vienkārši redzu desmitiem, simtiem jaunu cilvēku sev apkārt. Viņi vienkārši nāk un piesakās strādāt par niecīgu atalgojumu, jo grib būt iekšā tajā informācijas plūsmā.

D. Katru dienu ej uz Arsenāla kinoseansiem?

S. Mēģinu, bet, ja atbrauc vairāk nekā simt cilvēku no 40 pasaules valstīm, man primāri ir jātiekas ar viņiem. Jāiedzer kāds graķītis, jāparunājas ar vienu, ar otru…

D. Māris Gailis, tu, vēl kādi pāris cilvēki… Tā taču ir draudzība mūža garumā! Nav apnicis?

S. Ar Māri ir kaut kā dīvaini. Mēs ne reizes divdesmit gadu laikā neesam saķīvējušies. Mēs viens otru faktiski saprotam no žesta. Nē, kā var apnikt! Mēs visu laiku izdomājam kaut ko jaunu. Tagad Ķīpsalā gribam uzbūvēt vienu privātu muzeju. Mums ir ko darīt.

D. Ko dari brīvajā laikā?

S. Man ārkārtīgi patīk gulēt un sapņot nevis atvērtām, bet aizvērtām acīm. Neviens neskrien pakaļ, nešauj, tur ir interesanti piedzīvojumi.

D. Visbriesmīgākā vieta, kur esi bijis.

S. Tādas vietas nav. Esmu bijis gan Kamčatkā, gan Amerikā, izbraukājis visu Krieviju, Āziju… Tagad gan vairs nekur nebraucu, kā zirneklis sēžu un tikai vācu informāciju jau kādus gadus desmit. Zini, Latgalē dzīvo viens austrietis. Viņš šeit atbrauca kādā 91.gadā, skrēja no tās Eiropas projām, iedzīvojās. Un mēs pirms trim gadiem pilnīgi negaidīti viņam iestājāmies Eiropas Savienībā. Tagad viņš kārto papīrus un dosies projām uz Sibīriju.

D. Tātad tā ir droša zīme, ka drīz arī Krievija būs Eiropas Savienībā… Tev ir teikuši, ka esi traks?

S. Radi.

D. Kas tev garšo?

S. Plānās pankūkas. Ar ikriem, krējumu, ķilavām. Protu cept un pat pamest gaisā.

D. Vai tev ir suns vai kaķis?

S. Bija. Iemidzinājām. 14 gadi, vilks. Bērnībā augu kopā ar diviem citiem vilkiem. Māte agri brauca uz darbu, un es gāju pie māsīcas. Viņai pie nama gulēja divi suņi, tur bija tāds paklājiņš, un es starp viņiem abiem ieritinājos. Vasarās pietiekami bieži tā gulēju.

D. Vai vari nosaukt savas sliktās īpašības?

S. Totāls slinkums. Tas ir Vērsim raksturīgi, — viņš neko negrib darīt. Ja esmu absolūti pārliecināts, ka neviens cits to nedarīs, tad es daru.

D. Kādas vēl tev sliktas īpašības?

S. Ko man nākas darīt, bet nepatīk, — lauzt cilvēkus. Komanda ir liela, un mani interesē cilvēki, kuri domā citādi nekā es. Bet kaut kādi uzstādījumi man ir svarīgi, jo es zinu, kā vajadzētu darīt. Taču cilvēki iet savus ceļus. Un es zinu, ka tas viņa ceļš ir, pieņemsim, garāks. Sāku viņu lauzt. Tad mēs šķiramies, mani moka vainas apziņa. Taču ar visiem cilvēkiem saglabāju teicamas vai…

D. …mazāk teicamas.

S. …vai labas attiecības.

D. Tāpat kā ir glītas un mazāk glītas sievietes.

S. Nē, es vienmēr saku, ka ir tikai viena sieviete.

D. Pat dvīnes?

S. Šī pieredze man acīmredzot vēl tikai būs.

***

CV

Augusts Sukuts, Arsenāla prezidents

Starptautiskā jaunā kino centra direktors

Dokumentālā kino režisors

Kinoizglītība — Augstākie scenāristu un režisoru kursi Maskavā

Beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, ķīmiķis

1965.gada Latvijas čempions sprintā