Runājošā nakts meitene CHILLI

«atpūtu.tv» ieintriģēja bijušās «Talantu fabrikas» uzvarētājas, nu jau patstāvīgas dziedātājas Chilli – īstajā vārdā Ilvas Šeškauskas – pārvērtības. «SeMĀ» viņa, uz maiņām ar vēl trim jaunkundzēm, vada «Nakts sarunas».

– Šis darbs man tika piedāvāts, un jāatzīst, ka sākumā nevēlējos projektā iesaistīties. Viens no manas darbības virzieniem ir saistīts ar bērniem – dažādu pasākumu, nometņu organizēšana, vadīšana, mācīšana. Pati televizoru, var teikt, vispār neskatos, un man bija radies iespaids, ka «SeMA nakts sarunas» ir tikai un vienīgi par seksu, līdz ar to, uzklausot piedāvājumu, sapratu: darbs ar bērniem un seksa tēmu ķidāšana – tas neiet kopā. Tā arī televīzijā pateicu: šim darbam neesmu gatava. Bet tad mani pārliecināja, ka «Nakts sarunās» nav jārunā tikai un vienīgi par seksu, un es piekritu pamēģināt. Vienreiz, otrreiz, un... iegaršojās.

– Un kādas ir sajūtas, kad TV ekrānā nevis jādzied, bet tikai jārunā?

– Es vēl papildinātu: nevis jāatbild uz jautājumiem, bet tie jāuzdod...

Sākums un vēl joprojām, varu teikt – grūti. Gan pati redzu, gan draugi un arī televīzijas ļaudis norāda uz kļūdām, no kurām man ļoti, ļoti gribas mācīties.

– Un tās būtu?

– Man vajagot būt mazliet brīvākai, tādai kā dzīvē – mazliet nekaunīgākai, kas spēj pajautāt ko asāku. Man norāda, ka es baidos būt šerpāka.

– Tā arī ir?

– Jā. Pagaidām vēl aizvien ar pietāti izturos pret viesiem, sarunu cenšoties vest ļoti solīdi. Bet, tā kā tas ir nakts raidījums, tik tiešām vajadzētu arī kādu asumiņu. Taču domāju, ka ar laiku atvēršos, un tas tad lai paliek kā pārsteigums, kā mana izaugsme.

– «Sarunu» viesus, pārrunājamo tēmu loku un jautājumus – visu saņemat gatavu vai arī pašai nākas savu artavu sagatavošanas darbos ieguldīt?

– Viesus, tēmas paši izdomājam, meklējam, uzrunājam. Ejot tiešraides studijā, man nav arī gatava scenārija, kas tikai jālasa. Mans mērķis ir savas «Nakts sarunas» virzīt nevis kā intervijas, bet tieši kā sarunas, kurās katrs nākamais jautājums rodas kā atbildes turpinājums.

– Un kādas tad ir tās tēmas, kas tieši Chilli naktīs interesē?

– Pirmā saruna bija ar Roberto par latviešu un itāļu sievietēm. Ar Andri Daņiļenko runājām par stereotipiem, ko sievietes piedēvē vīriešiem. Būs saruna ar kolorīto Olgu Rajecku, un pagaidām vēl domāju: kā es ar viņu tikšu galā.

– Ja pareizi sapratu, «Sarunu» viesu izvēle ir pašas ziņā un pagaidām dominē tikai mūziķi. Tāpēc – kā vieglāk ar kolēģiem runāt?

– Skatītāji televīzijā, jo īpaši nakts stundās, tomēr gaida sarunas ar slaveniem, pazīstamiem cilvēkiem. Esmu runājusies arī ar aktieriem, tomēr nevar noliegt – pagaidām tie visi bijuši ļaudis, ko zinu.

– Vai kādu arī slavenu, taču ar skatuves mākslu vai mūziku nesaistītu personību neplānojat iztincināt?

– Par to domāju, un tajos brīžos kājas kļūst stīvas. Pagaidām, sava TV darba sākuma periodā, sevi tikai pārbaudu, vienlaikus arī tā kā trenējoties, tā kā gatavojoties tai pirmajai sarunai ar cilvēku no pilnīgi citas, man nepazīstamas sfēras. Lai uzsāktu un labi novadītu šādu sarunu – man jābūt pietiekami spēcīgai.

– Vai jaunais statuss – raidījuma vadītāja – un jaunais darbs – TV sarunu vadīšana (lai arī pieredzes krāšanā vēl mērāms pāris nedēļās) – kaut ko jūsu personībā ir pamainījis? Varbūt atklājis kādu jaunu rakstura iezīmi?

– Līdz šim nemēdzu īpaši piedomāt, iedziļināties cilvēku savstarpējās attiecībās, kas patiesībā (un nevis, kā sākumā biju iedomājusies – sekss) ir «Nakts sarunu» caurviju tēma. Toties tagad esmu sajutusi, ka manī ir atvēries tāds kā «new folder», kurā ierakstu noskatītas attiecības, arī savās attiecībās daudz ko vairāk paanalizēju, pārdomas noglabājot apziņas failā ar domu: kādreiz tas var noderēt raidījumā.

– Vai attieksmes maiņa notikusi arī attiecībā pret TV kameru? Vienas sajūtas, kad objektīva acs pavērsta pret mākslinieku, lai no tā tikai ņemtu par prieku skatītāju izklaidei, bet, pieļauju, citādas ir sajūtas, kad tā «stingrā acs» vēršas ar paģērējumu: strādā, meitene, lai otrpus ekrānam esošajiem ir viela pārdomām, rodas atziņas utt.

– O, jā! Tagad «Sarunās» kameru izjūtu pilnīgi citādāk. Savulaik, ierodoties TV, arī uz intervijām «SeMA» raidījumos, mani nekad nepārņēma uztraukums. Atnācu, parunāju, paākstījos un viss, jo man taču par to raidījumu saturu nebija jāatbild.

– Tātad tagad, tiešraidei sākoties, pārņem stresiņš tāpēc, ka izjūtat atbildību par raidījuma kvalitāti, rezultātu?

– Protams! Un jūs vēl jautājat?!

– Nūū, jautāju tāpēc, ka gana daudz mums ekrānos gozējušies jūsu vecuma jaunieši, kas nesaprot neko par atbildību skatītāju priekšā, toties ambīcijas un slavaskāri demonstrējuši pārpārēm.

– Tas, vai raidījuma izlaidums, ko vadu tieši es, izdosies vai izgāzīsies – tā ir tikai un vienīgi mana atbildība. Ne velti iespringstu pietiekami, raidījuma laikā manī sakrājas adrenalīns, kuru tad vismaz divas stundas vēl pēc ētera beigām nākas kaut kur draugu pulkā kliedēt. Aizverot TV studijas durvis, man vēl ilgi raidījums maļas pa galvu; pārdomāju: kas izdevās, kas ne, analizēju. Tomēr vienu gan zinu: nekāda dižā žurnāliste no manis nesanāks. Jā, man patīk strādāt televīzijā, šajā raidījumā, tomēr tas arī viss.

– Un kas ir tas, ko dzīvē gribat sasniegt tā diži? Būt dziedātāja?

– Man ir ambīcijas darīt kaut ko vairāk nekā malties tikai vienā – mākslinieciskajā vidē. Man gribas mācīties, iegūt augstāko izglītību (Ilva Kristīgajā akadēmijā studē sabiedriskās attiecības – L.R.), gribas reāli dzīvot, apvienojot daudzas nodarbes. Pavisam dziedāšanu negribu atmest, bet tikai ar to nodarboties – arī negribu.

– Vai tik nevēlēšanās pilnībā dzīvi veltīt dziedāšanai nav sekas eiforijas zušanai pēc uzvaras «Fabrikā», iepazīstot gana skarbo un sūro mūziķa likteni Latvijā?

– Nē. Savu dzīvi varu sadalīt emocionālos periodos. «Fabrika» – tas ir apmulsums, pēc tās – tāda kā depresija. Tev pievērš tik milzīgu uzmanību, ka ar to vienkārši tiec samaitāts.

– Pēc uzvaras šovā sekoja depresija, nevis eiforija: tagad man visa pasaule vaļā?!

– Tobrīd mani varbūt arī bija pārņēmusi eiforija, tomēr jau tagad, lūkojoties atpakaļ uz to laiku pirms četriem gadiem, zinu: tas man bija depresīvs periods. Es atpakaļ neskatos ar smaidu. Jā, forši bija, bet tagad jūtos daudz, daudz labāk. Un, lai neesmu katrā žurnālā uz vāka, toties iekšēji jūtos daudz labāk. Galvenā jau ir cilvēka iekšējā harmonija.

– Ir domāts, kā dzīve iegrozītos, ja ne «Fabrika», kas tomēr, pieļauju, lauku meitenei Ilvai atviegloja savas vietiņas zem saules izcīnīšanu galvaspilsētā, uz skatuves, televīzijā?

– (Nopūšas.) Man liekas, ka šajā jautājumā variantu nebija: ja ne šovs, tad es tik un tā kaut ar kājām uz Rīgu no Dunalkas būtu nākusi un lauztos iekšā šovbiznesā. Man tas ir mīļš, jūtos tajā kā zivs ūdenī. Kolosāli! Es jau ne tikai dziedu, bet organizēju arī pasākumus.

– Vai tagad var teikt, ka dzīve ir piepildīta?

– Noteikti vēl ne! Iegrimstot labsajūtā, trūktu iemeslu cīnīties tālāk, bet man vēl gribas tik daudz ko apgūt, sasniegt, nostabilizēties arī personiskajā dzīvē. Es vēl lēkāju tikai uz savas dzīves debesskrāpja pirmā pakāpiena.