Kivičs uzskata, ka Afganistāna ir "džeku paradīze"

600 metru ar konvoju

Par to, kā Afganistānā uzņēma mūziķus, par gūtām vēl nebijušām emocijām un koncertēšanu armijas bāzēs skaņu režisors Jānis Teļnovs »VZ« atzina: «Braucot uz turieni, stresiņš patiesībā bija normāls, jo nezini, uz kādu «kosmosu» dodies.» Jānis ir motobraucējs, un līdzi ņemtas pat moto aizsargbikses un ādas veste – «ja nu kas». Ielidošanas datumi, kad grupa varētu ierasties Afganistānā, tika turēti puslīdz noslēpumā, jo piesardzību tomēr vajadzēja ievērot. «Sagaidīšanas etiķete jāievēro, kaut gan no lidostas līdz armijas bāzei bija tikai nieka 600 metru, kājām iet nevarējām, jo mūs simboliski aizvizināja ar armijas mašīnām,» stāstīja Jānis.

Uzspridzināsies par 50 dolāriem

Afganistāna ir tuksnesis, kur nekas neaug. «Armijas bāze atradās kalnu ielokā, kuriem bija jābūt zaļiem ar labību. Taču, tā kā šis bijis neražas gads, kalni izskatījās kā pieci zaļi stiebri saauguši sešās rindās. Mums stāstīja, ka tāpēc būs nedaudz bīstamāk, jo, ja vietējam zemniekam nav ko ēst, ko viņš dara? Iet pie tāliba par 50 dolāriem spridzināties, lai ģimenei būtu ko ēst!» stāstīja skaņu režisors. Ar vietējiem iedzīvotājiem satikties mūziķiem tā arī nesanāca, jo ārpus armijas teritorijas viņi netika izlaisti, taču sadzīviskā līmenī par to grēks būtu sūdzēties: bāzē ir vairāki veikali, kuros nopirkt visas nepieciešamās lietas, tāpat ir neierobežotas izklaides iespējas – volejbola, futbola un basketbola laukumi, trenažieri, biljards, galda spēles, internets un neierobežotas telefonsarunu iespējas ar mājām. Teļnovam līdz tam bijis priekšstats, ka armijā dodas tikai fanātiski cilvēki,«bet, atrodoties tur, tajā vidē, saproti, ka tur cilvēki ir jauki un sakarīgi».

Jāievēro vietējais «dreskods»

Smiltis ir tuksneša neatņemama sastāvdaļa, un tās ir visur, tāpēc par to, lai rokas būtu tīras, padomāts ik uz soļa. «Higiēna tur pasakaina!» sajūsminās Jānis – tāpat arī par ēdināšanu, jo «nepaspēj būt izsalcis, kad atkal jāiet ēst». «Dreskods» pie ieejas ēdināšanas vietām esot strikts, vienalga – karavīram vai civilajam: T krekls ar piedurknēm, šorti nedrīkst būt – tikai garās bikses, apaviem jābūt ar slēgtiem purniem utt. Pēc higiēnas procesu veikšanas var tikt pie ēšanas – kā klasiskā armijā. «Baro – nenoēsties! Brokastis no pulksten 7 līdz 11, pusdienas – no pulksten 12 līdz 15, vakariņas – no pulksten 17 līdz 20, un tad vēl ir «naksniņas» tiem, kas nāk no maiņas rīta pusē. «Tikai četras piecas stundas «sutkā» vari neēst!» priecājas Jānis.

Apmulsuši gan vieni, gan otri

Pirmais koncerts bijis Mazārešarīfas bāzē, kam karavīri bija pacentušies uzbūvēt skatuvīti zem klajas debess. «Visu sabūvējam, noskaņojamies, samēģinām un... Sāk mākties. Ar organizatora palīdzību dabūjām plēvi un pārvilkām pāri skatuvītei, bet lietus nolīst pirms koncerta. Sajūta pēc koncerta: viss tā stīvi, jo puikas pirmo reizi uzstājās militārai auditorijai un militārā auditorija reizi pusgadā redz normālus māksliniekus. It kā viss ir forši, taču iekšējā sajūta, stāvot pie pults, bija tāda, ka īsti nav kaut kas kārtībā. Cilvēkiem jau patika, bet nenonāca līdz viņiem tas «mesidžs». Pēc koncerta fotografēšanās, sarunas un – cilvēki atraisās! Norvēģi atnesa aliņus –bezalkoholiskos, protams, jo tur ir sausais likums,» stāstīja Jānis. Pārlidojot uz Meimenes bāzi, vakarā tika nolemts sarīkot akustisko koncertu bārā. «Dienas vidū tika izziņots, ka vakarā būs neliels ieskaņas akustiskais koncerts – tikai ģitārists un Kiva (Andris Kivičs). Pa dienu jau «sačomojāmies» ar karavīriem, un pēc akustiskā koncerta karavīri jau izrādīja tehniku, izbraucām ar motocikliem. Un trešais koncerts bija pavisam viegls – savācās norvēģi, vācieši, amerikāņi un vairākums letiņu, un «koncis» aizgāja kā viens elpas vilciens!»

Brauciens izdevies

«Z-Scars» līderis Andris Kivičs šo braucienu nodēvēja tā: ««Viskrutākais» brauciens manā mūžā! Tas nebija tikai kā uz citu pasauli, bet kā uz citu dzīvi citā pasaulē. Patiesībā tā bija «džeku» paradīze: no rīta pamosties, bet tur vīri spēlē futbolu, «kačājas», blakus stāv helikopteri, kaut kur ik pa brīdim izšauj. Dzīvojām armijas bāzē, karadarbības zonā, kur cilvēki nāk pat uz ēdnīcu ar pielādētiem šaujamajiem – protams, ka [uzliktiem] uz drošinātājiem – un šādā skatā uz paplātes nes salātiņus. Pavisam citas emocijas, baigais «othodņaks»!»