Jauna režisore – maģistre Ināra SLUCKA

– Vai nedēļa pirms pirmizrādes ir stresains laiks?

– Nē, nē. Mēģinājumi gan notiek, bet komisijai izrāde jau ir parādīta, maģistranta diploms man jau kabatā.

– Tāpēc pirmizrāde 15. septembrī pašas izjūtās būs citāda?

– Mēs tomēr uzskatām, ka komisijai rādījām ģenerālmēģinājumu, un pēc šīs izrādes dažas lietas vēl ir precizējušās. Nacionālais teātris ir ar mieru manu iestudējumu rādīt skatītājiem, tāpēc šī būs pirmā publiskā izrāde.

– Kurš mirklis pašai būs svarīgākais – priekškara atvēršanās, fināls vai kas cits?

– Tā kā priekškara te nav... Man laikam svarīgākais būs pats fakts, ka Nacionālajā teātrī publika skatās manu izrādi.

– Vai tas varēja notikt arī citā teātrī?

– Protams, nē – te ir manas mājas, un man pat prātā neienāca, ka tas var notikt citur, turklāt teātris mani atbalstīja gan morāli, gan finansiāli.

Savulaik konservatorijā es beidzu speciāli toreizējam Drāmas teātrim gatavotu aktieru kursu, lai gan iestājoties varēju izvēlēties arī Dailes kursu. Tomēr tas man laikam šķita vairāk saistīts ar kinoaktieru studiju. Mana draudzene gāja uz Dailes kursu, es – uz Drāmu, bet tas nenozīmē, ka man būtu bijusi nosliece uz dramatismu un traģiku.

Šo izvēli man nekad vēlāk nav nācies nožēlot – Nacionālais ir mans teātris, lai gan reizēm esmu spēlējusi gan Krievu drāmā, gan pie Viestura Kairiša United Intimacy.

– Droši vien jūsu attiecībās ar Nacionālo teātri jābūt kaut kam vairāk, ne tikai ilgus gadus pazīstamiem gaiteņiem un kolēģu sejām.

– To ir ļoti grūti formulēt. Varbūt svarīgi ir tas, ka dzīve mūs cilājusi augšā un lejā, ir bijušas veiksmīgas un neveiksmīgas sezonas, un mums visiem kopā tas ir bijis jāiztur. Man nepatīk tas, kas šobrīd presē notiek ap mūsu teātri. Visi šie viedokļi, brīžiem diezgan nepamatoti un asi – tajos ir vairāk nolieguma nekā ticības, ka kaut kas var mainīties. Arī aktierim ir grūti izturēt, ja viņam visu laiku saka – tu esi slikts, tu neko nevari! Protams, var noturēties aiz spītības, bet tas ir neauglīgi.

Jā, vajag norādīt uz kļūdām, bet tas jādara ar pozitīvismu, nevis pārvelkot krustu. Tajā visā pietrūkst vēlmes saprast, vēlmes ar kritiku arī celt, nevis gremdēt.

Es pat īsti nesaprotu šīs diskusijas jēgu – kādam jābūt Nacionālajam teātrim? Uz šo jautājumu taču nav iespējams atbildēt, tāpat kā uz jautājumu, kas vispār ir māksla. Manā uztverē Nacionālajā teātrī ir jābūt labām izrādēm, tāpat kā jebkurā citā teātrī. Ar ko tad, teiksim, Nacionālais simfoniskais orķestris atšķiras no jebkura cita simfoniskā orķestra?

– Atgriežoties pie jūsu pirmizrādes – kas ir tas stimuls, kas liek aktierim kļūt par režisoru? Vēlēšanās vienreiz pašam sākt regulēt savu dzīvi?

– Es vienmēr esmu teikusi, ka nekad nebūšu režisore, nekad. Šā pavērsiena iemesls varbūt bija tas, ka visu laiku man bijusi sajūta – es no sevis nemitīgi kaut ko lieku ārā, bet pienāk brīdis, kad gribas kaut ko arī dabūt atpakaļ, uzpildīties. Drīzāk to var uzskatīt par vēlmi uzzināt un iegūt kaut ko jaunu, lai vēlāk man atkal ir ko dot. Un, tā kā aktiera profesijā, kur man ir bakalaura grāds, maģistrantūras nav, nācās pievērsties režijai. Diplomdarbu bija iespējams aizstāvēt arī teorētiski, bet es domāju – kāpēc neizmantot iespēju to izdarīt arī praktiski? Tāpēc es teiktu – izrādi gan esmu iestudējusi, bet režisore vēl neesmu; man šķiet, tam ir vajadzīgs laiks. Mīļākais ir mans pirmais mēģinājums.

– Tātad jums nemaz nav tālejošu plānu režijā?

– Šobrīd man ir jāpabeidz šis darbs. Man ļoti patika process, tā bija laba pieredze arī man kā aktrisei – tagad es savās lomās esmu pilnīgi tikusi vaļā no vēlēšanās režisēt citus aktierus, es izjūtu baudu no tā, ka varu domāt tikai par savu tēlu. Savukārt režisores lomā man bija jādomā par visu, sākot ar projekta pieteikumiem un naudas pieprasījumiem, pavadzīmēm un grāmatvedību, līdz darbam ar scenogrāfi Andru Zīverti, kurai arī šī izrāde ir maģistra darbs. Tāpēc man arī bija jādomā par gaismošanu, par skatuves uzbūvi, vēl programmiņa jāuztaisa... Pirms pati nebiju gājusi tam cauri no sākuma līdz galam, es nevarēju iedomāties, cik darbietilpīgs process tas ir.

– Vai jūsu kā režisores turpmākais ceļš varētu būt atkarīgs no publikas un kritiķu reakcijas? Ja patiks šī izrāde, taisīsiet vēl?

– Nē, tas nav tik vienkārši. Ne jau vienmēr pirmais darbs izdodas tāds, ka visi ir sajūsmā, un tas man arī nav būtiskākais. Acīmredzot man vienkārši kaut kas pašai sevī ir jāizvērtē. Droši vien pieteikšu arī nākamo iestudējumu, bet šī sezona jau ir saplānota...

– Lietu dabiskā kārtība paredz mācīties līdz vidusskolas beigām, vēl dažus gadus augstskolā, un daudziem ar to arī pietiek. Kas liek atsākt mācības desmit vai vairāk gadus pēc pirmā diploma saņemšanas?

– Cilvēks visu laiku pārvietojas no vienas noslēgtas telpas uz citu – mājas, teātris... Protams, var lasīt un vēl kā papildināties, bet man vajadzēja vairāk. Tagad esmu apguvusi tik aizraujošas lietas – teātra antropoloģiju, filozofiju, režijas vēsturi, un diez vai es pati pēc savas iniciatīvas brīvajā laikā būtu pārlasījusi Didro Paradoksu par aktieri vai Ježiju Grotovski, ar kuru kādreiz biju aizrāvusies. To pašu Staņislavski vai Čehovu – pazīstot sevi, es nedomāju, ka būtu kā aktrise otrreiz būrusies tam cauri. Bet tagad, ar savu pieredzi, es pilnīgi citādi un daudz dziļāk uztveru un saprotu rakstīto. Turklāt izjutu, ka mana pieredze man dažas lietas ļauj saprast daudz ātrāk nekā tiem, kas nav saistīti ar aktiera profesiju.

– Sākot intensīvu mācīšanos, varētu būt sajūta, ka sen neeļļotas smadzenes, lēni čerkstot, pamazām sāk iekustēties un uzņemt ātrumu...

– Jā, tieši tā man bija! Pirmoreiz es šo sajūtu piefiksēju pirmajā lekcijā pie profesora Bībera – tā bija pilnīga svētlaime, klausoties, kā tev kaut ko stāsta šī dzīvā enciklopēdija, asprātīgs un erudīts cilvēks. Bauda bija atkal justies kā studentei.

Vēl viens dīvains mirklis bija apmēram otrā studiju gada vidū, kad gatavojos eksāmeniem un lasīju pirmā kursa pierakstus. Toreiz man dažas lekcijas šķita garlaicīgas, pierakstīju kaut ko tikai automātiski, bet gadu vēlāk domāju – kā man tas varēja būt garlaicīgi, kā es varēju to nesaprast?!

Tā ir taisnība – smadzenes, gluži tāpat kā fizisko ķermeni, vajag ik pa laikam iedarbināt un ieeļļot. Citādi kāda joma var pilnīgi palikt novārtā, jo viss jau ir atkarīgs no tā, kādu muskuli mēs trenējam. Arī aktieris nedrīkst būt visu laiku tikai komiķis vai izmantot savu traģisko stīgu, ir jābūt balansam.

Jā, tā sajūta bija tieši tāda, kā jūs sakāt – lēna iekustēšanās, bet es esmu ļoti priecīga, ka to izdarīju.

– Kam ir lielāka jēga – šai sevis iekustināšanai vai maģistra papīram?

– Man gan to labāk patīk saukt par diplomu, nevis papīru, un sava jēga ir arī tam – tagad es varētu strādāt par pasniedzēju. Bet, protams, visvairāk tas bija man vajadzīgs pašai. Un nu jau es sev reizēm uzsitu uz pleca, jo pēdējais pusgads bija ļoti saspringts un grūts, vismaz divas reizes es sev teicu – viss, to es nevaru izdarīt. Jo nebija jau tikai mācības – vēl taču ir darbs teātrī, ģimene, sadzīves likstas...

– Ņemot vērā šo fonu, vai sievietei režisorei, aktrisei ir grūtāk?

– Es šādu atšķirību nekad neesmu izjutusi. Varbūt mums ir mazliet cita uztvere, bet man ļoti patika strādāt, piemēram, pie Indras Rogas. Varbūt arī viņa bija man zināms stimuls – es spēlēju Indras izrādē Divas sirdis, un man bija interesanti klausīties, kā Indra aizgūtnēm stāsta par visu, ko pati mācās.

– Izrādē Divas sirdis spēlējāt kopā ar Veltu Līni – izcilu, bet gados vecu aktrisi. Vai tas lika arī pašai aizdomāties par vecumu?

– Divas sirdis es uzskatu par fenomenālu izrādi. Varbūt arī tāpēc, ka mēs bijām tikai trīs – Indra, Velta Līne un es, radās ļoti liela savstarpēja uzticēšanās. Ir lietas, ko nevar nospēlēt tikai tehniski, svarīga ir otra cilvēka jušana, tā vibrācija, kura vai nu ir, vai nav. Es esmu ļoti pateicīga Indrai, jo tikai pēc šī darba atklāju Veltu Līni arī kā cilvēku, ne tikai kā ļoti lielu mākslinieci. Un esmu ļoti lepna, ka mums izveidojās skaista draudzība un tā turpinās joprojām.

Par aktiera darba gaistošo dabu – par to esmu domājusi vienmēr, bet to laikam, ienākot teātrī, pieņem kā pašsaprotamu. Un Velta Līne ir pierādījums, ka iekšējo jūtīgumu, atvērtību un emocionālo gudrību ar vecumu nevar zaudēt. Ja tu nevari ātri paiet, tas nenozīmē, ka arī iekšēji esi nevarīgs, turklāt personības burvība ar gadiem tikai nāk klāt. Visi prieki un asaras, emocijas un pārdzīvojumi nekur nepazūd, tā ir kā enerģija, kas krājas, katra loma tevī kaut ko atstāj, un galu galā tu esi ļoti piepildīts. Un tad var sasniegt to līmeni, kad aktieris var atļauties uziet uz skatuves un, kā mēs sakām, nedarīt neko – jo tā ir personība!
Es, starp citu, nekad neesmu domājusi, ka vecums – tas ir briesmīgi. Mana mammīte savos vairāk nekā septiņdesmit gados joprojām dejo līnijdejas, nupat pabeidza datorkursus un tūlīt mācīsies angļu valodu, iet uz aerobikas nodarbībām un Saldū vada pensionāru apvienību. Es ceru, ka mammas gēni manī ir.

– Tātad nav taisnība sieviešu žurnālu tekstiem par to, ka pēc 30 gadiem jau jāsāk šausmīgi uztraukties?

– Sieviešu žurnālus es lasu tikai kosmētikas kabinetā vai pie friziera, kur tie gadās pa rokai, un arī tad labāk izvēlos žurnālu Deko. Protams, šo žurnālu auditorija ir apmēram trīsdesmitgadīgie, un šajā publikas daļā pašlaik tiek ļoti kultivēta seksualitāte, jaunība un pievilcība, bet es kaut kā par to visu tik ļoti neuztraucos.

– Arī ne par vēl vienu krunku pašas sejā?

– Es nezinu, vai esmu gatava cīnīties ar grumbām, es vienkārši vienmēr esmu gribējusi justies labi, un tas attiecas gan uz fizisko ķermeni, gan ieeļļotām smadzenēm, gan brīvo laiku, gan darbu, ko daru. Protams, ja gadās mazāk laika trenažieru zālei, jogas nodarbībām vai kalanētikai, tad sāk kaitināt, ka kaut kur kaut kas nekustas. Galvenais jau ir nepalaisties un nedomāt – eh, kā būs, tā būs!

Aktierim tas ir svarīgi arī profesionāli, jo uz skatuves vienmēr var redzēt, vai ķermenis ir savākts vai nesavākts.

– Kā savulaik teikusi Ērika Ferda – "turēt rumpi!"

– Jā, tas ir ļoti labs un precīzs teiciens.

– Ferda ir viena no Dailes teātra leģendām, Nacionālajam teātrim ir pašam savas – vai jums tās kaut ko nozīmē?

– Es arī pati esmu strādājusi kopā ar leģendām, piemēram, Elzu Radziņu, mums joprojām blakus ir arī dzīvās leģendas, kā Alfrēds Jaunušans. Un savai desmit gadus vecajai meitai arī mācu tās cienīt, viņa pazīst visas manas grimētavas biedrenes – Baibu Indriksoni, Rasmu Garni, Intu Tiroli... Vai, piemēram, nesen uz ielas satikām Andri Freibergu, un es viņai pēc tam saku – atceries, tas bija Andris Freibergs, talantīgs scenogrāfs, kādreiz tev par viņu būs skolā jāmācās!

Man drīzāk kaut ko nozīmē nevis leģendas, bet apjausma par talanta klātbūtni. Un, jo vairāk tu vari būt kopā ar patiesi talantīgiem cilvēkiem, jo vairāk celies arī pats un raujies viņiem līdzi. To es vienmēr esmu ļoti augstu vērtējusi.

– Vai tas nozīmē, ka sevi vēl neierindojat starp patiesi talantīgajiem?

– Katram cilvēkam par sevi jādomā pozitīvi. Bet novērtēt es to nevaru, lai gan vienmēr esmu gribējusi nostāties spoguļa otrā pusē, būt par spoguli pašai sev un tad objektīvi redzēt, kāda esmu. Diemžēl to nav iespējams izdarīt, paliek tikai sportiska interese – kā tas būtu, ja varētu?

– Vai kinolomas nevar kalpot par šādu spoguli?

– Zināmā mērā jā, bet tā tik un tā ir loma, tā neesmu es, tāpēc nav iespējams kopsakarībās novērtēt, vai es vispār esmu talantīga.

Jā, var teikt, ka mana kino karjera bijusi daudzskaitlīga un veiksmīga, lai gan vairāk esmu filmējusies ārpus Latvijas. Krievijā cilvēki, kas bija man apkārt, daudz atklātāk vērtēja – lūk, to tu izdarīji spoži, bet tas nu galīgi nav nekas! Tomēr es varu teikt, ka man vienmēr bijis ļoti viegli strādāt, jo visi režisori man ir ticējuši, un kino tas ir īpaši izjūtams. Kino process ir dzīvāks un vibrējošāks, daudz intīmāks nekā teātra lielajā ansamblī.

Varu atzīt, ka Jānis Streičs mani atklāja kā kinoaktrisi ar filmu Tikšanās uz Piena ceļa, lai gan pirms tam jau Aloizs Brenčs ļāva noticēt, ka es kaut ko varu – viņš mani bija izvēlējies galvenajai lomai filmā Mirāža, tikai Maskavā šo izvēli neapstiprināja.

Piena ceļu uzskatu par vienu no skaistākajām Streiča filmām kino simbolikas ziņā, tā bija arī liela uzticēšanās man – jaunai aktrisei. Spilgti atceros mirkli, kad sprādziena laikā bija jāslēpjas šāviņa izrautā bedrē un pār mani bira zeme – tas likās tik bezgalīgi gari, ka tūlīt apraks un nosmacēs. Kad pēc kadra piecēlos, mani sedza tikai viegla smilšu kārtiņa, bet pa šo laiku, kā to parasti mēdz teikt, visu dzīvi biju vēlreiz izdzīvojusi.

Vēl man ļoti labā atmiņā ir Tālivalža Margēviča Pūķa ola. Atceros, ka izlasīju Regīnas Ezeras noveli un nekādi nevarēju sevī atrast pamatojumu – kāpēc šī sieviete tā rīkojas. Tomēr, kad sākām strādāt un dzīvot filmas vidē, lietas, ko nebiju varējusi saprast ar prātu, atnāca pie manis ar izjūtām.

Bija arī tāda Krievijas filma Vilku suns, tā ilgi noturējās reitingu virsotnēs, bet es tur apguvu arī tīri fiziskas lietas – beidzot iemācījos peldēt, tenisu spēlēt, karatē paņēmienus... Tas bija skaistas kino karjeras sākums Krievijā, taču pēc lielās impērijas sabrukšanas samazinājās filmu industrija, vēlāk mēs kā aktieri kļuvām pārāk dārgi, tad vēl vīzas... Patiesībā filmēšanās ir lieliska iespēja, jo katrs no režisoriem un kolēģiem man ir kaut ko iemācījis.

– Vai jūs jau pamazām varētu to visu sākt arī pati mācīt citiem?

– Daļu no tā, kas iemācīts man, es mēģināju mācīt aktieriem savā diplomdarbā. Lai gan mana pieredze ir tikai mana, un ir vēl daudz lietu, ko esmu gribējusi un neesmu varējusi realizēt.

Nesen izbaudīju savdabīgu meistarklasi pie Lizas Eihornas, viņa ir aktrise, kas daudz filmējusies Holivudā un pati Amerikā māca režiju un aktiermeistarību. Viņa bija atbraukusi skatīties mana diplomdarba mēģinājumus, un tas bija ļoti auglīgi. Tāpēc jāsaka – man visa kā ir tik daudz dots, ka tagad jāmēģina to kaut kādā veidā dot atpakaļ.

– Jūsu iestudējums anonsā pieteikts ar gluži vai retoriskiem jautājumiem: "Kā nodzīvot dzīvi kopā? Kā mīlēt? Kā saprasties? Kā nebūt vientuļiem?" Un lakoniska atbilde: "Nezinu." Vai patiešām nezināt?

– Protams, nē. Atbildes nav, un gatavu recepšu arī ne, lai kā sieviešu žurnāli gribētu mums to iestāstīt.

***

Ināra Slucka

Dzimusi 1959. gada 17. decembrī Saldū

Mācījusies Saldus astoņgadīgajā skolā, Rīgas 64. vidusskolā ar teātra novirzienu, Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Drāmas (tagad Nacionālā) teātra kursā, Latvijas Kultūras akadēmijā

Lomas teātrī kopš 1981. gada, filmējas kopš 1983. gada, Nacionālā teātra štata aktrise kopš 1983. gada

Lomas:

Teātrī – vairāk nekā 20 lomu, starp tām Marija (R. Blaumaņa

No saldenās pudeles, 1981), Ilona (H. Gulbja Alberts, 1983), Kleo de Ksavjē (A. Upīša Mirabo, 1987), Martina (I. Žamiaka Uz Akapulko, kundze, 1989), Marianna

(I. Bergmaņa Laulības dzīves ainas, 1991), Elga (G. Hauptmaņa Elga), Anna (H. Pintera Jaunības laiks), Gildensterns (V. Šekspīra Hamlets, abas 1997), Ietaļa (P. Pētersona Fēlikss un Felicita, 1998), Ēva (A. Pleijeles Un rīt būs atkal jauna diena, 2001), Rūta (J. Jurkāna

Viņš taču ir muļķis, 2002), Ļiļa (A. Obrazcova Divas sirdis), Lija Putna (I. Ābeles Dzelzszāle, abas 2003). Teātrī United Intimacy – Laura (I. Ābeles Jasmīns, 2003)

Aktīvā repertuāra lomas: Kātiņa kundze (E. Vulfa Sensācija), Mollija Svīnija (B. Frīla Mollija Svīnija), Maša (A. Arbuzova Cietsirdīgās spēles), Alise (B. Frīla Aristokrāti).

Kino – vairāk nekā 20 lomu, starp tām Astra (Tikšanās uz Piena ceļa, 1985), Jana (Māja bez izejas, 1988), Valborga (Nāru sēkļi, Igaunija, 1988), Moda (Zītaru dzimta, 1989), Viņa (Kanta kaps, 1991), Vika Žuravļova (Vilku suns, Krievija, 1992), Asistente (Varmācības meditācija, 1993), Ieva (Pūķa ola, 1996), Zigrīda (seriāls Tumsas puķe, 1998)