DĀVIDS: "Latvieši ir mazdūšīga un gļēva tauta, absolūtās nulles"

Izskatās, ka viņš grasās būt izteikumos vēl neiecietīgāks nekā savā kādulaik vadītajā «Dāvidšovā»: pēdējo laiku rīcība un izteikumi liek domāt, ka 45 gadus vecajam vīram iestājusies nopietna personības krīze, kuru viņš cenšas slāpēt žultī un agresīvos izlēcienos.

Ilgu laiku skandalozo izteicienu meistars, modes mākslinieks Dāvids (īstajā vārdā Dāvids Andrejevs) ar ģimeni dzīvoja Ķīnā, pirms kāda gada no tās atgriezās un «ieslodzīja» sevi laukos, cenšoties ar masu medijiem vispār nekontaktēties. Nu Dāvids atkal atgriezies apritē, taču atgriešanās izvērtusies vairāk nekā skandaloza. Pagājušajā nedēļā notika Dāvida tērpu skate «Riga Fashion Mood» ietvaros, kas izpelnījās daudzu kritiku. Tāpat ar skandālu beidzās arī preses konference, kurā Dāvids «uzrēja» kādai žurnālistei un pēc asas vārdu pārmaiņas ar masu mediju pārstāvjiem to pameta. Fotografēties arī viņš nevēlējās: nākot pa sarkano paklāju, modes mākslinieks kopā ar sievu Antru nīgrojās, aizsedza ar rokām seju un turpināja izplatīt dažādas asas piezīmes.

Arī Dāvida pēdējā laika intervijas robežojas ar klaju necieņu pret Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem, kompleksu mocīta cilvēka aizvainojumu, kā arī vienkārši, atvainojiet, vecuma marasmu. »VZ» informācijas avoti to tulko kā neveiksmīgu reklāmas kampaņu, bet citi uzskata, ka Dāvids zaudējis realitātes sajūtu, bet vēl daži, ka viņam vajadzētu kritiskāk izvērtēt pašam sevi. Lai kā arī būtu, šķiet, pozitīvas domas par sevi no Latvijā dzīvojošajiem viņam vairs nedzirdēt.

– Nepietiek, ka mēs esam pazaudētā paaudze: kad sabruka Padomju Savienība, mēs, divdesmitgadnieki, palikām pie sasistas siles, bez nākotnes. Lielākā daļa manu vienaudžu nav nekas. Nulles. Un nekad nekas arī nebūs. Un tagad ir nākamā pazaudētā paaudze – arī šodienas divdesmitgadnieki būs nulles. Viņiem nebūs ģimenes, nebūs bērnu, jo viņiem nav naudas, nav darba. Viņiem nekā nav un arī nebūs. Jo viss ir beidzies! Un par to es esmu uztraucies.

– Man nepatīk, ka cilvēki, kas vada valsti, nesajēdz, no kurienes rodas nauda. Kādam tā taču ir jānopelna! Iekams viņi izmaksā sev algas, lai padomā, kā to naudu nopelnīt. Bet viņi par to nedomā! Viņi tikai arvien piegriež skābekli un tad brīnās, ka neesam Latvijas patrioti. Kādi patrioti varam būt, ja neko citu kā vienu vienīgu zagšanu esam redzējuši divdesmit gadu garumā?! Nu, piedodiet, man kaut kā tas viss riebjas. Godīgi pateikšu: es nebalsoju ne par vienu − es iemetu tukšu aploksni. Paldies Dievam, ka tā darīju. Vēl šaubījos par «Vienotību», bet labi, ka nenobalsoju. Diletantu armija savākusies, absolūti bezspējīgi bezzobaini muļķi, vienkārši pretīgi!

– Jā, mēs, latvieši, esam mazdūšīga un gļēva tauta, kas tikai dzied un danco, un kopj kapus. Ne velti mūs vienmēr kāds ir paverdzinājis, un tagad to darām paši, vairs nav ko vainot. Mēs esam agrāra valsts, atpalikusi, te ir viduslaiki. Pat elektrība ziemā te biežāk nav, nekā ir, un neviens pat neuzskata, ka par to, ka elektrība nav bijusi, ir jāizmaksā kompensācijas. Tev var nesniegt pakalpojumu, un tas ir pašsaprotami, ka neviens par to nav vainīgs. Tu kā klients esi absolūti beztiesisks. Tādi precedenti iespējami tikai Latvijā – ka mēnesi var nebūt elektrība, un neviens neuzskata par vajadzīgu pat atvainoties!

– Latvijā es vienkārši nevaru strādāt un esmu jau samierinājies, ka tā tas ir. Vairs necīnīšos. Es negribu, man ir apnicis! Nē, cīnītājs es vairs neesmu. Es esmu ļoti bēdīgs par to, kas šeit notiek. Un domāju, ka tas ir tikai sākums. Būs vēl sliktāk. Tas, ka mums ir elektrība un internets, vēl nenozīmē, ka mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Mums nav ražošanas, mums ir tikai amatniecība, un tas ir zemākais līmenis. Viss bizness, kas Latvijā ir kaut cik nozīmīgs, pieder ārzemniekiem, visa peļņa tiek eksportēta. Viss ir pārpārdots. Nekustamajā tirgū deviņdesmit procentu pieder skandināviem. Te, man apkārt, visa zeme pieder dāņiem. Arī tāpēc mums viss te ir beidzies. Mēs esam bijuši banānu republika un tāda arī būsim. Diemžēl.