Necieņa pret jauno filmu un nežēlīga ņirgāšanās par Mārtiņu Freimani kā aktieri

Latvijas ļaudis ir sašutuši par jaunās kinofilmas noniecināšanu un nepamatoto kritiku (brīžiem pat šarlatānu un diletantu viedokli) pret Mārtiņu Freimani kā aktieri. Kāda nozīme, īpaši vairs šobrīd, ir tam, ka Mārtiņa aktiermeistarība nekam neder un ka viņu uz nopietnām lomām aicināt nevar? 

Interneta portālos nolinčoti (un brīžiem pat šķiet, ka kritika pārvēršas iznīcināšanas kampaņā) tiek gan "Dancis pa trim" aktieri, gan scenārija autors, kā arī filmas režisors Arvīds Krievs. Režisors, kurš filmējis tādas visā plašajā savienībā izrādītās kinopērles kā  „Aveņu vīns”, „Spēle”, „Ievas paradīzes dārzs”, „Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” un citas.

Ļoti cienījamā portālā plašākai sabiedrībai līdz šim nevienam nezināmais kinokritiķis Mārtiņš Otto veltījis filmai un Freimanim ļoti smagus pārmetumus, par ko jau izpelnījies milzu nosodījumu no lasītājiem: 

"Man pietiek. Nākotnē apmeklēt kārtējo latviešu filmu par karu vai kino gaudu stāstu par letiņu nedienām mani varēs piespiest tikai ar tiesas spriedumu!

Es vairs nezinu, ko gaidīt no latviešu kino un ko no tā gaida paši latvieši. Deviņdesmit procenti no visām mūsu spēlfilmām ir kārtējie gaudu gabali par karu un grūtajiem laikiem, bet vai nebūtu laiks nolikt šo smago nastu malā un sākt domāt kreatīvi, ļaut jaunajiem režisoriem sevi pierādīt? Neskaitot "Jūrmala-tu-esi-mana-Jūrmala" režisēto Holivudas atveidojumu un Mika Ozoliņa ārprātu, kuru, izsakoties Kaspara Foigta (laacz.lv) vārdiem, var rādīt Gvantanamo ieslodzītajiem un viņi momentāni atzītos visos nāves grēkos [...]

Diemžēl, ja režisors izturas pret šo pasauli pavirši, tādi paliek arī paši aktieri un projekts pārtop par sliktu filmu, no kā cieš tieši skatītājs.

Izsaku visdziļāko līdzjūtību aizgājēju radiniekiem, draugiem un faniem, novēlu vieglas smiltis pašiem aizgājējiem, bet diemžēl nāve nepadara cilvēku par labu aktieri, par tādu to var padarīt tikai un vienīgi labs tēlojums konkrētā filmā.

~ Diemžēl Mārtiņš Freimanis nespēj tēlot pārliecinoši. Viņa tēlojums "Dancī pa trim" nevienā brīdī nešķiet interesants, viņa emocijas neaizkustina un viņa neizteiksmīgā runa liek garlaikoties. Šķiet, ka viņš lasītu scenāriju no ekrāna, nemaz nemēģinot iejusties savā tēlā ~

Jānis Vingris tēlo apmierinoši, grimases ir pārliecinošas, tomēr pie izrunas viņam vēl pamatīgi jāpiestrādā.

Arī vairāku kadru apvienojums vienā izskatās kā veidots ar padomju laiku datoru palīdzību, un brīžiem šķiet, ka arī lūpu kustības ar skaņu īsti neiet kopā. [...]

Jā, man patiess prieks, ka Latvijā rodas jaunas filmas, un esmu pārliecināts, ka šī filma būs lieliska izklaide gados vecāko paaudžu pārstāvjiem, sirmgalvjiem pie balzama glāzītes vientuļā vakarā skatoties Latvijas Televīziju. Tomēr jaunāki skatītāji ir prasīgāki pret mūsdienu kino un, ja vien filmu nevērtēs pēc bojāgājušo līdzjūtību skalas, viņi būs pamatīgi vīlušies. Diemžēl šķiet, ka Mārtiņa Freimaņa nāve kalpos par netīšu filmas reklāmu un starp tās skatītājiem noteikti būs gan viņa, gan Laura Reinika fani, kuriem filmas kvalitāte būs pēdējā vietā.

Kristīne Nevarauska ir skaista aktrise, bet filmā nejūt viņas ieinteresētību, jo emocionālu izspēli no viņas vismaz šoreiz sagaidīt ir tikpat nereāli, kā ieraudzīt līdzjūtības asaru uz Čaka Norisa vaiga.

Proti, viņas atveidotajai Sandrai jāiemīlas galvenajos varoņos un jāizspēlē emocionāla traģēdija, bet tā vietā, lai izrādītu jūtas un spēcīgas emocijas, viņa pārmaiņus vienkārši pārguļ te ar vienu, te ar otru galveno vīriešu tēlu un, neskatoties uz viena no mīļotajiem nošaušanas faktu, nekādas skumjas un līdzjūtību skatītājos neizraisa.

Dīvaini, bet pozitīvākais aktieris filmā ir Lauris Reiniks, kurš atveido otrā plāna pajoliņu un kura sakāmais scenārijā varētu satilpt teju standarta mobilā tālruņa sms formātā! Tomēr ar dažām labām grimasēm un izgājieniem viņš vismaz liek filmas laikā pasmaidīt.

Latvijā labu un talantīgu aktieru netrūkst, vienkārši aktuālākie režisori nespēj tos pareizi izmantot. Nevar visu pārmest aktieriem, jo filmas atbildība, pārmetumi un lauri gulstas vispirms uz režisora, šajā gadījumā – Arvīda Krieva pleciem. Viņa pienākumos bija izvēlēties pareizos aktierus, pārliecināt tos par savu vīziju un stingri sekot līdzi to tēlojumam. Režisoram ir jāpavada naktis montējot, dienas pārfilmējot, cenšoties panākt perfektu rezultātu. Redzot apbrīnojamo stūrgalvību, ar kādu tiek ignorēts modernais kino, jājautā, vai Arvīds Krievs ir redzējis kādu filmu, kura nebūtu tikai no Jāņa Streiča portfolio? [...]

Starp citu, jautājums scenārija autoram Andrim Puriņam!

Filmā ir moments, kad kāds no galvenajiem varoņiem garšīgi bilst: "Īsta lauku pirtiņa, kas gan var būt labāks!" Atvainojos, Andri, kādas, pie velna, VĒL pirtiņas bija 1944./45. gadā?

Mūsu četri varoņi, kurelieši, kas praktiski ir partizāni, dzīvo mežā un ir jau noguruši no džakuzi un somu tvaika pirtīm? [...]"

________________________________________________

Filma var patikt un nepatikt. Līdzīgi kā radiostacija vai TV kanāls. Nepatīk slēdz ārā. Neskaties. Neej uz filmu. Bet neuzspied to citiem.