Kristīne Virsnīte atgriezusies no Indijas un priecājas par sniegu

Esam Mumbajas lidostā visaplamākās sistēmas sagūstīti un mēģinām novilcināt laiku līdz lidojumam uz Deli, kas ir 20:20 pēc vietējā laika. Kas ar jums ļautiņi ir? Vai tiešām jūs esat dumjākā pasaules tauta? Daudzi gānās, ka latvieši nav diez cik apveltīti ar saprātīgu domu gājienu, taču indieši pārspēj visus, pat mūsu skaudība līdzās nestāv.

Mumbajā ieradāmies šorīt agri no rīta un pirmo reizi ceļojuma vēsturē izmantojām iespēju „aizbraukt garām savai pieturai”, kas mums maksāja 2 stundas laika, lai nokļūtu atpakaļ 20 miljonu pilsētā. Kuļoties atkal ar kārtējo vilcienu, nācās braukt kopā ar baru indiešu „ono” grupējumu, kuri kārtējo reizi uzstājīgi prasīja naudu un visi, protams, deva. Tad vēl tās „dziedošās” meitenes, kas nekaunībā pārspēja transvestītus un kāda sieviete ar apdrukātām lapelēm, kuras vēstīja par kādu kārtējo izmisušo ģimeni, kam vajadzīga nauda. Arī šis triks ir ne reizi vien pieredzēts, tāpēc kad nekaunīgā kundzīte uzstājīgi diedelēja naudu, teicu, ka man arī nenāktu par ļaunu kāda neliela palīdzība un pastiepu savu roku, lūdzot naudiņu. Šī iedeva arī – manas pirmās godam izmangotās 10 rūpijas jeb 12 santīmus. Vēlāk gan dāma sacēla traci, sakot, ka es no viņas esot paņēmusi 40 rūpijas un pieprasīja tās atdot. Pēc pāris mājieniem par fizisku iespaidošanu par nejauko melošanu, policijas piesaukšanu un lekciju par to, ka Dievs visu redz, sieviete norimās. Atdevusi viņai 10 rūpijas, „laipni” palūzu nozust no apvāršņa.

Mumbaju praktiski neredzējām, tikai tik, cik braucot ar rikšu no vilciena stacijas uz lidostu. „Rindu mājas”, kā slavenos Mumbajas graustus nodēvēja Kaspars, cieši saspiedušās viena pie otras, kur vien skaties – putekļi, piesārņotais gaiss tik neizturami smags, ka asaroja acis, arī smaka, lika aizrauties elpai. Mūsu plāns – atstāt somas lidostā un pēc tam ar vilcienu doties uz promenādi un pāris nozīmīgākajām Mumbajas pilsētas vietām, lai apjaustu bagātas metropoles un nabadzīgo rajonu līdzāspastāvēšanu, izgāzās. Vēl nekad līdz šim nebijām sastapušies ar tik savdabīgu lidostas politiku – ja reiz esi tajā iegājis, vairs no tās nedrīksti iziet. Viss it kā drošības apsvērumu dēļ, kas mani dara aizdomīgu, jo pat Londonā, kas ir histēriski piesardzīga, nekas tāds nav piedzīvots. Nezinu, ko nozīmē terorakti, varbūt tāpēc arī neesmu līdz sirds dziļumiem iejūtīga. Somas, protams, ir iespējams iečekto labu laiku pirms lidojuma, taču kāda tam nozīme, ja esi spiests palikt lidostā. Ir bagāžas glabātava, kas maksā pārāk daudz, lai to izmantotu un visapkārt „jaukās” sievietes, kas nemitīgi vēlas pieskarties Amēlijai. Vienai diemžēl nācās samaksāt par visiem indiešu stulbajiem gājieniem un noklausīties manos sprediķos par domāšanu pirms darīšanas. Vienīgais, ko viņa varēja teikt sevis un savu līdzinieku aizstāvībai bija kaut kas par to, ka indieši ir nevainīga tauta, visas pasaules ciešanu nesēji un to, ka mēs – rietumnieki nezinām, kas ir mīlestība. Muļķības, paranenormālie reliģiju fanāti, kuriem nav ne mazākās cieņas pret zemi, kurā viņi dzīvo, kakā silē, no kuras ēd, aiz sevis atstājot tikai netīrību un nelāgu smaku, vai tāda ir nevainīga tauta? Arī manā kontā ir rīcības, ar kurām nelepojos, taču šķiet pasaules gals no tām diez vai varētu izcelties, taču turpinot dzīvot tā kā šie ļautiņi, tikai kārtējais mesija mūs varēs glābt no iznīcības. Ceru, nākamajā dzīvē neizvēlēšos būt viena no viņiem, lai iemācītos pievaldīt mēli.
Mūsu draugi, kuri Indijā jau ir trešo reizi, vienmēr apgalvo, ka indieši taču ir tik tīrīgi – lai arī, cik nabadzīgi, allaž svaigi mazgātās drēbēs, pirms ēdiena gatavošanas beržas kā negudri, tīra zobus līdz asiņo smaganas. Tas ir labākais joks, kādu līdz šim nācies dzirdēt – tīrīgi! Lai dzīvo tīrība, urrā!!!

Šodien no sirds priecājos par došanos mājās, jau iztēlojos kā dziļi ieelpoju, izkāpjot no lidmašīnas Helsinkos. Man ir bijušas neskaitāmas vērtīgas mācības šajā zemē, taču mācību apmaiņas programmai ir jāliek punkts, turpināšu izglītoties kādā tīrākā vietā.

Pirmdiena, 9:03 pēc Latvijas laika, 28.februāris

Tas ir noticis, esam Helsinku lidostā un gaidām lidmašīnu uz Rīgu. Gaiss tiešām tīrs, taču arī dzestrs, jo aiz loga -8 grādi un mēs esam ģērbušies pavasarīgās drēbēs, kas liek pievērst sev cilvēku uzmanību. Vienīgi Amēlija satuntulēta pienācīgā kamzolītī un ir gatava cīņai ar aukstumu. Kādas sajūtas? Vislabākās, jo tiešām vēlos būt Latvijā, sagaidīt atnākam pavasari un Indiju atcerēties kā vienu no lieliskākajiem piedzīvojumiem savā mūža, kas ir ļāvis domāt savādāk un gatavoties citiem svešo zemju izpētes braucieniem.

Pēc zvilnēšanas Agondas pludmalē sākās mūsu pēdējais skrējiens cauri Indijai. Ar nakts vilcienu devāmies no Margao uz Mumbaju, pēc tam ar lidmašīnu uz Deli, kur pārnakšņojuši diezgan nopietnā grauztā atkal kāpām vilcienā un braucām uz Agru, lai beidzot apskatītu vienu no pasaules skaistākajām pērlēm – Tadžmahalu. Vilciens, maigi izsakoties, bija pārpildīts, tāpēc nācās sēdēt uz grīdas kopā ar indiešu sievietēm spīgulīšiem izšūtos sari un stāstīt vietējiem, kas mēs tādi esam un ko darām viņu zemē.
Ierodoties Agrā bijām patīkami pārsteigti – ielās nesteidzīga atmosfēra, jo piektdienās Tadžmahals ir slēgts, kas tūristiem, ceļotājiem un vietējiem ļauj nesteigties apskatīt marmora brīnumu.

Salasījušies šausmu stāstus par garajām rindām pie ieejām zinājām, ka jāmostas pēc iespējas agrāk, lai jau 6:00 no rīta stāvētu pie Austurmu vai Rietumu vārtiem un cīnītos par savu vietu skatītāju rindās. Rīti ir īpaši šajā vietā, jo austot saulei, baltā celtne zaigojot visās varavīksnes krāsās, kas liek sajūsmā iespurgties un mieloties ar pasakaino skatu.
Pamodāmies 5:00, taču jau pēc pus stundas mūs apstādināja lietus un sajūsmu par ilgi gaidīto satikšanos iebīdīja nedaudz dziļāk cerību plauktiņā. Lietus nebija ilgs, tāpēc jau 7:00 bijām ielās un steidzāmies uzzināt, kur varam iegādāties ieejas biļetes. Ielās valdīja sajūtas kā pirms Dziesmusvētku gājiena – straumēm plūda cilvēki, lielākoties uz Tadžmahalu, taču ne tikai, kāds ar kamieli pie rokas izklaidēt iebraucējus, vēl kāds tirgot pastkartītes, bukletus un visādus štruntus.

Jau atkal sastapāmies ar kārtējo indiešu prasmīgo lietu organizāciju – ja vēlies tikt pie Tadžmahala, lepni izsoļojot cauri Austrumu vārtiem, jādodas pēc biļetēm uz biļešu tirdzniecības vietu, kas atrodas aptuveni kilometru no ieejas, Dienvidu vārti, kas ir nākamie tuvākie ir slēgti līdz pulksten 8:00 no rīta, atliek vienīgi Rietumu ieeja. Iesmējām, ka pie Tadžija nedrīkst doties kurpēs, tāpēc tās jāatstāj pie Austrumu ieejas, biļetes var iegādāties pie Ziemeļu, pārpeldot upi un ieeja ir kaut kur ellē ratā cauri pazemei.

Nebija tālu no patiesības, jo visapkārt valda tāda netīrība kā pie lopkautuves visšmucīgākajā ciemā – urīna smaka, jo jaukie indieši čurā uz pasaules kultūras mantojuma sienām, plastmasas pudeles, papīri, maisiņi un vēl visāda draza, govju un cūku mēsli, celtniecības materiāli, kas jau labu laiku mētājas kopš pēdējiem remontdarbiem, vienā vārdā sakot – skaisti! Lieki piebilst, ka indieši ārzemniekiem iecirtuši vairāk nekā 10 reizes lielāku ieejas maksu – 750Rs, kamēr vietējie ļembastnieki maksā 50Rs.
Rindas nebija tik mežonīgas kā par tām runā, lietus darīja savu, turklāt sievietēm ir atsevišķa ieeja, kas ļauj iekļūt Tadžmahalam piederošajā teritorijā ātrāk par visiem citiem, proti, vīriešiem.

Brīnišķīgs, tieši tā – brīnišķīgs un nevainīgi skaidrs, tāds ir mīlestības templis, apmākušās debesis tam piešķīra savdabīgu noslēpumainību, arī cilvēku pūļi netraucēja mūsu savstarpējai mijiedarbībai. Šī bija reize, kad Kasparam sacīju – vēlos bildi ar Tadžiju, tādu tūrista cienīgu – es un viņš! Atzīšos, mani priekšstati un gaidas bija nedaudz savādākas, tomēr esošais un īstais izrādījās vēl košāks un acij tīkamāks.

Un, jā, ar apaviem kājās nedrīkst brist baltās marmora grīdas, tāpēc dārgo biļešu īpašnieki tiek pie sarkanām bahilām, kamēr vietējie jož basām kājām aukstā rīta lietū. Mīlas celtnes sienas rotā pusdārgakmeņu ziedu vītnes, katrs Tadžija kvadrātrcentimetrs ir rūpīgi nostrādāts un no baltuma žilbst acis.

Nepieļāvu iespēju būt Indijā un neredzēt Tadžmahalu, šī rīta pastaiga bija kā pusdienas ar karalieni, kura ir stingra, taču godīga valdniece. Un varbūt labi vien ir, ka iekštelpās ir tumsa un tūristi ar maziem lukturīšiem mēģina saskatīt sienu rotājumus. Tomēr jautājums – kāpēc tā, mūs nelika mierā, tādēļ meklējām atbildi, kas izrādījās vienkāršāka par vienkāršu – arī tajos senajos laikos Tadžmahalā bijusi tumsa, jo nevienam nebija ienācis prātā izgudrot spuldzīti.

Jautāsit – nu, bija tā vērts pērties uz Agru kaut tas nemaz nebija pa ceļam?

Protams, bija, lai arī Agra ir viena no netīrākajām vietām, kur nācies savā dzīvē būt. VIŅŠ atsver visu!

Mājupceļā uz Deli iepazināmies ar Ahmedu – turku izcelsmes puisi, kurš dzimis Austrālijā, apceļojis visu pasauli, strādājot par nirēju, kas meklē nozaudētas dārglietas un reizi pa reizei ūdens dzelmē noklīdušas apreibinošu pulverīšu kravas. Ahmeds Indijā ieradies pirmo reizi un jau pēc mēneša viņam šī zeme šķiet vairāk nekā nogurdinoša, tādu šmuci viņam vēl nav nācies skatīt. Varbūt tāpēc vien Indija ir apskates vērta, jo nekur citur pasaulē nav tik kontrastiem pārpilnas zemes.
Pirmo reizi šmaucāmies – ar lētajām sēžamvagona biļetēm braucām guļamvagonā, jo vairs nebija ne mazākās vēlēšanās cīnīties un draudzēties ar indiešu smulīšiem. Brauciens izvērsās savāds, jo līdzās sēdošās indiešu sievietes uzsāka dziesmu vairāku stundu garumā, no trokšņa un savdabīgajām vibrācijām rāva uz augšu, beigās Amis apvēmās, kas vēlmi doties mājās tikai pastiprināja.

Jau nākamajā rītā sēdējām taksometrā un klusi sevī atvadījāmies no Indijas. Taksometra vadītājs, kurš nemitīgi atraugājās, nedaudz laupīja mirkļa burvību, taču tā bija pat labāk – izpalika salkanuma piegarša.

Otrdiena, 16:55, 1.marts

Sēžu Lielvārdes mājā pie datora, skatos uz sniegotām kupenām, spīd vakarīga saulīte un esmu laimīga par atgriešanos, satikšanos, bijušo un esošo un visu to, kas vēl būs. Un būs – pavasaris, jaunas iespējas, tikšanās un pārsteigumi. Paldies, ka dzīvojāt kopā ar mums šajā trakajā braucienā, kurš noteikti nav pēdējais. Es turpināšu rakstīt par to, kas notiek un arī nenotiek, par to, kas pietiek un pietrūkst, par sevi, jums, viņiem un citiem!