Pozitīvo pārmaiņu cilvēks – Sindija Vilde

Par vienu no savas aiziešanas iemesliem no televīzijas šova Mīl nemīl presē esi minējusi to, ka televīzijas izveidotais tēls nesaskanēja ar tavu patieso būtību un dažkārt pat traucēja darba attiecībās. Cik ļoti atšķiras tā Sindija, ko redzējām televīzijas ekrānos, no tās, kas šobrīd strādā reklāmas aģentūrā?

Televīzijā biju tāda, kādu mani vēlējās redzēt. No manas patiesās būtības tur bija kādi 50%. Gan uzvedība, gan ģērbšanās stils īsti neatbilda manam patiesajam es, un tas radīja diskomfortu. Turklāt bija sajūta, ka šo raidījumu jāvada savādāk, ka dalībniekiem nevajag tik daudz uzspiest, bet vairāk censties panākt dabisko izjūtu un emociju izpausmes. Un tas, ka vienmēr vajadzēja ģērbties tik uzsvērti seksīgi...

Taču tu šogad esi atzīta par stilīgāko TV zvaigzni.

Jā, bet būtu ļoti interesanti uzzināt, kā tas tika vērtēts – vai pēc tā, kā ģērbjos ikdienā, vai tā, kā izskatījos televīzijā. Tās ir divas atšķirīgas lietas.

Kā šobrīd rit tava ikdiena?

Pēdējā laikā man ir ļoti daudz darba. Tāda sajūta, ka ir tikai darbs, darbs, darbs… Tas prasa ne vien enerģiju, bet arī ļoti daudz nopietnības. Protams, neesmu zaudējusi savu humora izjūtu, dzīvesprieku, draudzību, jautrību un optimismu. Saprotu, ka tā ir vieglāk dzīvot – ar smaidu uz lūpām un spēju pasmaidīt par sevi un citiem. Citi cilvēki varbūt domā, ka lietoju kādas zāles vai kaut ko tamlīdzīgu, taču tas tiešām nāk no sirds.

Protams, gadās arī, ka vairs nav spēka un gribas nolīst no visiem... Taču vispār cenšos būt optimiste. Man patīk tas, ko es daru, – tā ir iespēja kontaktēties ar cilvēkiem, sagādāt citiem prieku, cik tas ir manos spēkos. Manos pienākumos ietilpst gan reklāmu veidošanas radošā puse, gan arī precīza plānošana un kontrole. Esmu tajā visā iekšā no A līdz Z. Citreiz jūtos ļoti slikti, ja kaut kas nav sanācis manas vainas vai laika trūkuma dēļ. Vēl neesmu iemācījusies pilnībā atbrīvoties no sajūtām, kas saistītas ar darbu. Pat tad, kad vajadzētu atpūsties, visu laiku nepamet atbildības sajūta un iekšējs stress – vai, vēl taču tas un tas… Īstenībā varu atzīties, ka mazliet esmu darbaholiķe. Nevaru iedomāties sevi neko nedarām – es sajuktu prātā no bezdarbības! Zinu, ka daudzām sievietēm nekā nedarīšana un dzīvošana uz vīriešu rēķina liekas visai vilinoša. Taču tas noteikti nav priekš manis.

Ko tu dari, kad izraujies atpūtai?

Mani velk uz dažādām trakām lietām. Patīk būt kopā ar draugiem, pie dabas. Esmu saņēmusies pārkāpt bailēm, kas saistās ar dažādiem ekstrēmiem izklaides veidiem.

Kas ir bijis ekstrēmākais, ko esi darījusi?

Pagājušajā vasarā kopā ar draugiem braucām ar ūdensslēpēm. Tas it kā nebūtu nekas ekstrēms. Mani aizrāva kas cits – vizināšanās uz pūšļa, kuru velk aiz motorlaivas vai ūdensmoča. Tas bija traki! Sākumā biju pārbijusies, trīcēju kā zaķis. Bet pēc tam tā iepatikās, sapratu – ūdensslēpes nav mans aicinājums. Braucot ar pūsli, cīnījāmies – kurš ilgāk izturēs – motocikla vadītājs vai es. Pienāk brīdis, kad tomēr vairs nevari noturēties, atraujies un lido virs ūdens, īsti nezinot, kā nokritīsi... Tas tiešām bija ekstrēmi.

Vēl (šobrīd gan tas vairs neliekas tik ekstrēmi) Ēģiptē niru ar akvalangu. Jutos kā milzīgā akvārijā – zivis peld tieši gar degunu, apkārt tik skaisti koraļļu rifi. Fantastiski! Tu tikai pabāz galvu zem ūdens, un visa zemūdens pasaule paveras tavā acu priekšā. Gribas izsaukties: „I’m a king of the world!”* taču tajā pašā laikā sajūti savu niecību šīs savādās pasaules priekšā. Lai gan man ir paniskas bailes no augstuma, šogad domāju pamēģināt izlēkt ar gumijām vai izpletni. Esmu izlēmusi sevi pārvarēt.

Kas tevi tajā visā pievelk?

Laikam jau adrenalīns. Turklāt tā ir iespēja iepazīt sevi citā stāvoklī. Man vispār ļoti patīk pārmaiņas. Esmu pārmaiņu cilvēks – dzīvokli pārkārtoju tik bieži, ka gandrīz katru reizi, kad atnāk ciemiņi, viņi saka – te atkal izskatās citādāk. Arī kad strādāju par modeli, man patika ļauties pārvērtībām, stilisti šajā ziņā ar mani varēja darīt, ko gribēja, nebiju cimperlīga. Man patika sevi ieraudzīt pilnīgi citā gaismā, sajust sevi tādu, kāda citreiz varbūt nekad mūžā nebūtu.

Zinu, ka agrāk dejoji Dzirnās, vai to dari vēl joprojām?

Nē, vairs ne. Lai kā arī to gribētos, laika trūkuma dēļ vairs nevaru apvienot. Tas bija fantastisks periods, īss, bet ļoti patīkams. Bet dejot es mīlu vēl joprojām! Ja neesmu izdejojusies vienreiz, nu labi – reizi divās nedēļās, tad ir tā, ka nezinu, kur likt savu enerģiju, kā izlādēties. Ikdienā uzņemu tik daudz enerģijas no cilvēkiem un apkārtējās vides, ka vienā brīdī gribas to visu izlaist ārā. Deja man ir kā zāles.

Minēji, ka esi strādājusi par modeli, pirms laika vadīji arī skaistumkonkursu Mis Universe Latvija. Kas, tavuprāt, ir tas, kas veido sievietes skaistumu? Kur tas slēpjas – centimetros, smaidā, attieksmē?

To veido tas, kā sieviete uztver dzīvi, kā viņa skatās uz lietām, kāda ir viņas vērtību skala, cik viņa ir gudra, atklāta, patiesa. Dabīgais skaistums ir daudz patīkamāks, jaukāks un tuvāks cilvēkiem, nekā tas uzspēlētais. Arī acis ir ļoti būtiskas – to var attiecināt vispār uz cilvēkiem kopumā.

Bet vai skaistumkonkursos un modeļu biznesā tas tiek novērtēts?

Ne vienmēr. Pārsvarā tomēr izvēlās klasiskos standartus: 90 – 60 – 90, gari mati, slaidas kājas, smuka sejiņa... Lai gan ārzemēs ir citādi – arvien vairāk tiek ievērotas personības. Bildēs parādās sejas ar raksturiņu, skaties un jūti, ka no acīm var nolasīt veselu stāstu. Tā nav vienkārši smuka meitene, smukā apģērbā ar smuku apkārtni. Tajā ir kas dziļāks.

Saka, ka skaistums prasa upurus. Vai arī tev šajā ziņā nācies tādus nest?

Man liekas, ka jebkurai sievietei uz savas ādas ir nācies izbaudīt ciešanas skaista izskata vārdā. Taču esmu sapratusi, ka uz mani tas nedarbojas – līdzko sevi ielieku grožos, tas iedarbojas pilnīgi pretēji. Tā ir, piemēram, ar diētām – līdzko sev kaut ko aizliedzu, varu izturēt augstākais nedēļu. Pēc tam ar uzviju to visu dabūju atpakaļ. Man laikam sevis ir pārāk žēl, lai mocītu. Varbūt arī tam tik ļoti nepievēršu uzmanību, vienkārši daru to, kas man patīk. Eju uz fitnesa zāli un peldu, bet to daru ne tāpēc, ka man taču jāuztur sevi formā. Neēdu gaļu, bet ne tāpēc, ka ir labi būt veģetārietei, izvēlos produktus ar zemāku kaloriju līmeni – ne tāpēc, ka vajag notievēt. Es vienkārši tā dzīvoju, man tā patīk.

Veselīgs dzīvesveids ietver arī iekšēju sakārtotību. Vai tiecies pēc tās?

Jūtu, ka vairāk nepieciešams laiks, ko veltīt tikai sev vienai. Man patīk būt starp cilvēkiem, es viņus mīlu. Bet līdzko jūtu, ka netieku ar kaut ko galā, labāk, lai mani liek mierā. Es varu necelt telefona klausuli, būt riebīga un neatbildēt. Citi varbūt domā – kas ar mani ir noticis? Bet man vienkārši ir nepieciešams laiks, lai sakārtotu savas domas. Dažkārt ar sevi tikt kārtībā palīdz vides maiņa. Arī šobrīd ir doma pabeigt visus lielos projektus un braukt prom, lai pabūtu viena.

Vai tas ir kāds konkrēts plāns?

Gribu aizbraukt uz Spāniju. Tas ir tāds neizskaidrojams vilinājums – nezinu kāpēc, bet mani tā īpaši pievelk. Vēlos vienkārši atpūsties, aizbraukt uz divām, trim nedēļām. Man ļoti patīk ceļot. Tas arī ir veids, kā gūt jaunas emocijas un iespaidus, ieraudzīt citu pasauli. Visspilgtākie ceļojuma iespaidi man palikuši no Parīzes. Varbūt citiem tas liksies smieklīgi, vai nepieņemami, bet, braucot uz šo pilsētu, neko daudz par to nezināju un neko īpašu negaidīju. Zināju vienīgi, kā izskatās Eifeļa tornis un Triumfa arka. Taču, kad aizbraucu, biju ļoti pārsteigta – visa tā atmosfēra, cilvēki, skaistās celtnes, nemitīgā kustība... Parīze man bija kā mazam bērnam Disnejlenda, es tajā gribēju palikt. Palikt, un viss – tas nekas, ka nauda un apmešanās vieta bija rēķināta tikai divām nedēļām. Darīju visu, lai tur paliktu un... Paliku uz pusgadu. Sāku strādāt Parīzē par auklīti. Tad kādā dienā uz ielas man pienāca klāt un piedāvāja strādāt par modeli. Šo darbu jau biju iepazinusi Latvijā – arī šeit uz to speciāli netiecos, bet dīvainā kārtā man vienkārši pienāca klāt un izteica līdzīgu piedāvājumu. Sākumā domāju, ka tas ir joks, bet tad man sāka zvanīt, aicināja arvien uzstājīgāk. Domāju: kāpēc gan ne?

Pamēģināju. Tagad varu salīdzināt. Latvijā lielākoties modelei tiek uzlikts zīmogs – ja esi modele, tātad esi tāda un tāda – tas tiek pieņemts, pat necenšoties tevi iepazīt. Parīzē guvu pavisam citu pieredzi. Trāpījos diezgan mākslinieciskā un radošā kompānijā. Fotogrāfs un modele – tai jābūt kā vienotai komandai. Latvijā tas tā nebija, fotosesijās bieži vien vienkārši pateica: „Nu, parādi taču kaut ko no sevis…” Tas drīzāk iedzina kompleksos. Parīzē atmosfēra bija daudz brīvāka un radošāka, bija viegli strādāt. Ar šo dzīves posmu esmu ļoti apmierināta.

Pēc kā ilgojies, skatoties nākotnē?

Lai gan šī brīža darbaholisms velk uz karjerismu, patiesībā nākotnē vēlētos, lai man svarīgāka būtu ģimene. Šobrīd gan vēl neesmu tam gatava. Ne tāpēc, ka neesmu ģimenes cilvēks, – es ļoti mīlu bērnus un ģimeni vēlētos tikai tādu, kas ir mūžam, nevis tādu, kādas pie mums ir pierastas. Vienkārši vēl nav pienācis īstais laiks. Vēlos gūt pieredzi, pilnveidoties darbā. Man liekas, ka manam bērniņam vēl nebūtu no manis ko mācīties. Dažbrīd vēl pati jūtos kā bērns.

Ko tu pati vēl gribētu mācīties gan profesionālā jomā, gan dzīves pieredzes ziņā?

Vēlos iegūt augstāko specialitāti mārketingā. Esmu sapratusi, ka tas ir mans aicinājums. Man patīk, ka šajā jomā var radoši izpausties un ka padarītais darbs gandarī arī citus cilvēkus. Finansiālā ziņā gribētu nostāties stabili uz savām kājām, lai justos nodrošināta un varētu šajā pasaulē radīt bērniņu. Vēl gan neesmu kārtīgi iztrakojusies... Taču, skatoties uz draugiem, kuriem ir bērni, saprotu, ka tas nav šķērslis, bērniņu var ņemt līdzi. Lai arī viņš izaug brīvs, emocionāli atraisīts un dzīvespriecīgs.

Vai, kļūstot par ģimenes cilvēku, tu nebaidītos zaudēt savu neatkarību?

Jā, brīvība man ir ļoti svarīga. Ar mani kopā jābūt tādam cilvēkam, kas to respektē. Līdzko mani sāk kontrolēt, varu palikt riebīga. Man ļoti nepatīk, ja mani ierobežo.

Vai darbs nenozog tos mirkļus, kuros varētu būt divatā ar draugu? Kā ar to tiec galā, vai nav jāsastopas ar greizsirdību?

Tādā ziņā ir ļoti grūti. Viņš gan cenšas būt ļoti saprotošs. Brīvā laika, lai pabūtu kopā ar savu otru pusi, tiešām ir ļoti maz. Dažbrīd man gribas, lai neviens cilvēks nebūtu no manis atkarīgs. Ir grūti pārdzīvot, ka otrs cilvēks no tevis gaida uzmanību, viņam tevis pietrūkst, bet tu nevari būt kopā. Es laikam nemāku saplānot savu laiku, izšķirt prioritātes. Gribas nodoties sev, izdarīt savus darbus. Sanāk būt kā vāverei ritenī – ja visu enerģiju veltu darbam, jūtos nomākta mājās. Ja vairāk uzmanības veltu mājām, esmu neapmierināta, jo uztraucos par to, kas palicis nepadarīts darbā.

Man nāk prātā kinovarones Bridžitas Džounsas teiciens par to, ka tiklīdz sakārtojas viena dzīves joma, visticamāk, tūlīt viss saiet dēlī citā...

Tam var pilnībā piekrist. Bet tajā pašā laikā jāatzīst, ka gribas visu paspēt, kustīgais dzīvesveids man ļoti patīk. Neesmu piepe, kas sēž mājās (smejas). Gribas izbaudīt visus priekus, ko dzīve sniedz!

Bet tajos dārgajos divvientulības brīžos – kas ir nepieciešams, lai justos labi?

Man kā emocionālai būtnei, protams, patīk romantika. Bet ne standarta romantika ar sveču gaismu, šampanieti un rozēm. Visjaukākie ir tie romantiskie brīži, kurus iepriekš nevar pat iedomāties. Man patīk tas, kas nācis no sevis, nevis noskatīts no citiem. Piemēram, brokastis gultā var pasniegt pilnīgi savādāk, nekā ierasts. No rīta atver acis un... Bet nu pietiks fantazēt, lai kādam nepateiktu priekšā…

Kādi ir tie mirkļi, kuros sevi pieķer – esmu laimīga?

Dažreiz tam vajag tik ļoti maz. Vienu dienu, izgājusi ārā, skatos – ārprāts, pa kuru laiku uzziedējušas kastaņas? Tik priecīgi palika ap sirdi... Patīkami, ja darbā kāds projekts labi sanācis un man pateicas par labi padarītu darbu, tieku novērtēta. Šādi brīži, lai gan diemžēl sanāk reti, ir arī tad, kad visa ģimene ir kopā, kad ar mammīti un māsu vienkārši sēžam un runājamies… Vai arī – kad uz ielas ieraugu vecīšus – tantiņu un onkulīti, kas iet sadevušies rociņās un mīļi čubinās viens ap otru. Laimei tiešām nevajag daudz...

Ieva Krūmiņa, "Apelsīns"