Ko tagad dara skaistuma karalienes?

«Mēs» uzrunājām četras «Mis Latvija» titula īpašnieces, lai uzzinātu, kāds bijis laika posms no konkursa līdz pat šodienai un ko viņas dara šobrīd.

Gribu un varu

1990. gada «Mis Latvija» Velga Bražņevica pašlaik nestrādā un lielāko daļu sava laika velta ģimenei, tomēr atzīstas, ka lūkojas politikas virzienā. «Esmu sapratusi, ka svarīgi prast ietekmēt lietas un izšķirt, kuras no tām iespējams sekmēt, virzīt tā, kā tu to vēlies, un kuras — ne. Ir pilnīgi bezjēdzīgi saspringt par to, ko tu nevari izmainīt, toties svarīgi tiekties uz mērķi, par kuru zini — gribu un varu!».

«Konkurss man bija visai netipisks notikums, jo esmu nopietns cilvēks un izrādīties man īsti nepatīk,» atminas Velga. Savas uzvaras gadu viņa sauc par īpašu divu iemeslu dēļ. «Pirmkārt, konkursa norises brīdis gandrīz sakrita ar Latvijas neatkarības pasludināšanu un konkurss arī tā kā bija virzīts uz šo notikumu — man bija kleita un kronis ar Latvijas ģerboņiem. Otrkārt, apaļš gads, kas paliek atmiņā.» Konkursa norises brīdī Velga bija trešā kursa studente Medicīnas akadēmijā, studijas tika veiksmīgi pabeigtas un iegūta specialitāte — vispirms ārsta grāds, pēc tam rehabilitācijas kvalifikācija. «Desmit gadus mācījos medicīnu, lai par ārsti nestrādātu,» smejot piebilst Velga. Pirms diviem gadiem viņa pabeigusi Ekonomikas un biznesa vadības maģistrantūras studijas, līdz pērnā gada beigām strādājusi Valsts sanitārajā inspekcijā, vadījusi uzturpolitikas nodaļu Pārtikas centrā. «Neilgu brītiņu pastrādāju Veselības ministrijā, bet tad sapratu, ka neesmu īstajā vietā,» teic Velga. Pašlaik viņa oficiāli nestrādā, lai gan piebilst, ka lūkojas politikas virzienā.

Ģimenē aug divi dēli — vecākajam, kurš šobrīd atrodas Anglijā, lai pastiprināti apgūtu valodu, ir 14 gadu, jaunākajam nupat kā palikuši desmit. «Cenšos vairāk laika veltīt ģimenei. Ar viņiem ir jābūt kopā, jāatrod laiks parunāties. Pozitīvi apskaužu Skandināvijas valstu sievietes, kurām ir iespēja apvienot savu profesionālo karjeru ar rūpēm par ģimeni, jo pie mums šobrīd ir tā — vai nu ar pilnu atdevi esi karjerā, vai arī ģimenes dzīvē.» Lai arī savu daļu laika aizņem mājas rūpes, atliek laiks arī hobijiem. «Esam ģimenīte, kurai tīk kopā aktīvi atpūsties — ziemās slēpojam, vasarās nodarbojamies ar ūdenssportu, jo mūsu māja atrodas pie Daugavas. Ja teātra repertuārā parādās labas izrādes, kopā ar vīru vai vecāko dēlu cenšos tās apmeklēt. Šim rudenim jau esmu ieplānojusi divas operas izrādes,» stāsta Velga. Ļoti lielu prieku viņai sagādā iespēja kaut stundu pabūt vienatnē un palasīt interesantas grāmatas. «Nebūšu oriģināla, sakot, ka man patīk labi detektīvi, diezgan daudz lasu krievu valodā. No nopietnajiem klasiķiem ar baudu izlasīju Hulio Kortāsara stāstus,» saka Velga un iesmejoties atklāj, ka viņas kungam savukārt tīri labi tīkot palasīt dāmu romānus.

Nebaidās iet uz priekšu

1997. gada «Mis Latvija» Līga Graudumniece strādā par tirdzniecības finansēšanas menedžeri «HVB Bank Latvia» un sapņo par ģimeni. «Dzīves pieredze nenozīmē tikai laimi un smieklus vien — brīžos, kad nākas kaut ko zaudēt, tu to sāc pa īstam novērtēt. Kad ir grūti, galvenais ir nezaudēt galvu un pieņemt loģiskus, racionālus un pareizus lēmumus. Nav jābaidās iet uz priekšu un izšķirties par būtiskām lietām!».

Titula «Mis Latvija» iegūšanas brīdī Līgai bija septiņpadsmit gadu un viņa mācījās Rēzeknes komercskolas trešajā kursā. «Aptuveni mēnesi dzīvojos pa Rīgu un tanī brīdī domāju, ka būtu labi iekļūt finālā, lai nebūtu tā, ka mācības kavētas velti, bet, tā kā mācījos ļoti labi, skolu pabeidzu bez problēmām.» Pēc konkursa Līga izbaudīja iespēju ceļot, pirmo reizi mūžā lidoja ar lidmašīnu, un viņai patika arī jauniegūtā popularitāte. «Ejot garām kioskiem, bija patīkami redzēt sevi uz žurnālu vākiem, kursabiedri lūdza autogrāfus,» smaidot teic Līga. Paralēli studijām Banku augstskolā Līga kā praktikante sāka strādāt bankā un bija priecīga, ka darbabiedri, neko par viņas titulu nezinādami, iepazina Līgu tādu, kāda viņa ir, bez stereotipu ēnas.

«Visu šo laiku esmu daudz pūļu veltījusi mācībām un sevis pilnveidošanai darbā, bet pienāk laiks, kad tu saproti, ka dzīvē ir vēl arī citas vērtības, citas lietas. Jāatvēl mirkļi sev,» spriež Līga un piebilst, ka viņu var iepriecināt labu draugu kompānija, mīļotais cilvēks un silta saulīte. «Pēdējā laikā esmu atklājusi, ka man patīk salsa. To iemācīties nemaz nebija grūti, turklāt dejojot esmu satikusi ļoti sirsnīgus cilvēkus. Ziemā izbaudu kalnu slēpošanas prieku. Ir svarīgi pēc darba atlicināt laiku patīkamām, nomierinošām nodarbēm, lai atpūstos, piemēram, aizejot uz kino vai satiekot draugus.»

Lai arī Līga atzīst, ka karjera viņai bijusi ļoti svarīga, par karjeristi viņa sevi nedēvē un atklāj, ka vienlīdz svarīga viņai kļuvusi vīzija par ģimeni. «Jābūt otram cilvēkam, ar kuru tu vari būt kopā, jo attiecības sniedz enerģiju, prieku, atbalstu un vēlmi sevi pilnveidot. Nedrīkst tikai skriet un skriet, galarezultātā aizmirstot par lietām, kuras nemaz nedrīkst atstāt novārtā,» saka Līga un nedaudz kautrīgi atklāj, ka pienācis mirklis, kad viņai ļoti, ļoti gribas pašai savu ģimeni.

Spraiga un dinamiska

1999. gada «Mis Latvija» Dina Kalandarova nupat ieguvusi paaugstinājumu amatā un kļuvusi par «GM Money» produktu un pārdošanas kanālu nodaļas vadītāju ar dinamisku dzīvesveidu. «Ja tev ir mērķis un esi visam atvērts, lai arī kāds šķērslis tev būtu priekšā, tu to spēsi izcīnīt un iegūt. Pēc šādas uzvaras gandarījumam piemīt neatkārtojama garša — to varētu salīdzināt ar labu vīnu vai augļiem, pēc kuru baudīšanas paliek lieliska pēcgarša.»

«Lēmums par piedalīšanos konkursā brieda vairākus gadus, jo negribējās ticēt, ka arī es varētu piedalīties šādā pasākumā,» atzīstas Dina. Viņa pabeidza vidusskolu un līdz ar iestāšanos augstskolā saprata, ka ir gatava dalībai konkursā, un šo soli nekad nav nožēlojusi. «Tas, ko esmu sevī mainījusi, ieguldījusi un atklājusi, ir palīdzējis man augt kā personībai. Pirms tam dzīvoju savā pasaulē ar saviem draugiem, vecākiem, radiniekiem, un šķita, ka viss ir ideāli, pareizi un tā tam vajag būt. Brīdī, kad jāsaskaras ar citām pasaulēm, rodas apjausma — lai izdzīvotu, jāspēj būt mainīgai, pastāvēt par savu pārliecību jebkuros apstākļos.»

No iegūtās popularitātes Dina centās pamazām atvirzīties, jo savu attīstību redzēja citā virzienā un vēlējās darīt atkal kaut ko jaunu. «Katra diena ir kā jauns notikums un pagrieziens dzīvē, un, ja vien tu pats to vēlies, katru dienu pārej citā kvalitātē. Es nevaru teikt, ka mana dzīve visu laiku ir veidojusies ļoti laimīga un veiksmīga, bet es to uztveru kā iespēju vēlreiz un vēlreiz pārliecināties par savu attīstību un izvēlēto mērķi. Pat ja kādā brīdī šķiet — nē, nu kāpēc tas notiek ar mani?! — beigu beigās nonāku pie secinājuma, ka patiesībā jau labi, ka viss notika tieši tā un ne citādi, jo tagad esmu tur, kur esmu alkusi būt.»

Savu ikdienu Dina dēvē par spraigu un dinamisku — ik pa laikam jādodas tuvākos vai tālākos ceļojumos, kā viņa pati smejot teic — puse laika paiet lidostā. «Tas palīdz neieslīgt rutīnā, jo no rīta tu esi te, pēc brīža jau citā valstī un atkal atpakaļ, šķiet, ka viss atrodas rokas stiepiena attālumā. Atliek vien gribēt ar optimistiskām domām virzīties uz priekšu. Jo tu vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem patiktu vienkārši aiziet uz darbu un atsēdēt savu laiku, nopelnīt savu naudiņu un pēc tam iet mājās, gatavot ēst un vienkārši sēdēt pie televizora. Man patīk, ja katra diena ir piepildīta, jo tu taču nekad nevari zināt, vai rītdiena pienāks, tāpēc man gribas dienu izdzīvot maksimāli. Lepojos ar savu dzīvi.» Dinai patīk izbaudīt dabu, kā pati teic, viņas stihija esot kalni — tīk gan kāpelēt, gan vienkārši pastaigāties, vasaras sezonā aktuāla ir arī niršana.

Seriāls, ģimene un pārvākšanās

1992. gada «Mis Latvija» Zane Vaļicka-Pētersone šobrīd piecas stundas katru darba dienu ierunā seriālu, cenšas iespējami daudz laika pavadīt kopā ar ģimeni un pārvācas uz jaunu mitekli. «Mana dzīve un ikdiena ir ļoti mierīga un parasta — kā jau ikvienam, ir savi prieki un arī bēdas, tomēr atrodu, par ko justies labi. Jāprot novērtēt, cik daudz tev dots!».

«Mēs» Zani sastapām darbā — mirkli pirms kārtējās seriāla «Mīlēt. Mirt. Un atgriezties» sērijas ierunāšanas. «Filmas ierunāju jau kādu piekto gadu,» viņa pavēsta. Darba piedāvājums nācis caur teātri, kā papildinājums aktiera darbam. «Patiesībā daudzi brīnās, kā es varu ierunāt «ziepju operas», bet man patīk tas, ko daru. Neesmu «ziepju operu» noliedzēja.»

Zane atzīst, ka reizēm tomēr šķiet, ka darbs nozog laiku ģimenei, kurā aug divas atvasītes. «Eduards jau liels — seši gadi, bet Ieviņa nupat sākusi staigāt, un gribas redzēt viņas pirmos solīšus, taču man paveicies ar ļoti labu auklīti, kura patīk gan Ieviņai, gan man,» stāsta Zane. Sestdienas un svētdienas pieder tikai un vienīgi ģimenei. «Braucam atpūsties un uz laukiem Raiskumā vai arī darām kopīgus darbiņus tepat pilsētā. Pašlaik mums ir lielas rūpes — pārvācamies uz jaunu māju.»

Vaicāta par konkursa laiku, viņa ietur nelielu pauzi un teic, ka par konkursu uzzinājusi, izdzirdot reklāmu raidījumā «Dzirkstele». «Toreiz man bija 18 gadu, tikko biju beigusi vidusskolu. Aktieros togad stāties nevarēju, uzsāku studijas neklātienē Pedagoģijas fakultātē — mācījos par literatūras skolotāju. Tā kā šīs studijas man īsti pie sirds negāja, gribējās kaut ko dzīvē mainīt, un konkurss bija laba iespēja. Tas ļāva nebaidīties no tā, ko tu vari, un deva pašapziņu.» Pēc konkursa Zane iestājās Kultūras akadēmijā, lai piepildītu sapni par aktrises karjeru, un 1995. gadā uzkāpa uz Dailes teātra skatuves nevis kā «Mis Latvija» konkursante, bet gan kā aktrise. «Savā pirmizrādes dienā es atcerējos, kā kļuvu par «Mis Latvija», sajūtas bija interesantas,» atklāj Zane.

Kā Zane jūtas šobrīd? «Es uzskatu, ka esmu diezgan laimīga, protu priecāties gan par sīkajām laimītēm, gan lieliem notikumiem. Neprotot saskatīt īpašos mirkļus ikdienā, nespēsi priecāties par lielajām lietām. Laime ir labi padarīts darbs, bērna pirmie soļi un smiekli, viņiem nozīmīgi notikumi, piemēram, dēls Eduards pagājušogad mūzikas skolā piedzīvoja pirmo koncertu. Droši vien tāpēc man viss sanāk tik ikdienišķi, jo man vienmēr šķitis, ka laimīgi cilvēki ir nedaudz garlaicīgi,» klāsta Zane.