Skandalozais žurnālists Lato Lapsa gandrīz noprecējis indieti

Brīdī, kad pazīstamais rakstnieks, publicists un atmaskojošais žurnālists uzzinājis par Indijā populārajām jauno sievu sadedzināšanas baisajām tradīcijām un citiem šīs valsts skaistuļu mīnusiem, - simpātijas pret indiešu sievietēm uzreiz pārgājušas.

Lai gan sievietes tur esot ļoti skaistas... Lai arī dziļākos komentāros Lato neiegrimst, tomēr var noprast, ka iespējams viņam tālajā austrumu zemē bijis kas romantisks...

Lūk, ko Lato Vipiem saka par indiešu sievietēm:

"Jā, un tad viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi? Mūsu pasaciņa diemžēl tā vis nebeigsies – ja ticam statistikai, Indijā dzīvo pasaules neuzmanīgākās un nepraktiskākās jaunās sievas. Pēckāzu mēnešos valstī katru dienu vairāk nekā desmit jaunlaulāto iet bojā tā sauktajos virtuves negadījumos. Standarta negadījums: jaunā sieva uzmet sev virsū petrolejas lampu – un viss. Ir dati, ka šādas nejaušas nelaimes atgadās pat ar vairāk nekā pieciem tūkstošiem sieviešu gadā, savukārt citi statistiķi apgalvo, ka tas nu gan esot pārspīlēts – gada laikā no apdegumiem valstī ejot bojā labi ja daži simti sieviešu...

Taču skaitlis nav tik būtisks kā patiesais negadījumu iemesls. Un tas apgarotajā, garīgajā un miermīlīgajā Indijā ir cits – jaunās sievas gluži vienkārši ar sadzīviskām metodēm tiek sadedzinātas nepietiekami lielā pūra dēļ, ko vīra radinieki saņēmuši no jaunlaulātās ģimenes. Nelaimes gadījuma imitācija parasti notiek vienkārši – viens uzšļāc sievietei petroleju no kanniņas, otrs uzmet sērkociņu, un lieta darīta, var pamazām sākt raudzīties pēc jaunas sievas ar turīgākiem vecākiem...

Tas nav ne šausmu stāsts, ne īpaši slimas galvas sacerēta fantāzija, tā ir divdesmit pirmā gadsimta Indijas realitāte. 1995. gadā Indijas Nacionālais noziedzības birojs ziņoja, ka valstī ik gadu notiek apmēram seši tūkstoši „pūra slepkavību”. Neoficiāli aprēķini 1999. gadā rādīja, ka ik gadu vardarbīgā nāvē saistībā ar pūru mirst varbūt pat divdesmit pieci tūkstoši sieviešu. 2004. gadā saskaņā ar Nacionālā noziedzības biroja datiem Indijā tika reģistrēti vairāk nekā septiņi tūkstoši ar pūra jautājumiem saistītu nāvju, un pieci tūkstoši no tām oficiāli bija pašnāvības.

Sensenos laikos pūra sistēma daudzviet pasaulē, tostarp Indijā, bija normāla lieta – pūrs sievai, kurai nebija paredzēts strādāt, nodrošināja normālu statusu. Toties tagad pūrs ir līgavas cena – vērā ņemams ienākums līgavaiņa radiem, toties milzīgs slogs nākamās sievas ģimenei. Tik milzīgs, ka jaundzimušu meiteņu nogalināšana lauku apgabalos joprojām ir diezgan izplatīta – meitenītes parasti taisnā ceļā aizraida uz nākamo dzīvi, aprokot dzīvas, noslīcinot govs pienā vai izmantojot pamatīgu opija devu.

Mumbajā vēl pirms dažiem gadiem bijuši redzami pat reklāmas plakāti, aicinot izvēlēties, kas lētāk – piecsimt rūpiju vērta augļa dzimuma pārbaude vai piecdesmit tūkstoši rūpiju pūram. Tieši šī iemesla dēļ Indijā ir aizliegti jebkādi testi, tostarp grūtnieču ultrasonogrāfija, kas pirms dzemdībām var ļaut noteikt gaidāmā bērna dzimumu.

Vecāku vēlme kaut cik izdevīgi pārdot savu sieviešu dzimtes preci reizēm ir tik izmisīga, ka rada augsni visdažādākajiem blēžiem. Tieši mana brauciena laikā vai visās Indijas avīzēs dažādās versijās lasāms pat šai laulību ziņā daudz pieredzējušajai zemei eksotisks stāsts par topošu pilotu Virendru, kam nav pieticis naudas mācību pabeigšanai un kas nav atradis labāku veidu kā sākt lenkt vairākas sievietes, visām piedāvāt precības un no visām šajā sakarā izkrāpt dārglietas un naudu – kopā vairāk nekā piecus tūkstošus latu mūsu naudā.

Potenciālās līgavas topošais pilots bija atradis, pateicoties iepazīšanās portālā ievietotam sludinājumam, turklāt plāna īstenošanā aktīvi bija piedalījusies arī Virendras sieva Nupura. Ar vienu no precēties kārajām jaunavām Virendra pat bija saderinājies, un līgavas vecāki viņu bija apveltījuši ar zelta un sudraba izstrādājumiem par vairāk nekā tūkstoš latiem. Līgavas vecāki bija kļuvuši aizdomīgi tikai pēc tam, kad saņēma ziņu, ka Virendra un viņa draugs Dienvidāfrikā smagi cietuši avārijā, medicīniskajiem izdevumiem esot nepieciešami vēl četrarpus tūkstoši, citādi kāzas tikšot atsauktas...

It kā jau 1961. gadā Indijā pieņemts Pūra aizlieguma likums, un saskaņā ar to par pūra pieprasīšanu un arī sniegšanu var sodīt ar cietumsodu līdz pieciem gadiem vai soda naudu, kuras apjoms var sasniegt prasītā pūra lielumu, bet par „pūra slepkavību” var sodīt pat ar mūža ieslodzījumu. Aizvien biežāk laulību sludinājumos parādās piebilde No Dowry, tātad – pūrs nav vajadzīgs. Tāpat līgavas un līgavaiņa vecāki parasti it kā jau pirms kāzām vienojas par formāli aizliegtā pūra apmēru – tāda un tāda sadzīves tehnika, tādas un tādas rotaslietas, tādi un tādi apģērbi, audumi, lopi un mēbeles, visbeidzot – tik un tik naudas.

Taču itin bieži mēdz gadīties tā, ka pēc kāzām vīra vecāki, citi radi un arī pats jaunlaulātais sāk domāt – bet, kazi, no sievas vecākiem varētu vēl izspiest. Tipisks gadījums – avīzes ziņo, ka 2009. gadā Džalandarā Ramana Bhallas meita Sakši apprecējusies ar Akšaju Čhabru, un viņa radiniekiem sāka šķist, ka pūrs nav bijis pietiekami liels – tik vien bijis kā pilī uzsauktas svinības un vēl Swift automašīna. Taču radinieki sagribējuši vēl vienu – luksusauto. Turklāt avīzes par šo atgadījumu raksta tikai tā netipiskā iznākuma dēļ: vīra radinieki Sakši tēvu tirdījuši tik ilgi, kamēr viņu strīda laikā ķēris infarkts.

Bet, ja nu sievas vecāki ir nelabojami stūrgalvīgi, nākas vien ķerties pie nelaimes gadījumiem vai pavisam izlēmīgiem pasākumiem. 2008. gada maijā kāda sieviete Deli vērsās policijā ar iesniegumu, ka vīra radinieki, pūrā saņēmuši vairāk nekā desmit tūkstošus dolāru, mēģina izspiest vairāk, turklāt ar īpatnas metodes palīdzību – viņi nofilmējuši laulāto pāri gultā un nu draud video izlikt internetā. Un arī tie vēl ir tīrie sīkumi.

2009. gada aprīlis: pēc četrus gadus ilgas laulības trīsdesmitgadīgā Bridžeša Baghpatas apgabala Ratolas pilsētā sadedzināta pūra dēļ, turklāt reizē ar sievieti sadedzināts arī viņas divgadīgais dēls. Slepkavībā tiek vainots vīrs un viņa radinieki, īpaši tiek atzīmēts, ka slepkavībā piedalījušās arī divas vīra māsas. Tā paša gada novembris: Utarpradešas štata Firozabadas apgabala Rasūlpuras ciematā policija no bēru ugunskura noceļ sievietes līķi pēc tam, kad no sievietes vecākiem saņēmusi iesniegumi par varbūtēju viņas nogalināšanu sadedzinot – protams, tā paša pūra dēļ.

2010. gada februāris: Mumbajas Augstākā tiesa nepiespriež cietumsodu noindējušās Udžvalas vecākiem, kurus viņas vīrs apsūdzējis sievas novešanā līdz pašnāvībai. Pirmās instances tiesa vecākus attaisnoja, savukārt pārsūdzību atraitnis, kurš pa šo laiku jau otrreiz apprecējies, iesniedzis, pamatojot, ka nemaz nevēloties atriebi, bet līdz ar Udžvalas pašnāvību esot cietis viņa ģimenes gods. Savukārt tiesa paziņo, ka sūdzētājam vajadzētu mēģināt piedot bijušās sievas vecākiem un turpināt dzīvot.

Un tā tālāk, un tā tālāk – turklāt pat gadījumā, ja vīra vecākiem nav nekādu īpaši pārspīlētu pūra vēlmju, jauno sievu nav pamata apskaust. Gandrīz vienmēr pēc precībām jaunlaulātie turpina dzīvot pie vīra vecākiem, un tas nozīmē, ka ikdienā ģimenes galva ir tieši vīramāte. Protams, Indijā ir arī bezgala daudz jauku vīramāšu, taču – kā drīz vien kļūst skaidrs no indiešu seriāliem, kur jaunās sievas un vīramātes konflikts ir visbiežāk attēlotā situācija, – ne visas. Un tad jau atkal notiek kārtējās baisās lietas, un cietējas visbiežāk ir jaunās sievas."

Uzziņai:

Apgāds „Dienas Grāmata” laidis klajā jaunu Lato Lapsas grāmatu, kas neparastā kārtā veltīta nevis kārtējā pašmāju oligarha nedarbu atmaskojumam, bet gan autora ilgstošajiem klejojumiem pa vienu no pasaules eksotiskākajiem reģioniem – Indiju un Pakistānu.

Nepilnas 300 lappuses biezajai un bagātīgi ilustrētajai grāmatai dots nosaukums „Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī”, un tas pilnībā atbilst grāmatas saturam. Kā norādīts grāmatas pēcvārdā, „Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī” nerāda sieviešu žurnālos tik bieži apjūsmoto Indijas "eksporta variantu", kur sniegbaltos tempļos zaļu pļavu vidū viedi vecūkšņi seko savai karmai, ar prieku mācot ciniskajiem, stresā un savtīgumā dzīvojošajiem eiropiešiem patiesās dzīves gudrības.

Tā vietā grāmata pievēršas vidusmēra eiropietim bieži vien nepamanāmajai reālajai dzīvei šajā eksotiskajā pasaules malā: autors savām acīm vērojis elli zemes virsū pēc baisās Āzijas zemestrīces, iedziļinājies nāves dievietes Kāli kulta mūsdienu izpausmēs, cietis no bieži vien pat nāvējošajiem Pakistānas pūķiem, izbraukājis dumpīgo cilšu un maoistu nemiernieku teritorijas, izzinājis Indijas kino aizkulises, seksa īpatnības un līgavu dedzināšanas tradīcijas, novērojis pasaules naidīgāko zobenu deju uz Indijas un Pakistānas robežas, klaiņojis pa tuksnesīgiem tempļiem tūkstošu žurku ielenkumā un viesojies gan pie maharadžām, gan pie vieniem no pasaules pēdējiem īstajiem mežoņiem.

„Jā, es pieļauju, ka daudziem lasītājiem šī grāmata būs varbūt pat šokējošāka nekā stāsti par mūsu pašmāju oligarhu darbiem un nedarbiem, jo tā parāda pilnīgi citu Indiju nekā tā, kas tiek tradicionāli rādīta Eiropas tūristiem. Taču neko darīt, jo reālā Indija – tā tiešām ir zeme ne pa jokam,” saka grāmatas autors.

Grāmatas pielikumā rodama atsevišķa nodaļa par praktiskām lietām, kas būtu jāzina, dodoties ceļojumā, tostarp par valsts uzbūvi, drošības jautājumiem un finanšu norēķiniem, dzīvošanas, ēšanas, iepirkšanās un uzvedības paradumiem.