Linda Leen grib būt "sliktā meitene"

Kad sapratāt, ka mūzika varētu kļūt par Jūsu karjeru?

Īstenībā, kad biju bērna gados, nebija mērķa kļūt par dziedātāju vai zvaigzni. Pēc Talsu ģimnāzijas absolvēšanas vēlējos nākt uz Ventspili mācīties Ventspils mūzikas koledžā, bet mana mamma lūdza apdomāt vai ar mūziku būs iespēja nopelnīt iztikai. Nolēmu pievērsties studijām Ekonomikas Augstskolā Rīgā, bet, tik muļķīgi, nokavēju iestājeksāmenus (smejas). Kad sāku apgūt zināšanas J.Mediņa mūzikas koledžas vokālajā nodaļā, tika izteikts piedāvājums uzstāties ar džeza orķestri, un tad es sapratu, ka “ Jā!”- džeza mūzika ir mana mīlestība uz mūžu! Vēlāk sekoja pirmā „panākumu garša”, kad apjautu, ka cilvēkiem patīk tas ko es daru.

Vai atceraties pirmo reizi, kad izjutāt publikas atzinību?

Pirmais šāds mazais mirklītis, ja tā var teikt, bija vēl skolas laikā- 10.klasē, kad Fredis ar šovu “ Dziesma manai paaudzei” atbrauca uz mūsu skolu, un es izpildīju dziesmu pie klavierēm. Ieguvu pirmo vietu un atceros, ka cilvēki nāca klāt un apsveica. Grūti bija apjaust cilvēku reakciju, jo pats jau sevi nevari novērtēt, tāpēc ir patīkami dzirdēt no apkārtējiem cilvēkiem, ka viņiem patiesi patīk. Fredis, kuram tagad jāsaka liels paldies par iedrošināšanu, aicināja nākt dziedāt uz Rīgu.

Kādas sajūtas Jūs pārņem atrodoties uz skatuves?

Skatuve ir mana īstā dzīve un vieta, kur vienmēr esmu harmonijā ar sevi, kur jūtos vajadzīga un novērtēta, patiesa un dzīva. Uz skatuves man nav jautājumu... Zinu, ka esmu tur, kur man jābūt.. Sajūta ir kā mājās... Nezinu kā būs pēc pāris gadiem, bet šobrīd noteikti - kā mājās...

Kā Jūs raksturotu mūzikas industriju Latvijā?

Diemžēl to ir grūti nosaukt par industriju, jo mēs tomēr esam mazi. Grūti ir izveidot lielu, vērienīgu un dārgu projektu, lai gan, pateicoties maniem atbalstītājiem, kuri apzinās, ka publika vēlas redzēt šos lielos šovus, es to esmu darījusi. Lai pieaicinātu simfonisko orķestri, izmaksas ir ļoti augstas un jāatzīst, ka bez atbalstītājiem grandiozu projektu realizēšana nav iespējama. Latvijā koncertus nevar izvērst kā, piemēram, Anglijā vai Amerikā, kur ir vismaz 20 lielas pilsētas, kurās tos var atrādīt un atpelnīt. Tur pēc desmitā koncerta izdevumi ir atpelnīti un var sagaidīt, ka kādā koncertturnejas posmā jau sākas peļņa, caur kuru tālāk mākslinieks var attīstīties un būt šīs industrijas pilnvērtīga daļa. Latvija ir par mazu, lai realizētu projektus ar reālu peļņu un paceltos profesionālā līmenī, līdz ar to, arī pati industrija diemžēl ir ļoti zemu attīstīta. Domāju tādēļ liela daļa pašmāju mākslinieku meklē iespējas koncertēt ārpus Latvijas. Mūzikas industrijas līmenis pamazām celsies izejot no objektīvās situācijas- mēs mākslinieki arvien vairāk ceļosim ārpus robežām, lai aplūkotu kā viss notiek valstīs, kur mūzikas industrija ir augsti attīstīta jau gadu gadiem. Domāju, arī tepat- Eiropas līmenī esošā konkurence palīdzēs līmenim celties. Tomēr uzskatu, ka māksliniekiem ar lielu potenciālu Latvija ir fiziski par mazu, lai attīstītos, bet konkurence šeit uz vietas, savukārt, ir par mazu, lai motivētu būt labākam un darīt vairāk. Bet ar ko varam ļoti lepoties mūsu mazajā Latvijā, tā ir akadēmiskā mūzika – mūsu operas mākslinieki, orķestri, diriģenti, kuri pārliecinoši pārstāv mūsu valsti vispasaules mērogā.

Kādu padomu Jūs sniegtu puišiem un meitenēm, kuri cenšas „izsisties” tepat Latvijas mērogā?

Mans padoms būs tāds – lai kā arī gribētos līdzināties kādai Latvijas vai ārzemju zvaigznei, „tautās izies” un tiks mīlēts mākslinieks, kurš ies savu ceļu un būs oriģināls, jo publikai īsti nevajag otru Britniju vai Maiklu Bublē. Sākums nav viegls- to zinu no savas pieredzes, jo liekas, ka zvaigznes ir tik tālu un neaizsniedzamas... Es iedrošinātu meklēt savu stilu, savu “es“, un nebaidīties pateikt tieši to, ko vēlies un tieši tā, kā to vēlies. Māksliniekam, kurš būs patiess vienmēr atradīsies auditorija, un, manuprāt, oriģināli izpildītāji ar savu redzējumu ir tieši tas, kas pietrūkst Latvijā. Pats galvenais, protams, ir strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt pie sava vokāla un ceļa pretim sapņa īstenošanai. Aicinu arī nepadoties un meklēt iedrošinājumu cilvēkos sev apkārt, jo domāju, ka ikvienam, kurš centies “izsisties” ne reizi vien radusies vēlme padoties- šo domu gan metiet pie malas! Vēl gribu piebilst, ka vienmēr ir vieglāk, ja ir grupa un domubiedri apkārt, kuri tiecas uz mērķi vienlīdz dedzīgi un tādējādi kalpo kā atbalsts viens otram. Man kā solomāksliniecei reizēm pietrūkst grupas, ar kuru varētu dalīties priekos un bēdās.

Vai esiet uzstādījusi mērķi- censties iekarot mūzikas tirgu ārpus Latvijas?

Jā esmu, bet tas, man šķiet, lielā mērā atkarīgs no veiksmes. Ir lietas, kas ir pašsaprotamas cenšoties virzīties uz “lielo” mūzikas tirgu – mūzikas materiālam ir jābūt pasaules līmenī, labi jāizskatās, jābūt gatavam runāt vairākās valodās un jābūt apveltītam ar lielām darbaspējām. Taču vai tas notiks sekmīgi vai nē, domāju, ir īstā laika un īstās vietas jautājums- tu vari izdarīt visu, kas ir tavos spēkos, bet to pēdējo - “x faktoru” nosaka Dievs. Tās ir lietas, kur cilvēki nevar iejaukties, tāpēc uzskatu, ka esmu darījusi tik, cik varu un, protams, turpināšu to darīt. Manī vairs nav tās fatālās sajūtas, ka lietām nenotiekot kā iecerēts, manai dzīvei bezmaz vairs nav jēgas, tomēr vienmēr ceru, ka man izdosies.

Vai šo ieceri plānojiet īstenot tuvākajā laikā?

Tā māksliniekam ir dabiska vēlme vēlēties viņa radīto mūziku darīt pamanāmu pēc iespējas plašākai auditorijai. Kamēr man ir iespēja, nav ģimenes, kamēr esmu bez stiprām saitēm vai līgumiem dzimtenē, kuri mani „turētu” šeit, vēlos izbraukt padzīvot un izmēģināt ārpus Latvijas robežām, jo nekad sev nepiedošu, ja to neizdarīšu. Mans tuvākais lielais plāns ir koncerts arēnā „Rīga” 14. februārī- pēc tam vēlētos šo ieceri īstenot. Nezinu, kā tas beigsies un notiks, bet mēģināšu izjust kā ir tad, kad viss jāsāk no sākuma. Tas vienlaikus būs arī liels izaicinājums.

Vai runa ir par kādu konkrētu valsti, kurā šo ieceri plānojiet īstenot?

Ir pāris iestrādes pāri okeānam, ir arī tepat Eiropā, bet vēl nemāku teikt, kur tajā laikā liksies labvēlīgāki apstākļi plānu attīstībai. Varu tikai minēt, ka ir zināmi konkrēti cilvēki, pie kuriem braukt, bet sīkāk pagaidām neko nevaru pateikt. Visticamāk, pakļaušos notikumu plūsmai un gaidīšu, kur tā mani aizvedīs.

Ar ko, Jūsuprāt, ir izskaidrojums, ka līdz šim neviens pašmāju mākslinieks ilgtermiņā nav spējis sekmīgi „izlauzties” ārpus Latvijas tirgus?

Ir jau daži, kuriem tas ik pa laikam izdevies – Ladybird, „Prāta Vētra”, „Cosmos”, Ella.. Bet, jā, tādā nopietnā līmenī vēl nav gan izdevies. Tam par iemeslu, iespējams, ir tā pati oriģinalitāte. Piemēram “Iļģi” ir sasnieguši, manuprāt, daudz vairāk, nekā popmūzikas pārstāvji, jo viņiem piemīt kas unikāls. Oriģinalitāte ir tā, pateicoties kurai vari būt pamanīts. Tas ir jautājums, par kuru es cīnos arī sevī- manī ir vēlme, lai tas būtu aktuāli un sasniedz plašāku auditoriju, bet tas ne vienmēr būs labākais veids kā būt pamanītai. Tipiska „hita formula” ir vairāk vai mazāk visiem skaidra- paklausoties aktuālo topos un paņemot labāko no top 5 dziesmām, saliekot tās kopā, pievienojot jaunu seju, kādu mārketinga triku un aiziet... Teorētiski jau tam būtu jānostrādā, bet man šķiet te atkal jābūt savai “odziņai”. Neviens nekad nenokopēs Lady Gaga oriģinalitāti, jo kopējot vienmēr paliksi otrais. Vienīgais, ko, manuprāt, visiem māksliniekiem būtu “jāaizņemas” no viņas –pārliecināti iet savu ceļu jau no paša sākuma, nebaidīties un nekautrēties, jo tas vienmēr “strādā”.

Kādu žanru esat iecerējusi pārstāvēt, īstenojot savus nākotnes plānus pasaules mūzikas tirgū?

Skaidrs ir tikai tas, ka tā nebūs akadēmiskā mūzika. Atzīšos, ka būdama hameleons, esmu vēl sava stila meklējumos. Mana spēja būt dažādai, no vienas puses ir ļoti interesanta, bet no otras- apgrūtinoša repertuāra izvēlē. Negribas atteikties ne no viena. Šobrīd man ļoti patīk akustiskā puse – es, ģitāra un publika, kad balss skan ļoti niansēti un var dzirdēt ikkatru elpas vilcienu. Grūti būs atteikties no kādas „manas puses”, bet nāksies... Meklēt savu balsi un kodolu- tas ir viens no iemesliem, kādēļ vēlos braukt prom no Latvijas. Vēl nezinu kā izdosies, bet vēlos meklēt un atrast īsto Lindu.

Vai ir kāds mākslinieks, ar kuru Jūs vēlētos sadarboties nākotnē Latvijas vai pat pasaules mērogā?

Latvijā ar visiem lielajiem talantiem esmu jau sadarbojusies un mani šobrīd vairāk interesē jaunie talanti, ar kuriem varētu veidoties saistoša sadarbība – Andris Grīva, Goran Gora u.c. Pasaules mērogā man ļoti patīk Lenijs Krevics, Braiens Adams, Džastins Timberleiks, Robijs Viljams, Andrea Bočelli. Visi minētie ir ļoti „skaļi” vārdi, bet uzskatu, ka viss ir iespējams.

Vai pasaules mēroga mākslinieki, kurus minējāt ir arī Jūsu elki?

Man nav elku. Viņu mūzika mani iedvesmo, bet elki man šķiet nozīmē, ka tu sāc tos akli kopēt, taču, gribot saglabāt savu “es”, to nevajadzētu darīt. Tie ir mākslinieki, kuru balsis man ļoti patīk, kurus man būtu interesanti satikt, pastrādāt kopā un tie ir izpildītāji ar kuriem, manā redzējumā, es varētu saderīgi muzicēt kopā.

Cik liela nozīme ir mākslinieka imidžam un cik ļoti pie tā piedomājiet ?

Ir tāds teiciens: “Budj po proshe I narod k tebe potjanitsa”. (no kr.val. “Esi vienkāršāks un cilvēki pie tevis tieksies”) Varbūt tā arī ir, tomēr man šķiet, ka cilvēki vēlas redzēt izpildītājos ko tādu, ar ko nesaskaras ikdienā- māksliniekam ir jārada svētku sajūta. Ikdiena ir ikdiena, bet koncerti ir svētki. Māksliniekam koncerta laikā ir jārada šī svētku sajūta ar visu, imidžu ieskaitot. Mūzikas industrijā sievietēm- māksliniecēm imidžs ir svarīgāks nekā vīriešiem, jo sievietes koptēlā lielu lomu spēlē viņas daile un sievišķība. Protams, es piedomāju pie sava izskata, bet cenšos arī, lai koncerta tērpi būtu salīdzinoši ērti, jo dziedāšanas tehnikā ir savi kanoni, kuriem, piemēram, pārāk ciešs apģērbs var traucēt. Ir jāizskatās skaisti, bet jājūtas ērti, lai apģērbs netraucētu diafragmas darbībai un kustībai. Ķermenis, sadarbībā ar skatuves enerģiju, cirkulē un to ierobežojot, balss nespēj pietiekami izpausties.

Ar ko Jūs nodarbojaties brīvajā laikā?

Man ir ļoti maz brīvā laika, jo mūzika man ir darbs un hobijs vienlaicīgi. Patīk sports, bet arī tas savā ziņā ir darba ietvaros, jo labi izskatīties un būt formā ir mans darbs. Šovasar daudz braukāju ar velosipēdu, bet arī tas nav gluži hobijs- kad Rīgā jānokļūst no punkta A līdz punktam B, velosipēdu izmantoju kā transportlīdzekli. Man ir svarīga mana ģimene, draugi un ļoti patīk kino …

Vai kino un teātris saista Jūs kā radoša izpausme?

Jā, esmu bijusi uz pāris kinoprovēm. Pārliecība par sevi kino jomā nav neko liela, bet labprāt kādreiz arī to pamēģinātu. Mani droši vien intriģētu sliktās meitenes loma, vai arī tāda, kāda vēlos būt dzīvē- spēcīgā, viedā sieviete. Arī uz skatuves, iesaistot publiku, izdziedot repertuāru, ir iespēja iejusties dažādās lomās un būt aktrisei.