Raimonds Pauls un Marija Naumova pēc desmit gadiem Baltajā namā

Mierīgais ezera klajs, saule mākoņu piesegā, viļņi, ko laiva sakuļ aiz sevis — sirds nesveras uz darbu, taču diktofonu ieslēdzu, bet no intervijas uz ezera čiks vien iznāca — motors noslāpēja Marijas vārdus, un nolēmām baudīt īso mirkli kopā ar ūdeņiem un dabu. Atgriezušies Raimonda Paula Mežrozītēs, atguvāmies realitātē — Marijas un Paula koncerts Operā jau 25. un 26.augustā! Tā būs atgriešanās pie senajām melodijām vai jaunā meklējumi? 

Marija atceras savu pirmo uzstāšanos uz Operas skatuves: "Tas notika Gēršvina simtgadei veltītajā koncertā tieši pirms desmit gadiem, un kāda sakritība — arī 23. vai 26.augustā! Toreiz Maestro mani uzaicināja piedalīties soļankā — koncertā uzstājās daudzi populāri mūziķi un dziedātāji, un man bija liels prieks atrasties viņiem līdzās." Marija stāsta, ka bija ļoti uztraukusies, domājusi — kā kāps uz Operas skatuves ar tādu vienkāršu uzvārdu, mēģinājusi pat izdomāt efektīgu pseidonīmu: "Taču, kad Raimonds Pauls mani pieteica un tā īpaši noskandēja — Marina Naumova! — es sapratu, ka man nav vajadzīgs pseidonīms, ka ne jau no tā skanīguma atkarīgi panākumi." Pauls, malkojot kafiju, kā vienmēr intervijās balansē uz nīgruma, humora, iecietības un lietišķības robežas: "Es varbūt atklāju Mariju, bet tālākais bija viņas ziņā. Strādās, darbosies — būs! Un viņa strādājusi mežonīgi, tāpēc nepazuda. Es nesaucu Mariju par zvaigzni, man nepatīk šis skaļais vārds, bet viņa stabili nostājusies uz kājām. Bez dziedātāja es neesmu nekas, tikai dziedātājs aiznesīs manu dziesmu līdz klausītājam."

Marijai nekad nav bijis mērķis būt dziedātāju dziedātājai, viņai arī tagad nav prīmas ambīciju. Nu jau tradicionāli rudenī Marija organizē savu koncertu kā atskaiti par paveikto. Galvenais ir, "ka es fantastiski jūtos uz skatuves, ka man patīk arvien kaut ko jaunu izdomāt un paveikt, patīk redzēt laimīgus cilvēkus". Raimonds Pauls viegli ironizē: "Marija mani aicināja piedalīties šajos trīs koncertos, un es atbildēju — ja būs labas klavieres un laba skatuve — kāpēc ne?" Pēc tam jau pavisam nopietni Maestro piebilst: "Es šajā koncertā jutīšos labi, jo varēšu darīt pie klavierēm, ko gribu. Sintezators nav mana dzīve, es pieklājīgi pārvaldu klavieres (šķelmīgs skatiens uz klātesošajiem), Operas skatuve, Nacionālais simfoniskais orķestris aiz muguras, ko vairāk vēlēties? Man uzdevums ir atbalstīt Mariju, apspēlēt — ne jau kārtīs! — viņu, un to darīšu ar prieku!"

Marijai Naumovai no dabas dota liela izturība un mērķtiecība, arī spēja un vēlēšanās riskēt. Kā gan savādāk viņa savulaik būtu pametusi populāro un ienesīgo juristes karjeru un pievērsusies dziedāšanai? Tagad Marija zina, ka "būt zvaigznei nav ne viegli, ne forši. Ja gribi turēties spicē, jāapzinās, ka par to būs jāmaksā ar emocijām, bet, lai dvēsele būtu laimīga, ir jāstrādā." Marija vienmēr ir gatava mācīties, gatava jauniem pavērsieniem, un koncerts Operā būs tam apliecinājums. Viņa sola pārsteigumus, kurus gan negrib atklāt. Taujāju, vai dziedātāja gulsies uz klavierēm, kā to darījusi daža laba dīva? Marija nopietni atsaka: "Klavieres ir instruments, un pret to jūtu dziļu cieņu. Nesen biju Parīzē, katru vakaru klausījos mūziku, un sapratu, ka nevis šova elementi un gaismas, bet tikai vienīgi dziesma nosaka visu." Pauls neaiztur savu sašutumu par Jaunajā vilnī notikušo: "Jaunais Iglesjas dzīvo ar tēva vārdu, tēva slavas ēnā. Kad viņš uzlēca uz žūrijas galda, es sašutumā knapi novaldījos! Tas puika radīja šoku un aplausus, bet — par ko bija tie aplausi? Taču ne par dziesmas izpildījumu!"

Marija atklāj, ka Operā viņa dziedās septiņās valodās un koncerta pirmajā daļā aicinās klausītājus ceļojumā pa pasauli: "Skanēs skaistākās pasaules melodijas, kas kļuvušas par klasiku, — Argentīnas, Brazīlijas, Amerikas, Spānijas, Portugāles, Francijas." Koncertā piedalīsies arī viņas draugi no Francijas un Igaunijas. Zinu, ka Marija jau gadu apgūst Argentīnas tango soļus, tādēļ interesējos, vai šo temperamentīgo deju viņa izmēģinās arī uz Operas skatuves? Dziedātāja pasmaida — varbūt. Otrajā daļā uz skatuves atkal būs Maestro un Marija, un vēl arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Jūtu tādu kā nelielu rīvēšanos par dziesmām, kas skanēs šajā koncerta daļā. Maestro pārliecināts, ka klausītājus jāvaldzina ar vecajām labajām melodijām: "Tā dara dziedātāji visā pasaulē, komponists var sarakstīt nezin ko, bet cilvēki gaida vecās labās dziesmas. Katram kāda mana dziesma no 60., 70. un 80.gadiem asociējas ar kaut ko būtisku dzīvē. Tās ir atmiņas, kas vienmēr tuvas. Koncerti arī ir tādi kā atskaites punkti, tie mobilizē, varu publikai parādīt, ka esmu vēl dzīvs (aiz brillēm nozib spīvs asums), bet aplausi tiek klasiskajām vērtībām, kas laika pārbaudi izturējušas." Marija apgalvo, ka viņa teātrī izaugusi, tāpēc pēc būtības vairāk esot aktrise, nevis dziedātāja, viņai patīk dziesmu nospēlēt. Vaicāju — ko dari, ja aizmirstas dziesmas teksts? Dziedātāja smejas: "Uz skatuves var notikt dažādas nejaušības. Piemēram, pagājušajā gadā Dzintaru koncertzālē uz skatuves pakritu. Galvenais ir atrast izeju no situācijas, to apspēlēt. Tāpat ir ar tekstu. Stingam un citām slavenībām teksti uzrakstīti ekrānos, mums pagaidām tā nav, jāmeklē atmiņu failos." Pauls smejas: "Reiz uz Dailes teātra skatuves man bija jāsaka runa, aiz muguras stāvēja Juris Strenga ar savu takšeli rokās. Kā es veru muti, tā taksis — vau! Zālē smiekli un ovācijas, bet mana runa beidzās neiesākusies. Kad esi publikas priekšā, jābūt gatavam uz visu." Kā būs ar bis!, vai mākslinieki atkārtos iemīļotas melodijas? Maestro noskalda: "Ārzemju mākslinieku kontraktos noteikts, cik dziesmas jāatkārto. Mums tā nav, ja cilvēki lūdz, mēs to darām ar prieku."

Uz jautājumu, kas ir koncerta režisors, Marija skaidro — viņai nekad koncertiem nav bijuši režisori. Latvijā nav cilvēka, kas varētu realizēt uz skatuves viņas idejas un ieceres, tāpēc darot to pati. Kostīmus dziedātājai darina tērpu māksliniece Odetta Birmane. Vēlāk sazvanot Odettu, uzzinu, ka Marija parasti tērpu piemēro dziesmām, noskaņām, savai konkrētā koncerta izjūtai. Šoreiz dominēs sarkanais un melnais un būs kāds ļoti izsmalcināts pelēki rozā tērps, un vēl kāds, kurš ir tapšanas stadijā. Marija parasti atnāk pie Odettas ar saviem uzmetumiem, un tad sākoties idejas apspriešana un realizēšana. Maestro pasmej — vismaz šajā ziņā viņam neesot problēmu, kas pie rokas, to uzvelkot.

Marijai un Maestro taujāju, kas notiek ar klausītāju dāvātajiem puķu pušķiem pēc koncerta? Pauls neslēpj, ka visus ziedus mājās nemaz nevedot: "Kur es tos likšu? Turklāt koncertu veidoju ne tikai es un Marija, bet arī desmiti cilvēku, kas atrodas aizkulisēs. Lai piedod klausītāji, šiem melnā darba darītājiem atdodu lielāko daļu savu puķu." Marija oponē: "Esmu sieviete, man ziedi ir ļoti mīļi, un es tos vienmēr vedu mājās, ilgi čubinu un uzpasēju."

Marija uz Baltezeru braukusi ne intervijas dēļ vien. Viņai vēl daudz kas pārrunājams ar Maestro, kurš pēkšņi saka: "Ziniet, man šķiet, ka Māti Mariju mēs varētu pasniegt citā ritmā, tā neparastāk…" Kad pametu Mežrozītes, pāri ezera klajumam aizskan populārā dziesma, kura atkal liks ietrīsēties klausītāju sirdīm.

Tekla Šaitere