Ainārs VIRGA vairs nemokās ar vainas apziņu par brāļa nāvi

Intervijā žurnālam „Una” uz jautājumu, vai viņaprāt kādreiz vēl atskanēs šādi vārdi: Un tagad uz skatuves nāk... „Līvi”, Ainars atbild: „Man ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, visdrīzāk – nē. Taču visādi var gadīties. Piemēram, ja visi, kas esam „Līvos” spēlējuši – Aivars Brīze, Vilnis Krieviņš, Igo – sanākam kopā un izlemjam, ka uzstāsimies ar vārdu „Līvi”, tad tas ir iespējams. Pagaidām tāda plāna nav. Man gribētos, lai mani nones no skatuves ar kājām pa priekšu, bet to nekad nevar zināt, kā būs.

Jau divus gadus Ainars strādā uz Liepājas Jūrniecības koledžai piederošā mācību kuģa „Afanasijs Ņikitins”. „Man jāpieskata kuģis. Tas ir savu laiku nokalpojis – sarūsējis un nav izmantojams. Patiesībā nav atļauts uz tā kāpt, bet šad un tad naktīs kāds tomēr pamanās uzlīst, jo kuģis ir no krāsainā metāla. Manā maiņā nav bijuši nekādi incidenti, vienīgi reiz Latvijas karogu nozaga, es acīmredzot tobrīd biju novērsies, jo to neredzēju.”

„Es noteikti neesmu vientuļš. Man ir ļoti daudz draugu. Man vajadzētu tikai piezvanīt, un uzreiz būtu klāt vesels bars. Domāju, ka draugi ir tie, ar kuriem labi satiec un uz kuriem vienmēr vari paļauties. Man tādu ir simt un viens. Tā noteikti nav vientulība,” stāsta Virga.

Ainars stāsta, ka ik gadu jūlija nogalē aiziet uz kapiem pie sava brāļa. Tagad Dainim būtu 44 gadi. „Mums ir divu gadu starpība. Bērnībā daudz kasījāmies, bet vienā brīdī notika lūzums – viņš aizgāja armijā. Dainis jaunībā spēlēja lauku grupās un dažādās ballītēs, es vienmēr spēlēju nopietnās grupās. Tobrīd spēlēju „Līvos”, kad viņš aizgāja armijā. Teicu – iemācīsies kārtīgi spēlēt bungas, varēsi spēlēt „Līvos”. Tā arī notika... Kopš tā laika mūsu attiecības pārauga citā kvalitātē.” Taču sekoja avārija uz Rīgas šosejas ceļā no rokmūzikas veterānu koncerta Daugavpilī. Ainars bija pie stūres. Avārijas brīdī viņš bija skaidrā, nebija ne narkotiku, ne alkohola. Daugavpils rajona prokuratūra uzrādīja viņam apsūdzību par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, kā dēļ gājuši bojā cilvēki. Tikai pēc diviem gadiem tiesa atzina viņu par nevainīgu un attaisnoja ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā, atcēla arī iepriekš piemēroto drošības līdzekli – parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu. Toreiz pēc tiesas lēmuma Virga komentēja: „Beidzot tas murgs ir galā. Taisnība ir uzvarējusi!” Tagad uz jautājumu, vai Ainars mokās ar vainas apziņu par brāļa nāvi, viņš atbild: „Laikam virs ne. Sākumā noteikti. Vainoju sevi par pašu principu, ka tieši es biju pie stūres. Es apzinos, ka nebiju vainīgs, tomēr... Ar laiku tu saproti, ka jāturpina dzīvot, turklāt visi tuvinieki un draugi teica: Beidz gruzīties! Kad jūti, ka tevi atbalsta, sāc arī pieņemt – kam bija lemts, tas notika. Visvairāk mani atbalstīja tuvinieki, brāļa ģimene un vecāki.”