Busulis pirms katras haltūras joprojām nervozē

Kad biji mazs, vecāki stutēja tevi uz beņķīša?

To es neatceros. Vecāki stāsta, ka pirmā dziesma, ko izpildīju, bija «Ziņģe par bailēm», kuru es esot dziedājis jau ļoti agrā vecumā. Taču, cik tieši gadu man bija, īsti nemaz nezinu. Pēc tam Talsu Bērnu mūzikas skolā mācījos trombonu. Man bija kādi astoņi gadi, kad sāku spēlēt «Talsu Sprīdīšos». Tur arī nodziedāju dziesmu «So do I». Vēl kopā ar ģimeni piedalījos daudzbērnu ģimeņu korī «Dēkla». Kora mēģinājumi notika Rīgā, 45. vidusskolā, un mēs, visa ģimene, katru svētdienu braucām uz turieni no Talsiem. Kādu laiku dziedāju arī skolas korī, taču no mūzikas skolas dabūju atbrīvojumu kora mēģinājumiem.

Tev nepatika dziedāt?

Ne jau tāpēc. Es biju pārāk noslogots — tas ir īstais iemesls. Apmeklēju gan mākslas skolu, gan dejoju tautiskās dejas. Mamma mani bija pierakstījusi ļoti daudzos pulciņos, tāpēc visam pa vidu vēl apmeklēju šaušanas nodarbības, kur mācījos šaut ar gaiseni, un vēl gāju pulciņā, kur mācījos zīmēt karikatūras.

Kad īsti pievērsies dziedāšanai?

Četrarpus gadus katru dienu muzicēju štāba orķestrī. Paralēli štāba orķestrim sadarbībā ar komponistu Raimondu Tigulu radās puišu grupa «Caffe», kuras sākotnējais nosaukums bija "Albertflote". Visi grupas dalībnieki bija mani kursabiedri, kopā mācījāmies Ventspils Mūzikas koledžā. Amatieru līmenī, ne uz ko nepretendējot nākotnē, sēdējām kabinetā un spēlējām. Es pirmais pārcēlos uz Rīgu, un tur mūsu grupa sāka spēlēt pa īstam. Joka pēc izveidojām pirmo fotosesiju, un pēc tam mūsu muzicēšana kļuva tāda nopietnāka. Ar dziesmu «I am Alone» bijām dzirdami radio, spēlējām koncertos un visādos pasākumos. Taču ilgi grupa nepastāvēja, tikai kādus trīs četrus gadus. Pa vidu vēl nedaudz paspēlēju grupā «Time After Time», bet viņi mani ātri «atšuva». Kopš 2003. gada dziedu viens pats.

Atceries savu pirmo "vientuļo" uzstāšanos?

Nu ja! 2003. gada rudenī ar tenorsaksofonistu Vilni Kundrātu tika izveidota džeza grupa «Wet Point», kurā piedalījos gan kā vokālists, gan instrumentālists. Toreiz divu nedēļu laikā man vajadzēja iemācīties 12 dziesmas. Cītīgi pastrādāju, un viss sanāca normāli. Drīz pēc tam sākām gatavoties Baltijas džeza vokālistu konkursam «Sony Jazz Stage». Tā sagadījās, ka ieguvu tur pirmo vietu. Tas gads vispār tāds veiksmīgs bija, jo augustā Pērnavā Starptautiskajā improvizētāju konkursā arī ieguvu pirmo vietu gan kā vokālists, gan kā instrumentālists.

2005. gada pavasarī kā trombonists un vokālists apceļoju Eiropu un Kanādu ar dāņu basģitārista Ērika Mosuholma un Eiropas jauniešu džeza orķestri.

Kā izlēmi piedalīties «Jaunajā vilnī»?

Kādu dienu man piezvanīja Raimonds Pauls, kurš kaut kur bija sameklējis manu telefonu, un piedāvāja satikties radiomājā, kuru viņš joprojām dēvē par radiofonu. Mēs satikāmies, viņš piedāvāja man piedalīties konkursā, un es nevarēju atteikt Maestro. Patiesībā "Jaunajam vilnim" gatavojos diezgan pavirši. Bet man iznāca kā iznāca. Vispār pirms piedalīšanās nemaz nezināju, kas tas par konkursu. Bet kaut kā sagadījās, ka dabūju pirmo vietu. Jocīgi, bet fakts...

Konkurss bija nopietns pavērsiens tavā karjerā?

Es galīgi tā neuzskatu. Jā, es ieguvu papildu auditoriju, tagad mani klausās krievi. Biju arī Kijevā, Sočos, Batumi. Es nevaru noliegt, ka konkurss pavēra jaunas iespējas. Taču nekad neesmu iedomājies, ka līdz ar uzvaru konkursā esmu sasniedzis visu. Un nevajag iedomāties, ka pēc uzvaras visas durvis ir vaļā un visi tagad mani gaida ar atplestām rokām. Īpaši jau Krievijā, kur jau tā ir pārprodukcija un nevienu vairs nevar pārsteigt.

Tevi dzirdot, skatītāji parasti sadalās it kā divās lielās auditorijās — vieniem tu ļoti patīc, otri tevi nevar ciest.

Tas ir absolūti normāli. Vienīgais jācer, ka tā otrā auditorija ir krietni mazāka. Reizēm palasu arī komentārus internetā — tur esmu redzējis visu ko. Mani ir saukuši par āzi, kropli un ko tik vēl ne. Bet tas ir normāli. Tāpēc neslīgstu depresijā, bet kaut kā spēju no tā distancēties. Man galvenais kritērijs, lai es zinātu, ka darbu esmu izdarījis tā, kā es to jūtu, un tik labi, cik vien spēju. Pārējais mani vienkārši neinteresē. Bet, ja runājam par interneta komentētājiem, man šķiet, ka tas ir tāds dzīvesveids — «aplikt» citus cilvēkus. Man vairāk gribētos saņemt konstruktīvu kritiku, lai zinu, ko mainīt.

Esi izbaudījis slavas augļus?

Uzskatu, ka slava un popularitāte ir divas dažādas lietas. Popularitāte — tā ir bez pamata. Slava savukārt ir pelnīta popularitāte, piemēram, kā Allai Pugačovai. Tā kā es neesmu Pugačova, uztveru visu ļoti mierīgi. Jo popularitāte agri vai vēlu beigsies. Protams, ir patīkami, ja cilvēki pienāk klāt un pasaka paldies vai paspiež roku. Es to uztveru ļoti normāli, un mani tas netraucē. Tas nāk tikai par labu lietai, ko es daru. Man paveras lielākas iespējas. Uz skatuves tad varu darīt «da jebko», jo skatītāji mani pieņem tādu, kāds esmu.

Ja tevi ļoti saslavē, deguns neslienas mākoņos?

Bet tam jau īsti nav pamata! Turklāt es uzskatu, ka dziedātājam nemitīgi jāpilnveidojas, sevi «jāapgreido». Man šajā ziņā viss ir apstājies — jau aptuveni gadu neesmu ne iemācījies jaunus skaņdarbus, ne rīkojis kādu lielu koncertu, ne ierakstījis disku.

Kāpēc neesi to darījis?

Laika trūkuma dēļ. Bet vispār mums ir plāns par albuma izdošanu. Kopā ar Kārli Lāci esam sākuši rakstīt melodijas bez vārdiem. Mums jau divām dziesmām teksti ir uzrakstīti, tos rada dzejnieku grupējums «Orbīta». Ļoti ilgi velkas, bet gan jau drīz būs kaut kas jauns. Uzreiz varu pateikt, ka dziesmas ir ļoti jocīgas, tāpēc mēs ne uz ko nepretendējam.

Skatoties uz mūziķiem, kas spēlē jau ilgi, brīžiem šķiet, ka viņiem viss jau ir līdz kaklam. Tu nekad tā neesi juties?

Kā Raimonds Pauls teica — viņam ir koncerti, bet man ir haltūras. (Smejas.) Neatkarīgi no tā, vai tev ir haltūras vai stadionu koncerti, uz katru uzstāšanos jānāk kā uz pirmo. Jācenšas visu darīt tik labi, cik vien var. Un nervozēšana, tāds lampu drudzis tikai palīdz uzstāties labāk, ielikt visu sirdi. Ja uztraukums pazūd, tas ir bīstami, tad var iestāties rutīna. Kaut gan tāpat ir vieni skatītāji un klausītāji, kuriem patīk, un otri, kuriem nepatīk. Un, ja cilvēks nāk uz mūsu koncertu, viņš jau zina, ko var sagaidīt.

Ko par tevi saka Raimonds Pauls?

Viss ir kārtībā. Viņš joprojām zobojas par mani, tātad viss ir labi. Ja Pauls pārstāj zoboties, tad ar attiecībām kaut kas nav kārtībā. Man ir iemesls pie viņa aizbraukt, jo es Paulam vēl neesmu atdevis disku, ko viņš man iedeva pirms diviem mēnešiem. Un vēl viņam esot idejas rudenim.

Tu uz skatuves tā visādi izdaries un izlokies. Tu esi mācījies kustības, vai tas tev tā dabiski sanāk?

Kā es jūtu, tā es kustos. Neko mācījies neesmu. Vienīgi kādreiz dejoju tautiskajās dejās.

Kas ir tavi lielākie atbalstītāji?

Mana mamma. Bet vispār mani atbalsta visa ģimene. Un kaut arī brīžiem šķiet, ka tā atbalsta ir par daudz, es negribētu to zaudēt. Man ir svarīgi, lai manējie jūt līdzi, pārdzīvo un uztraucas. Turklāt man ir liela ģimene, tāpēc zinu, ka vismaz četrās vietās Talsos par mums vienmēr fanos un mūs gaidīs atplestām rokām.

Mūziķi parasti sūdzas par zemo atalgojumu...

Par naudu runāt vispār nav labi. Taču es varu pateikt, ka man pietiek un drusku katru mēnesi arī paliek pāri. Taču neuzskatu, ka es būtu baigais šķērdētājs ar milzīgām prasībām. Esmu vienkāršs cilvēks, kurš grib normāli dzīvot. Arī apģērbam sevišķu uzmanību nepievēršu. Un drēbes ar populāru zīmolu uzrakstiem man tiešām krīt uz nerviem. Gluži tas pats attiecas arī uz citām dzīves jomām — mani tracina zīmēšanās, pēc tā nejūtu nekādas vajadzības. Braucu, piemēram, ar 1997. gada mašīnu un tāpēc nejūtos sliktāk.

Tu tici Dievam?

Laikam gan mani var uzskatīt par pagānu. Man labāk patīk latviešu tradīcijas — Laimes māte, Laima un tā tālāk. Tas man liekas tuvāks latvieša būtībai. Kaut gan būtībā Dievs jau ir viens. Starpība tikai tā, kā mēs katrs ticam.