Anita PLŪME gribēja mazu sunīti, bet...
Mediķu Anitas un Artūra Plūmes ģimenei negaidīti piepulcējas dobermanis Robis.
[1]
18.08.2006 13:30
Stāvot Kurzemes jūrmalā pie Plūmju ģimenes mājas vārtiem, man gribas kļūt mazai un neredzamai, jo aiz sētas uz mums raugās divi nopietni acu pāri. Vidusāzietei Nerai tās šķiet laipnākas, bet dobermanis Robis ar ciešo skatu caururbj manas šūnas un stindzina kaulus.
Sentimentālas atmiņas
Pēc pusstundas sēžam dārzā, un tas briesmīgais Robis, nolicis savu lielo galvu man uz kājas, ar mīlīgām brūnām acīm veras uz siāmas kaķi Deksteru, kurš ierāpies klēpī Anitai, bet es uz visiem laikiem mainu uzskatus par dobermaņiem. Anita smejas — tā notiekot ar katru, kas Robi ierauga pirmo reizi — viņš ir daudz lielāks augumā par savas šķirnes vidusmēra pārstāvjiem un izskats taču ir pirmais, kas krīt acīs.
Plūmju ģimenei pa dārzu atkal drasē četri ģimenes mīluļi. Nerai ir astoņi, baltajam kaķim Robinam jau piecpadsmit gadu, arī Deksters vairs nav pirmā jaunības svaigumā, bet Robim ir pieci vai seši gadi.
Pirms kāda laika mūžībā aizgāja Plūmju vecais dobermanis Rogers, un Nera pēkšņi sajutās vientuļa. Dienās, kad mājinieki katrs savā darbā, sunei pietrūka sabiedrības, viņa kļuva nīgra un kašķīga. Pagājušā gada oktobrī Artūrs un Anita nolēma aizbraukt uz Tukuma patversmi un "adoptēt" vidusāzietei mazu sunīti.
Braucienā tika paņemta līdzi arī Nera, kurai šajā lietā bija jāsaka galavārds, jo kompanjons taču tika meklēts viņai. Patversmē neirotiski vaukšķēja jau noskatīts mazs sunītis, kad Artūrs kalna galā pēkšņi ieraudzīja lielu, kārnu dobermani ar asiņu pierietējušām acīm. Artūrs atceras: "Es piegāju pie viņa, suns sabruka uz priekškājām, izmisīgi piespiedās man klāt, un mēs abi raudājām! Uz brīdi man likās, ka atgriezies Rogers! Tās bija sentimentālas atmiņas, bet es jau zināju, ka ņemsim tikai šo suni!"
Par laimi, Nerai nebija iebildumu pret Robi, bet patversmes darbinieki gribēja Artūru un Anitu atrunāt — suns vairs nav jauns, par viņu vēl neko īsti nevarot pateikt. Taču mājup Plūmes devās kopā ar Robi.
Tikai skrūves neēda
Anita nevar izskaidrot, kāda apmātība viņus bija pārņēmusi: "Atvedām Robi mājās, viņš bija netīrs un smirdēja, tāpēc liku viņu dušas kabīnē un mazgāju. Iedomājies — es aci pret aci ar lielu man pilnīgi svešu suni, ne viņam uzpurnis, ne saite, bet man nebija baiļu!" Pagājušo ziemu Anita negribētu pieredzēt atkārtojamies. Robim cita aiz citas uzbruka dažādas kaites. Laikam jau pie iepriekšējiem saimniekiem viņš tikai skrūves nebija ēdis. Izbadējies, dobermanis rija visu pēc kārtas, pat salvetes, kur mute noslaucīta, aprija! Artūrs smejas: "Ļāvām Robim ēst, cik lien iekšā, un pēc kāda laika viņš piesātinājās." Taču iepriekšējā dzīve nepalika bez sekām. Robim sākās smags zarnu iekaisums. Anita atceras: "Kad tas bija saārstēts, atklājās, ka vienā oliņā viņam ir audzējs, to izoperēja. No oktobra līdz novembra beigām mēs pa dakteriem vien dzīvojām. Kad šķita, ka nu var uzelpot, kādā naktī noskaidrojās, ka Robis nevar pačurāt, vēders viņam piebrieda kā bumba. Trijos naktī atkal steidzāmies uz Rīgu pie veterinārārsta." Piecpadsmit dienas Anita pati suni katetrizēja, bet tad atklājās, ka Robim ir akmeņi nierēs. Tie bija steidzami jāoperē. Atkal operācija, pēc tam milzīga plastmasas krāga sunim ap kaklu, lai nevar brūcei izraut diegus. Nerai apkakle nepatika, viņa uzbruka Robim, tāpēc sirdzējs kādu laiku bija jāatveseļo klīnikā Candera ielā. Anita un Artūrs katru dienu brauca apciemot vājinieku, lai Robis nedomātu, ka viņš atkal pamests likteņa varā. Artūrs neslēpj: "Tie bija smagi pārbaudījumi, bet Robis saprata situāciju un mūsu rīcību, viņš izkusa mūsos, un mēs bezgalīgi iemīlējām viņu." Anita bez nožēlas konstatē: "Ārstēšanai iztērējām tik daudz naudas, ka ar to varētu iegādāties visdārgāko šķirnes suni, bet neviens nespētu līdzināties mūsu Robim."
Ne mauriņa, ne kurmju
Artūrs un Anita Plūmes labprāt gribētu zināt kaut ko par Robja iepriekšējo dzīvi. Patversmē zināja pateikt vien to, ka pirms vairāk nekā gada suns izmests no braucošas mašīnas uz ceļa Irlavā. Gadu viņš nodzīvojis pie kāda policista, bet tad atvests uz patversmi. Robis ir skolots, izpilda visas komandas, viņam ir līdzsvarota psihe. Vispār viņš ir īsts miera mika. Vienīgā Robja īpašā pazīme ir agrā bērnībā neprasmīgi nogrieztā aste, no tās palicis nevis stumbenītis, bet tikai necils spalvu kumšķītis. Ne Anita, ne Artūrs nezina teikt, vai Robja racēja talants pieskaitāms viņa plusiem vai mīnusiem. Mājastēvs stāsta: "Vienrīt skatos — vai dārzā kāds trubas liks? Logu priekšā stiepjas grāvis, zeme krīt pa labi un pa kreisi, bet es redzu tikai platu, brūnu muguru, kas strauji virzās uz priekšu!" Īsā laikā Robis, sekodams kurmjiem pa pēdām, uzraka dārzu no vienas žoga malas līdz otrai, taču no tā laika dārzā vairs nav manīts neviens kurmis, ar kuriem Plūmes cīnījās gadiem. Tiesa, nav arī angļu mauriņa, jo Robis nemitīgi ceļ kāju un iezīmē teritoriju, bet — kur pačurā, tur zāle nodzeltē! Anita smejas — kur ir suņi, tur par angļu mauriņu jāaizmirst! Taču arī pāris sprīžu garumā paaugusies zāle nav sliktāka par īsi apcirptu mauriņu. Robis, noguris no mūsu sarunām, guļ augšupēdus, katra kāja uz savu pusi. Vai zinājāt, ka šāda poza pauž dzīvnieka vislielāko uzticību cilvēkam?
Tekla Šaitere, žurnāliste
atbildēt
0
