Kombuļsāgas otrā puse. Ko Ēriks saka par savu paklīdušo sievu

Pikantus privātās dzīves sīkumus masu saziņas līdzekļiem jau vairākus mēnešus piegādā Inese, kura ar vienu no četriem bērniem pārvākusies uz Priekuli pie sava drauga, dāņu uzņēmēja Benda Jensena Storgārda. Gandrīz katrā publikācijā dzīvesdraugs tiek sunīts un vainots dažādos teju noziegumos. Lai noskaidrotu pretējās puses viedokli, »VZ« devās uz Krāslavas novada Kombuļiem, kur ar pārējiem bērniem joprojām mitinās Ēriks.

Kas mainījies pēc Ineses aiziešanas? «Mēģinām pierast dzīvot savādāk. Nav jau laika domāt – jārūpējas par bērniem. Katrā ziņā tagad ir klusāk. Nav vairs skaļas sintezatora mūzikas. «It kā nav slikti – ir bērni un māja, bet, kas attiecas uz naudu, man noformēja iztikas minimumu. Tad nu dzīvojam no 138 latiem mēnesī.

Ar savu nākamo sievu Inesi Ēriks iepazinies klubā «Vecrīga» 1999. gada 31. jūlijā. Ēriks to atceras ļoti labi. «Inese svinēja dzimšanas dienu – viņai palika 20 gadu. Pēc tam viņu vēlreiz nejauši satiku uz ielas, tad vēlreiz tunelī, un tad jau norunājām randiņu. Es tolaik biju brīvs un viņa acīmredzot arī. Patika man viņa – tāda jautra un smaidīga. Prot apburt cilvēkus. Aptuveni mēnesi pēc tam, kad viņu pirmo reizi ieraudzīju, viņa pārcēlās dzīvot pie manis Rīgā, Maskavas ielā. Bija jau arī kopīgas intereses, piemēram, dejošana. Viņa bija mācījusies dejot, es arī. Tas bija pirmais kopīgais, kad mēs divatā lielā ātrumā varējām joņot pa zāli,» atceras pamestais vīrs.

«Kādu laiku pēc tam, kad Inese pārcēlās pie manis, jautāju viņai: «Varbūt precamies?» Viņa atbildēja: «Jā!» Tomēr tik gludi tas negāja. Vispirms skola viņai neatdeva pasi. Strazdumuižas internātskolā viņai bijis kaut kāds parāds, it kā 40 latu, tāpēc pase netika atdota. Es pats gan viņai līdzi negāju uz skolotāju istabu un sīkumus nezinu, bet pasi viņa dabūt nevarēja. Otra lieta – gribējām laulāties baznīcā, bet es esmu katolis, viņa – luterāne. Bija jāiet kursos, un tas arī to lietu aizkavēja. Tā tas viss noplaka, un par precēšanos vairs nerunājām, kādu laiku nevarējām saņemties. Ar laiku arī pārstājām būt tuvi, lai gan viņa joprojām dzīvoja pie manis. Pēc mēnešiem desmit viņa atbrauca no laukiem un teica: «Ērik, mums ir jāprecas!». Viņa bija ļoti pretimnākoša un laipna. Tad nu sākām gatavoties kāzām un 2002. gadā apprecējāmies. Nezinu, kas viņai tā pēkšņi notika. Viņa teica, ka vienkārši gribot ģimeni un bērnus. Un man savukārt šķita, ka ir izdevies beidzot atrast savu otru pusīti. Tiesa, kad stāvējām baznīcā pie altāra un man bija jāsaka jāvārds, uz brīdi sirdī radās tādas kā šaubas. Vēlāk runāju ar Inesi, un viņa teica, ka bijis tieši tāpat. Tā īsti par saderīgu pāri jau mūs uzskatīt laikam nevarēja un ne jau gadu starpības dēļ. Es biju tāds lēnīgāks, bet Inesei, vismaz pirms kāzām, patika skraidīt apkārt. Pēkšņi kaut kur pazust uz pāris dienām, aizbraukt. Pēc tam, kad sāka nākt bērni, tad jau vairāk pa māju dzīvoja,» atceras Ēriks.

Par ansambli «Kombuļi» laulātais pāris kļuvis 2006. gadā, kad pārvācās uz Kombuļiem dzīvot. «Tas bija tad, kad gaidījām ceturto bērniņu. Situācija bija tāda, ka Inese cīnījās ar elpas trūkumiem. Pie ārstiem gan negājām, vienkārši izdomājām, ka vajag dzīvot laukos. Vispār ceturtās dzemdības bija vissmagākās. Gabriels Matīss piedzima astoņos mēnešos. Iesākumā Inesi ievietoja Krāslavas slimnīcā, bet vēlāk pārveda uz Jēkabpili. Mēs ar pārējiem trim bērniem braucām līdzi. Noīrējām viesnīcā pie slimnīcas numuru. Trīs dienas tur nodzīvojām, kamēr bērnam palika labāk,» detaļas atminas Ēriks.

Pirms pārvākšanās viņš strādājis par apdrošināšanas aģentu, bet Inese saņēmusi pabalstus kā apgādniekus zaudējusī un invalīde. «Kad grasījāmies pārvākties uz Kombuļiem, mani uzreiz brīdināja, ka darbu šeit nedabūšu. Bet, ja bija jāizvēlas – darbs vai Ineses un bērnu veselība –, tad jautājumu nebija,» spriež Ēriks.

«Pēc pirmā bērna jautāju, vai nevajadzētu tā kā piebremzēt, bet Inese nebija pierunājama. Savukārt pēc ceturtā bērna piedzimšanas viņa teica, ka vainīgs esmu es, jo, kad sen atpakaļ ciemos bija atnākusi kāda skolotāja un prasījusi, cik tad mēs bērnus gribot, es esot atbildējis, ka četrus. Bet to jau es toreiz tā impulsīvi pateicu. Īstenībā jau viņa laikam ļoti gribēja bērnus, jo, kad ārsts pēc trešā pateica, ka vairāk bērnu nebūtu vēlams, jo dzemdībās pati var aiziet bojā, viņa to neņēma galvā,» stāsta daudzbērnu tēvs.

Patlaban Inese izteikusi domu, ka vēlētos ņemt bērnus pie sevis. «Tas jau tikai tagad, ne jau pirmajā laikā, kad viņa pazuda. Tad viņai bērni maz interesēja un īstenībā laikam nebija tādas iespējas viņus pie sevis paņemt, jo, kā viņa teica, ar Bendu dzīvojot vienistabas dzīvoklī. Tagad, kad viņi grasās pirkt vai nopirkuši trīsistabu dzīvokli, viņa teica – nu redzēs, kuram labāki apstākļi,» saka Ēriks.

Kopš iepazinusies ar dāņu uzņēmēju Bendu Jensenu Storgārdu, Inese pa visu šo laiku Kombuļos esot bijusi divas reizes. Pirmo reizi atbraukusi un paņēmusi uz Priekuli līdzi vecāko dēlu Inesi. «Laikam jau viņai kaut kas neiepatikās vai arī Bendam kaut kas neiepatikās, un nākamajā reizē viņa atstāja Inesi un paņēma Kasparu. Kad Inesis atgriezās pēc divu nedēļu ciemošanās pie Ineses un Benda, tad stundu raudāja. Saka – tikai ceturtajā dienā sapratis, ko mamma dara. Viņš viss trīcēja. Laikam pēc tam viņš arī sāka Inesei neuzticēties. Pēc tam, kad Inese zvanīja un prasīja, vai viņš grib braukt ciemos, viņš novilka: «Nu, nezinu...» Tad viņa man teica, ka es noskaņojot bērnus pret viņu un patiesībā bērni neko nesaprot. Bet, ko tad lai viņi saprot?! Pēdējo reizi, kad viņa atbrauca, paķēra bērnu, it kā es grasītos viņai viņu atņemt, un stiepa uz mašīnu. Bērns pakrita, sasita kāju pret akmeni un sāka raudāt. Tad viņa viņu palaida un gāja viena pati uz mašīnu. Reizēm šķiet, vai tikai viņai nav jāpārbauda nervi. Te viņai vienas attiecības ar nēģeri, tad atkal citas ar dāni, par ko izstāsta pa visu Latviju. Vai tas ir nopietni? Kam tas ir vajadzīgs?!» neizpratnē ir Ēriks.

Pēc viņa domām, krīze laulībā iestājusies tieši pēc «Latvijas zelta talantu» konkursa, kad daudzi sākuši internetā sūtīt vēstules Inesei, gribējuši iepazīties. «Domāju, ka tieši tas ir tas laiks, kad viņa sāka pārvērsties. Iespējams, tā pati kripata slavas viņu sabojāja. Internetā viņa sāka savas bildes likt atsevišķi no manējām, un es sāku justies arvien nevajadzīgāks. Sākumā it kā iebildu, ka mēs tomēr esam grupa «Kombuļi» un būtu labi, ja bildēs būtu kopā, bet viņa tikai atmeta ar roku un ar laiku pavēstīja, ka vēlas pati kaut ko uzsākt. Un to var saprast, ja cilvēks jau kopš bērnības vēlējies kļūt par dziedātāju. Tāpat ar dziesmām. Sākumā viņa tā kā prasīja padomu un viedokli, kā būtu labāk, bet tad arvien mazāk. Līdz beidzot, kad es jautāju, vai labāk nebūtu šādi, nevis citādi, viņa kļuva dusmīga, ka jaucos viņas dziesmās,» atceras Ēriks.

Jautāts, vai patiesībai atbilst Ineses paustais par dzeršanu un roku palaišanu, Ēriks pakrata galvu. «Ja kaut kas arī bija, tad noteikti pirms ansambļa «Kombuļi» laikiem. Strīdi, protams, bija. Galvenokārt par mūziku. Šķiet, viņa sāka mani neieredzēt, jo biju piedalījies viņas dziesmu tapšanā. Beigās jau bija strīdi par sīkumiem un radās iespaids, ka viņa mēģina sevi uzkurināt. Biju kļuvis par tādu kā ienaidnieka tēlu. Acīmredzot viņa dzīvē grasījās spert nākamo soli, taču, lai to izdarītu un nejustos vainīga, viņai laikam bija jāpazemo mani, un to jau var redzēt pēc publikācijām. Ja es esmu sliktais, tad viņa var pacelties. Vissmieklīgākais jau par to drēbju dedzināšanu. Tajā dienā, tas bija 20. jūnijā, viņa man atsūtīja īsziņu, kurā rakstīja – «es braucu mājās uz palikšanu». Nu, kā tad tā var mānīties? Vai tad man nav jūtu? Atbrauca ar diviem draugiem un uzreiz lepni paziņoja: «Man vajag dokumentus!» Jautāju, kāpēc mani par to nebrīdināja, bet viņa atkal: «Ejam iekšā!» Sacīju, ka māja īsti nav sakārtota un neērti aicināt cilvēkus iekšā, tomēr viņi iegāja. Nebija nekādas iekšā nelaišanas. Iegājusi iekšā, Inese vaicāja, kur ir viņas Itālijas karogs. Tobrīd jau biju aizkaitināts par viņas uzvedību, tāpēc atbildēju: «Sadedzināju!» Protams, tas neatbilst patiesībai. Nekādas mantas neesmu dedzinājis, bet kas attiecas uz dokumentiem – tā gan ir taisnība. Tos atdot nevēlējos. Nevarēju viņai vairs uzticēties. Ņems vēl un pazaudēs. Tagad viņa tiesā droši vien teiks, ka gadiem ilgi esmu viņu terorizējis un pazemojis, bet es visu laiku domāju – gan jau viņai pāries, gan atjēgsies kā no slimības,» saka «Kombuļu» Ēriks.

Dzīvo tā, lai nav žēl

«Es labprāt gribētu, lai bērni paliek pie manis, un, patiesību sakot, nevaru savu dzīvi bez viņiem iedomāties. Vienreiz dusmās Inese pa tālruni nobļāvās, ka es varot visus četrus bērnus paturēt. Pēc tam apdomājās un atsūtīja salkanu īsziņu: «Nekas nav tik svarīgs kā mana klātbūtne pie bērniem.» Skaidrs, ka viņa grib parādīt visiem, ka esmu neģēlis, jo, ja izrādīsies, ka es neesmu neģēlis, tad pavisam neparocīgā gaismā būs viņa pati, jo atstājusi daudzmaz normālu ģimeni, lai meklētu piedzīvojumus. Pēdējo reizi, kad viņa te bija, Inese izteicās, ka Bends viņai esot ļoti daudz ko iemācījis. Acīmredzot iemācījis, kā izdevīgāk šķirties, jo, cik saprotu, viņam šajā jomā ir pieredze,» ar rūgtumu pauž Ēriks.

«Interesanti, kad viņa pirmo reizi brauca pie tā Benda, sakot, ka brauc pie māsas, es viņai vēl ceļanaudu iedevu 20 latus. Var neticēt, bet man tāda jocīga sajūta bija – tā kā sirds sāpēja. Teicu viņai, ka man tāda sajūta, ka pēdējo reizi vienā gultā guļam, bet viņa tikai atrunājās, lai nerunājot muļķības. Visas turpmākās dienas bija tāds satraukums. Acīmredzot viņa dzīvo tā kā dziesmā «Dzīvo tā, lai nav žēl», un, neraugoties uz visu, ko viņa gānījusies par mani, es ar viņu nekarošu. Lai gan reizēm šķiet, ka tieši to viņa vēlas un jūtas vīlusies, kad es to nedaru.»