GULBIS: "Šodien man baigā poha, tāpēc no visa bail"

Netipiski sev Ernests sniedzis interviju Latvijas medijam žurnālam IR.

Muskuļu traumas dēļ Ernests nedēļu bija Latvijā un varēja veltīt sarunai teju divas stundas.

Jāņos biji Latvijā. Kā nolīgoji?
Pēdējoreiz Jāņus Latvijā svinēju septiņu gadu vecumā - šāvu ar pistolīti alus bundžiņā un baigi priecājos. Citus gadus biju Londonā, Vācijā. Šogad ciemojos pie drauga Kārļa tepat Rīgā. Ugunskura nebija, lēcu baseinā ar drēbēm. 
  
 

(Izbraucot Daugavā, sāk šūpot - izgāžas kafija, saplīst glāze. Jautri, bet drusku bailīgi. Arī Ernests neizskatās pārliecinoši, ko atzīst arī pats.)
Šodien ir nežēlīgas bailes no itin visa. Tāpēc, ka pohas. Kā tas ir? Nav pozitīvu domu. Labāk vispār neko nedomāt. Ja sāc domāt, var sadomāties un sevi sačakarēt. Pēc dienām četrām pāries. Tagad vairs ilgu laiku negribēsies neko tādu. Turnīra laikā tusēšana atkrīt, citādi nākamajā dienā būs smags treniņš. Nākamais brīvais laiks man būs tikai gada beigās, tāpēc tagad uz traumas rēķina sezonas vidū arī atpūšos tā, lai man to vairs negribas darīt.

      
 
Nav laikam īstais jautājums šodien, kad bail no visa, bet - no kā parasti tev ir bail?
No lidošanas. Ļoti. No suņiem arī bail. Reiz dzīve gar acīm paskrēja: lidojām no Nīderlandes uz Londonu, iespēra zibens, uz piecām sekundēm nodzisa elektrība. Deguma smaka, lidmašīna sāka nedaudz planēt.
Vēl man ir bail no zirgiem. No tā laika, kad presē izplatījās baumas, ka griežu vēnas. Bija tā: pirms diviem gadiem Sanktpēterburgā vakars izvērtās jautrs - diskotēka, ar baltu zirgu braucām uz viesnīcu. Tur gribēju draugiem parādīt, cik interesants esmu. Dejojot uzkritu uz stikla galda, sagriezu roku. Braucām uz slimnīcu. Tur arī bija interesanti - tādam maziņam apsargam ar brillītēm rādu asiņaino roku, bet viņš saka: «Nē, daktera nav, nāciet rīt!» Gandrīz pa purnu sadevu viņam! Beigās sarunājām ārstu, lai sašuj. Un tā pēkšņi parādās ziņas, ka es griežu vēnas.
 
Tu taču saproti, ka baumas rodas no neziņas. Protams, būtu stulbi izplatīt presē paziņojumu - es vakar nejauši sagriezos.
Baumas rodas no tā, ka liela daļa žurnālistu ir ambiciozi, kompleksaini un neprofesionāli. Jo īpaši Latvijā. Meklē sensācijas, kur to nav. Negribas ar Latvijas medijiem runāt, jo visi sadodas rokās un apd**š mani, manu ģimeni. Piemērs ir raksts Klubā.
(Žurnālists aizbrauca uz Deivisa kausu Maķedonijā, kur ar Latvijas Tenisa savienības starpniecību bija sarunāta intervija, bet Ernests pēc mača atteicās runāt. Rakstā tas tika atspoguļots.)
 
Tā ir atbildes reakcija: «Viņš nerunā? Tāpat uzrakstīsim. Iztulkosim ārzemju gabalus!»
Man nebija tik nosodošas attieksmes pret Latvijas medijiem, līdz nebiju ar tiem saskāries. Kāds prieks runāt, ja manis teikto interpretē un no zila gaisa uzpūš idejas?
 
Tas raksts ārzemju presē, kur teici: mana mamma nedara neko, tikai skatās televizoru, un tētis arī nedara neko, jo ir ļoti, ļoti bagāts, - tā arī bija interpretācija?
Tikai neviens neuzrakstīja, ka, to sakot, es smējos. Un visi klātesošie smējās. To atmosfēru nevar uzrakstīt, tikai parādīt TV intervijā. Neredzu jēgu atbildēt nopietni uz jautājumu - ar ko nodarbojas tavi vecāki? Ko es tur stāstīšu - viņa ir bijusī aktrise, audzina bērnus. Par to, ka manam tētim ir zemūdene un kosmosa kuģis, par to arī pajokoju. (Smejas.)
Mani kaitina garlaicīgi jautājumi. Sporta žurnālisti pēc katras spēles prasa, kā es jūtos pēc zaudētā mača, kā pēc uzvarētā. Nu, kā - pēc vinnes ir forši, pēc zaudes - neforši! Kāpēc man jāstāsta tas, ko visi jau redzēja? Teniss ir mana profesija, bet ārpus laukuma es par to pārāk daudz nedomāju. Sports nav visa mana dzīve. Preses konferencēs cenšos žurnālistus sasmīdināt - lai jautrāk. Man pašam nepatīk tenisistu intervijas. Jā, Ļubičičs runā interesanti, bet Federeram atbildes ir identiskas, noprogrammētas. Tas ir vieglāk - gatavas atbildes, lai arī ko jautātu.
Jā, tieši garlaicīgi jautājumi ir tas, kas mani kaitina visvairāk, uz tiem tad arī garlaicīgi atbildu. Sanāk, ka es esmu garlaicīgs. Kad man nav pohu, es īstenībā esmu interesants. (Smejas.)
 
Kur tas baltais Porsche, ko, kā Latvijā rakstīja, dabūji balvā pēc kāda turnīra?
Porsche man neuzdāvināja. Nebija arī plānots dāvināt. Nobremzēju. Treneris no tribīnēm rādīja, lai prasu Porsche, jo tas bija galvenais turnīra sponsors. (Gulbis saņēma tikai naudas prēmiju - red.) 
  
 
Pats esi aktīvs sociālajos tīklos - Twitter, Facebook?
Nekad mūžā neesmu redzējis Twitter. Esmu tikai Facebook, bet ne ar īsto vārdu. Nesēžu un nepētu bildes, tikai sarakstos ar tuvākajiem draugiem.
 
Šoruden vēlēšanās balsosi?
Nekad neesmu balsojis un nebalsošu. Valsts attieksmi pret Latvijas iedzīvotājiem un sportu parāda tas, ka Valsts prezidents Pekinā manas spēles vidū piecēlās un aizgāja no stadiona. Tas ir pret tenisa ētiku! Jā, es pats redzēju, jo, kā var neredzēt svītu ar Olimpiskās komitejas cilvēkiem. Nesaku, ka tāpēc sāku sliktāk spēlēt un zaudēju, taču nenoliegšu, ka tas ietekmēja. Pēc mača pienāca krievu komentētāji un pajautāja, vai Latvijā karš sācies, ka prezidentam jāskrien. Cik zinu, viņš esot aizgājis uz basketbola maču. 
  

 
BMX olimpiskais čempions Māris Štrombergs reiz piekrita apgalvojumam, ka 30% lasītāju interesē sports, pārējos - sportistu dzīve. Tavā vecumā iet meitās ir dabiski, bet vai tiešām nezināji, ka Zviedrijā prostitūtas ir absolūts tabu?
Bija tā. Braucu pa Stokholmas centru ar auto. Ieraudzīju divas smukas meitenes. Nē, nebija īsos svārkos, vēss bija. Piestāju, uzprasīju, vai vēlas iekāpt. Piekrita. Parunājām, aizbraucām uz viesnīcu. Pēc divām minūtēm iebrāžas policija, sašņorē man rokas aiz muguras, mašīnā iekšā, un uz iecirkni. Kā es varu zināt, ka viņas ir prostitūtas? Iepazīstoties ar meiteni taču neprasu, ar ko viņa nodarbojas - vai viņa ir friziere vai pavāre. Vienkārši - smukas meitenes! Nu, foršas!
Cietuma kamerā gulēju līdz desmitiem rītā. Uz sienām bija uzraksti krievu valodā - uzbraucieni zviedru policijai. Jā, bija interesanti, jo iepriekš ko tādu biju redzējis filmās, taču tad pats izjutu, cik briesmīga ir attieksme pret likumpārkāpējiem. Izolatorā burtiski iemeta, neļāva aiziet uz tualeti. No rīta izmeklētājam pastāstīju visu, kā bija, man lika parakstīties, ka esmu vainīgs - pārkāpis likumu Zviedrijā.
 
Sanāk, ka meiteņu pārvadāšana Zviedrijā ir aizliegta. Bet, protams, tavs mērķis jau nebija pārvadāt.
Protams, ka mērķis viens. Ja esi normāls vecis, meitenes patīk - tas ir tikai dabīgi. Neredzu tur neko nosodāmu. Vairs nekad mūžā uz Zviedriju nebraukšu! Nu labi, kad būs jābrauc uz Deivisa kausu, tad būs problēmas.
 
Citās valstīs izdevies meitenes «pavizināt»?
Katrā valstī ir savi gājieni. Es neesmu tas sliktākais un nesmukākais tips, spēlēju tenisu, parunāt arī sanāk. Jauns, neprecēts, kur problēma? Skatos - smuka meitene, kāpēc neiepazīties? Varbūt interesants cilvēks. Tas taču ir tik skaisti! (Uz norādi, ka pa upi peld gulbju pāris, Ernests atjoko: «Gulbji nodzīvo pārī visu mūžu. Kad viens nomirst, tad otrs lēnā garā līdzi. Tas nav par mani.») 
  
  
Jā! Pa klubiem gan daudz neblandos, lielākoties eju pie kāda ciemos. Man jāizmanto brīvais laiks, jo nākamreiz Latvijā būšu novembrī. Esmu normāls jaunietis, gribas izklaidēties! Man dzīve ir interesanta. Uzskatu, ka jebkuram jaunietim jānodarbojas ar sportu, jo īpaši vīriešiem. Tas rūda raksturu. Tās emocijas, ko var gūt sportā uzvarot, nevar dabūt citur. Tā ir laimes sajūta. Nav gara, bet tās dēļ ir vērts spēlēt. Kas gan vēl var sagādāt īstu baudu - vari nopelnīt naudu, iepazīties ar meiteni, taču to nevar salīdzināt ar sajūtu, kad vinnēju nozīmīgu maču. 
  
  
 
Tevi kaitina tas, ka daudzi domā, ka tētis pienes kafijas krūzi?
Mani neinteresē, ko citi domā. Lai domā, ko grib. Tā ir viņu problēma. Es daru, ko daru. Ja kāds grib skatīties manus mačus, forši - man prieks. Ja spēlēšu vēl labāk, līdz ar to vēl vairāk popularizēšu Latviju. Labprāt!
 
Latviešiem tu novēli, lai...
...vairāk nodarbojas ar sportu un neskaita citu naudu.

Pilnu interviju lasiet http://www.ir.lv/